Knuts Skujenieks: "Galvenais, lai dzīvi neņemtu pārāk nopietni"

Īsi pirms Lieldienām atbildīga žūrija, kas rūpējas par Literatūras gada balvu 2010, nāca klajā ar lēmumu, ka balva par mūža ieguldījumu šogad tiks pasniegta dzejniekam Knutam Skujeniekam.

Zinot viņa raksturu, vismazāk iedomājams, ka dzejnieks tāpēc tagad pakārs savu rakstāmo vadzī un vairs ar literatūru nenodarbosies, tomēr Latvijas amata brāļu lielā atzinība ir likumsakarīga un līdzās dažādu valstu ordeņiem un apbalvojumiem tā ir atradusi cienīgu titula īpašnieku. Knuta Skujenieka viedoklis allaž bijis autoritāte latviešiem, bet viņa dzīve un kalpošana literatūrai savā ziņā ir paraugs, kuram sekot spēs vien ļoti spēcīgas personības. Neatkarīgā sveic dzejnieku ar balvas saņemšanu, bet svinīgā ceremonija notiks 20. maijā.

– Pēdējos gados esi pievērsies aforistiskai dzejai – to apliecina tavi jaunākie krājumi – Tagad esmu Aleksandrs un Nekā personīga. Kāpēc tieši šāda pieeja – vai tiešam ir tā, ka toreiz, kad rakstīji tik daudz nopietnu rindu, tevi neviens neņēma vērā?

– Tik akurāt nopietns jau es nebiju arī agrāk! Tā āža kāja paspīdēja arī iepriekš – jau liriskajos dzejoļos bija iekšā kāds smīniņš, smiekliņš. Galvenais, lai dzīvi neņemtu pārāk nopietni.

– Reiz agrāk pieminēji, ka nekad nevajagot sabiedrības līderiem karināt klāt tādus jēdzienus kā «tautas sirdsapziņa», jo visas šīs mūsu sirdsapziņas agrāk vai vēlāk sasmērējās. Kāpēc tomēr publikai patīk piekarināt līderiem šādus skaļus epitetus un kāpēc šīs sirdsapziņas sasmērējas?

– Nu dabīgi – cilvēkiem ir vajadzīgs kaut kas uzskatāms, kur var piesaistīt aci un piesaistīt prātu. Ne jau vienmēr padomā par to, cik šāds apzīmējums teiksim ir dziļš. Ar sirdsapziņu ir tā. Tā ir katra privāta lieta. Ja cilvēkam ir konflikts ar savu sirdsapziņu, es to novēlu viņam klusībā ciest pašam. Man nevajag to ne atmaskot, ne tiesāt. Tas lai paliek viņam pašam. Varbūt tas ir vissmagākais, ko var cilvēkam atstāt. Galvenais, es domāju, ka cilvēkam nekad nevajag iet pašam pret sevi.

– Divdesmit gadi būs šogad augustā kopš 1991. gada puča, kad atceries, virs Rīgas lidoja tie melnie kraukļi – militārie helikopteri ar pilnu bruņojumu. Kāpēc tomēr tas, ko mēs redzam šodien, nav tas, ko mēs toreiz ilūzijās domājām par Latvijas nākotni?

– Es teikšu tā, ka man ilūziju nebija arī toreiz. Protams, es uzskatīju par savu pienākumu piedalīties barikādēs, būt kopā ar visiem. Bet es labi sapratu, iespējams arī mana lēģera pieredze bija mani mācījusi, īstās grūtības, īstās nedienas sāksies tad, kad mēs būsim ieguvuši neatkarību. Tāpēc man personīgi nav tāda milzīga kritiena vai vilšanās sajūta. Es jūtu līdz tiem cilvēkiem, kuri bija sacerējušies par daudz. Viņi domāja, ka jau nākamajā dienā viss būs. Jo izcīnīt brīvību no vienas puses ir smaga, bet tā ir vienkārša lieta. Bet noturēt šo neatkarību, lai varētu dzīvot, kā saka, cilvēka cienīgi, tas ir daudz grūtāk. Tas prasa pūles gadiem, desmitiem gadu un varbūt vēl ilgāk, jo cilvēkam ir ļoti grūti salauzt vienu pasauli un nonākt pilnīgi citā, kur nekas neatrisinās pats no sevis.

