Maniaki trilleros un maniaki vēsturē. Īsrecenzijas

Maikls Konelijs. Putnubiedēklis. Tulkojis Uldis Šēns. Kontinents

Kāds no darba atlaists Los Angeles Times žurnālists Džeks Makevojs, kura pakalpojumi kļuvuši pārāk dārgi viņa darba devējam, spiests piekrist piedāvājumam divu nedēļu laikā apmācīt sava darba turpinātāju, daiļo Endželu. Pragmatiski ņemot, tā ir papildu nauda – topošajam bezdarbniekam, kas nolēmis atgriezties pie romānu rakstīšanas, arī šāds sīkums labi noderēs. Kā par laimi vai varbūt par nelaimi, Makevojam uz redakciju piezvana nepilngadīga narkotiku tirgoņa vecāmāte – viņa, protams, aizgūtnēm apgalvo, ka nabaga Alonso neesot izdarījis slepkavību, ko kruķi cenšoties piešūt. Ar to arī viss, lēnām izšūpojies pa Los Angeles Times redakcijas aizkulisēm un pilsētas policijas virtuvi, sākas. Jāatzīst, romāna stieptā ievaddaļa ir maķenīt par garu un gausu.

Turpinājums tomēr neliek vilties. Pat ja Putnubiedēklis (The Scarecrow) nav augstākais Maikla Konelija meistarstiķis, tomēr spriedzes romānu meistars nodemonstrē lasītājiem, ka ir itin labā literārajā formā. Vājprātīgā maniaka datorspeciālista tēls viņam izdevies gluži pieklājīgs. Pieļauju, ka šo tipu droši var droši sēdināt pie tējas galda kopā ar,pemēram, Toma Harisa radīto zobu feju – Fransu Dolarhedu no Sarkanā drakona. Tiem, kas īpaši fano par Maikla Konelija spriedzes romāniem, jāpiebilst, ka šī savā ziņā ir atgriešanās pagātnē. Pirms gadiem piecpadsmit žurnālists Džeks Makevojs sāgā The Poet jau trenkāja vienu sērijveida slepkavu. Kā teikts žanra klasikā – reizēm viņi atgriežas! Turklāt šoreiz tas teikts par pozitīvajiem varoņiem.

Aleksandrs Ņikonovs. Kurš pirmais? Tulkojusi Rūta Dina Vilīte. Jumava

Skandalozais Aleksandrs Ņikonovs visā savā godībā vēsturiskajā izmeklēšanā par Otrā pasaules kara cēloņiem ir spožs un vienlaikus neciešams kā profesors Čelendžers sera Artura Konana Doila romānos. Pēc žanra šis opuss dēvējams par publicistisku pētījumu, bet pēc būtības ir aizraujošs trilleris. Tikai dieva dēļ nedodiet to lasīt tiem, kas savulaik akli ticējuši PSKP vēstures īsajam kursam un visam tam, ko skolās sludināja padomju vēsture. Aleksandra Ņikonova darbs ir spējīgs novest līdz sirdsklauvēm jebkuru ortodoksāli.

Lai gan pamatā stāsts ir par Otro pasaules karu un tā patiesajiem cēloņiem, grāmatas autors ik pa brīdim taisa vēsturiskus sānsoļus, atgriežoties laikos, kad pie labas veselības bija Ļeņins, bet pilsoņu kara galvenais varonis – asinskārais Ļevs Trockis un savu visnotaļ nepatīkamu lomu šajos notikumos spēlēja arī daži braši latvju bāleliņi ādas jakās un ar mauzeri pie jostas, šajā ziņā pierādot, ka padomju impēriskā sistēma, neraugoties uz izkārtņu maiņu un tīrīšanām, bijusi visnotaļ pārmantota un veidojusies loģiskā attīstībā.

Tiem lasītājiem, kas vairāk interesējas par dažādām ideoloģiskām manipulācijām, Aleksandra Ņikonova darbā būs interesanti iepazīties ar to, kā socreālisma skribenti veidoja pozitīvas sabiedriskās attiecības pasaules karam ar fašistisko Vāciju vēl ilgi pirms kara reālā sākuma ar saviem literārajiem opusiem un rakstiem presē. Baltijas attiecību cienītājiem, varu ieteikt epizodes par Somiju un cara laiku ģenerāli Manerheimu. Vēsturisko mīklu cienītājiem savukārt būs interesants stāsts, kā 1941. gada vasarā, brīdī, kad Hitlers jau bija sācis savu zibenskaru pret Padomju Savienību, PSRS karaspēks, tā vietā, lai braši aizstāvētos, iebruka Irānā. Pārsteigumu pilnu pavērsieni no darba birst kā no pārpilnības raga – padomju laikos par tiem teiktu – spilgts antisovetščinas paraugs. Pievērsiet uzmanību arī grāmatas pielikumiem!