– Tu zini to viedokli – visi deputāti ir blēži, valdība – zagļi. Bet mēs taču paši vēlam tos simt vislabākos. Kas ir cēlonis šādai dīvainai domāšanai un rīcībai?

– Cilvēki ļoti reti ieskatās paši sevī. Visās nedienās viņi vispirmām kārtām meklē vainīgo. Mēs esam diezgan... kā varētu teikt.... naski uz tādu norādīšanu, apgalvošanu, bet tajā pat laikā mēs par maz iedomājamies, kādi esam paši. Man tajos pašos lēģera gados, kur es biju ļoti ilgi laiku ar savu sirdsapziņu... es tomēr tur rūdījos un tas man palīdzēja visu to laiku. Tas man palīdz vēl šodien. Man pats svarīgākais pēc barikādēm ir tas, ka mēs esam neatkarīgi.

– Kā ir ar šo lēģera pieredzi, kad pēc tam, kad esi iznācis ārā, jādzīvo kopā arī ar tiem, kas tevi ir apmelojuši? Kā ir iespējams viņiem piedot?

– Es viņiem īpaši nepiedodu. Bet es viņus arī netiesāju, jo atstāju viņiem tiesāt pašiem sevi. Tas ir tas pats jautājums par sirdsapziņu. Kam tā ir, tam ir. Nu kam nav, tam, kā zināms... Bet šis pāridarījums man jau sen nesāp. Neko taču nav iespējams atgriezt. Neko taču nav iespējams iztaisnot no tā, kas ir pagātnē noticis, un šādi nav iespēju panākt līdzsvaru. Es dzīvoju šodienai un varbūt vēl, cik nu manas iespējas atļauj, arī nākotnei.

– Kāpēc pēc Knuta Skujenieka paaudzes latviešu kultūrā nav jaunu stipru līderu, kas ne vien radītu savu mākslu, bet arī strādātu sabiedrības labā ar to ideālismu, kas piemita tavas paaudzes intelektuāļiem?

– Es neņemos par to spriest, jo es nevaru vairs visam izsekot. Varbūt ir, varbūt kaut kur briest. Visādi var būt! Bet katrā ziņā es to tā esmu uzskatījis ilgus gadus un domāju, ka man būs arī domubiedri – rakstnieka darbs – tā ir misija. Misijas apziņa pret pašu profesiju, pret vārdu. Un vēl viens moments – tā ir arī nacionāla misija, jo šeit mēs strādājam ar mūsu dzimto valodu. Mēs to kaut kādā veidā papildinām, virzām uz priekšu. Mēs viņu bagātinām. Faktiski jau nav neviena cita kultūras novada, kas būtu tik ļoti saistīts ar mūsu identitāti, kā latviešu literatūra. Tā ir saistība ar latviešu valodu.

– Kā skaties uz šodienas jauno autoru dzeju?

– Es viņu samērā maz zinu, epizodiski ar to saskaros. Es vairs dedzīgi nekrāju grāmatas – cenšos no literatūras pēc iespējas atbrīvoties. Arī no savas personīgās bibliotēkas. Vienkārši samazinu informācijas kvantumu. Piemēram, es gandrīz nelasu presi. Iztieku ar televīzijas un radio informāciju. Man tāpat pietiek materiāla pārdomām. Nevajag jau pašu jaunāko un sensacionālāko. Vienmēr ir vajadzīgs būtiskākais.

Attiecībā uz jauniem, man nepazīstamiem autoriem – šobrīd ir notikusi ļoti strauja kodu nomaiņa. Es neesmu pietiekami kompetents tajos kodos, ko viņi lieto. Mēs savā laikā tomēr nācām no iepriekšējās paaudzes plus tas, ko savācām paši no apkārtējās pasaules, un tas, ko indivīds pieliek pats no sevis, veidojot mūsu kodu. Šobrīd es nevaru vairs tādā veidā izsekot tai milzīgajai nepārstrādātajai gūzmai pasaules literatūras un kultūras, kas pie mums ienāk. Tad, kad vēl biju jauns, mēs bijām ļoti lielā kultūras badā. Intensīvi meklējām visur kur, ko vien var atrast, un sevī pārstrādājām. Tagad ļoti daudz kas nāk jau gatavā veidā. Man piemēram, daudzos gadījumos ir grūti saprotama šodienas kritikas terminoloģija.

Es nedzīvoju vairs ļoti aktīvu literāru dzīvi savu gadu un kondīcijas dēļ, bet pagaidām vēl neesmu redzējis šajā jaunajā paaudzē jaunu potenciālu līderi. Dažām iepriekšējām paaudzēm tādi bija. Kā diemžēl priekšlaicīgi aizgājušais Klāvs Elsbergs. Klāvs bija ļoti izteikts sava laikmeta paudējs.

Par šodienas situāciju man ir ļoti grūti runāt. Lai arī kāda moderna tehnika vai jauna, man pilnīgi nepazīstama estētika – man gribas atrast tajā spilgtu emociju. Jo faktiski emocija ir tā, kas dzejoli tur kopā. Varbūt tāpēc no tās paaudzes, kuru gan vairs sen nevar nosaukt par jaunāko, es respektēju Edvīnu Raupu. Ne jau tas, ka viņam ir tāds it kā izraustīts vai punktierēts rakstības veids, bet tieši šī emocija uztur rakstības veidu dzīvu. Var jau būt, ka es no jauniem cilvēkiem prasu par daudz, bet es domāju, ka tieši emocijas moments ir tas, kas attaisno jebkuru stilu.

– Esmu ievērojis, ka latvieši pēdējos gados labprāt atsaucas uz tādām sirsnīgām lietām kultūrā, kas nebūt nav augsta un stila paraugs. Tracis ap mūsu kino, Rīgas sargiem un Rūdolfa mantojumu, piemēram, ir tipiska šīs tendences izpausme. Dzejā arī sarežģītajām konstrukcijām pretim stāv vārsmas atskaņās, kuras labprāt pērk.

– Redzi, senākos laikos, ko es arī vēl drusciņ atceros, bija tā – tu, piemēram, ieej grāmatnīcā un pērc labu literatūru. Bija arī cilvēki, kas grāmatnīcā nespēra iekšā kāju, jo turpat tālāk aiz grāmatnīcas bija kioskiņš, kurā viņi nopirka kārtējo porciju kriminālu, mīlestības romānu... Vārdu sakot, bija ļoti skaidri nodalīts, kur ir baznīca un kur ir krogs. Tā arī es esmu audzināts un tā arī es vairāk vai mazāk vērtēju. Ir divas lietas – kultūra un subkultūra.

Tai pat laikā es negribu teikt, ka subkultūru tāpēc nicinu. Uzskatu, ka tā ir ārkārtīgi svarīga un sociāli nozīmīga kā tāds psiholoģisks kompensācijas moments. Arī cilvēkam, kuram nav dziļāku prasību pret dzīvi, ir vajadzīga sava kompensācija. Jebkurš kriminālromāns, droši vien tagad arī seriāls, būtībā ir atvasinājums no tautas pasakas. Atšķirībā no laba romāna vai poēmas te svarīgākais ir redzēt, kā tas viss norisinās, jo beigas jau ir zināmas iepriekš. Literatūrā ir tieši otrādi – tu dzīvo līdzi un reizēm nonāc pie negaidītām pārdomām. Nevis izlādējies, bet uzlādējies. Diemžēl mums šis izlādes procents ir lielāks.

– Interesanti! Tu saki: kriminālromāns, subkultūra, bet paiet kāds laiks un skaties – jau klasiķis.

– Skatoties, kas par klasiku! Arī subkultūrai var būt sava klasika. Subkultūra, protams, vienmēr grib pretendēt uz kultūras vietu. Subkultūra ir ļoti greizsirdīga. Ja nav pietiekama pretsvara, nav pietiekami saturīgas un būtiskas kultūras produkcijas, tad tās abas ļoti viegli saplūst kopā. Šobrīd jau vairs tikpat kā nerunā par kvalitatīvu vai vērtīgu darbu, bet gan par veiksmīgu, par to, cik tas plaši pārdodams. Tāda laikam ir laikmeta iezīme, bet, par sevi runājot, ko esmu varējis, to esmu darījis bez komerciāla nolūka. Kultūrā esmu drīzāk demokrātisma, nevis elitārisma piekritējs.

– Tu esi dzejnieks, kas parasti prot sagādāt pārsteigumus ar dažādām akcijām un neparastām izstādēm muzejos. Vai esi ko jaunu iecerējis šajā ziņā?

– Nu šogad pāris pārsteigumu būs! Par vienu es te stāstu, ka tas būs viens dzejolis ar trīsdesmit variantiem dažādās valodās. Tas ir vēl lēģerī rakstīts dzejolis un šo daudzvalodu grāmatu es veltu visas pasaules politieslodzītajiem un viņu tuviniekiem. Es neesmu aizmirsis savu solidaritātes pienākumu arī šodien.

– Savulaik, kad iznāca tavu Rakstu sējums ar Eiropas tautu tautasdziesmu atdzejojumiem, teici, ka liela daļa darbu palikuši nenodrukāti un tikai trešā daļa tajā sējumā ielikti. Kā ir ar tām divām trešdaļām – apkoposi, laidīsi pasaulē vai arī atstāsi literatūras pētniekiem?

– Ja paskatās visu Rakstu kopumu, es teiktu tā – tur ir sešdesmit procenti. Tie nav akadēmiski raksti. Esam vienojušies ar kolēģi Intu Čaklo, kura šos rakstus sastādīja par principiem. Es domāju, ka esmu pietiekami labi un cienījami ar tiem pārstāvēts.

– Raksti ir skaisti, bet es kā domāju – divas trešdaļas stāv plauktā...

– Divas nē! Trešdaļa. Jādod maizīte arī pētniekiem.

– Kā sokas ar atdzejojumiem?

– Ar atdzejojumiem ir tā, ka pašreiz neviens īsti lāgā negrib ņemt pretī. Man ir viena grāmata, gatavs manuskripts, kuram es meklēju izdevēju un ceru, ka atradīšu. Tas ir mūsu sena drauga – čuvašu un krievu dzejnieka Genadija Aihi variācijas par Pievolgas tautu tautasdziesmu tēmām. Ļoti skaista grāmata! Un es pat teikti ļoti negaidītā veidā, manuprāt, pat ļoti latviska.

– Kas tev šodienas dzīvē visvairāk traucē?

– Vispirmām kārtām, tās ir veselības problēmas. Gadi iet, tas ceļš no kalna lejā iet arvien straujāk. Bet tāda ir dzīve, es par to nesūrojos, jo ar to ir jārēķinās. Varbūt es tomēr vēl šo to piebildīšu klāt pie padarītā. Man vēl ir palicis cits neapgūts materiāls. Pie tā es strādāju kā konsultants un komentāru autors. Tiek veidota grāmata – vēstuļu dialogs no Mordovijas lēģera uz mājām un no mājām uz Mordovijas lēģeri – manas sievas un mans vēstuļu dialogs.