Regnāra Vaivara izrāde Aija pēc Jaunsudrabiņa Dailes teātrī ir viens no viņa labākajiem darbiem, kas ļauj jaunā radošā kvalitātē ieraudzīt gan Kristīni Nevarausku, gan Gintu Grāveli un ir veiksmīgs starts jaunajam aktierim Artūram Dīcim Jura lomā. Tas piedāvā skatu uz latviešu mentalitātei it kā netipisko, bet nereti sastopamo sievietes raksturu apmēram 90 gadus pēc Jāņa Jaunsudrabiņa darba tapšanas.
Iestudējuma pamatā ir Jāņa Jaunsudrabiņa romāns Aija, precīzāk, triloģijas pēdējā daļa Ziema, kuras sižeta karkasu režisors ar sev raksturīgo humora izjūtu un aktieru līdzdalību apdarinājis to ar pašu tekstiem, padarot situāciju laikmetīgāku. Piemēram, pirmajā Aijas un Jāņa tikšanās reizē Jānis vēlas dzert zaļo tēju. Aija izliekas to meklējam, līdz atrod risinājumu – guaša krāsu –, kam piejauc ūdeni. Jānis padzeras un teic – tagad vari mierīgi nest arī pīrādziņus ar sūdiem. Jau šajā skatā iezīmējas divas pasaules, divi nogriežņi, kas var krustoties, bet nekad nesaplūdīs taisnē. Tas ir vecu vecais konflikts: gars pret miesu, ar to saprotot ne tikai vairošanās, bet arī izdzīvošanas instinktu. Jāņa veidots ornaments uz sienas pret Aijas rosību ap malkas pagali, plēšot skalus, ar ko aizkurt krāsni. Kad nebūs kurināmā, viņa raus no sienas arī Jāņa pienaglotos apdares dēļus.
Kristīnes Nevarauskas Aija runā par laimi, ko divās laulībās nav piedzīvojusi. Viņa no sirds (ticami) dzen prom Juri, liekot punktu iepriekšējai dzīvei. Tomēr, Jānim mežā esot, turpina to. Aijas attieksmē pret Jāni ir skarbajā dzīves realitātē iemantotā pragmatisma rūdījums. Tas liek pret viņu izturēties ar daudz pieredzējušas sievietes pārākumu – kā pret puiku, kas dzīvo ar trūcīgai lauku dzīvei pilnīgi nepiemērotu vērtību mēru. Ar mīlu vien iztikt nav iespējams – ne to katlā iebērsi, ne krāsnī ieliksi. Aija ir gudra – viņa var pielāgoties. Gribi spēlēt spēlītes – labi, spēlēsim, un ļauj Jānim demonstrēt erudīciju. Bet kam derīgas šādas kaprīzes, ja tām nav materiāla seguma?
Aijai ir trakas acis, saka Jānis. Kristīnes Nevarauskas Aija ir gan neloģiska vai dulla, gan rafinēta viltniece. Stratēģiskais gājiens ar Ievas vēstuli no sērijas «lai vairāk iegrieztu» Jānim, korķu izsišana ar gumijas zābakā ietītu dakšiņu, lai varētu ilgāk pagulēt – tās ir vien divas detaļas, kas veido Aijas tēla apjomu. Viņas dilemma – brīvā dzīve ar nodrošināto tēviņu Juri pret statusu, ko dod laulība ar inteliģento Jāni. Var minēt, vai seksa kvalitātei ir nozīme, taču būtiskais faktors tomēr ir materiālais nodrošinājums. Viens to spēj, bet otrs, lai kā cenšas, nespēj dot. Te, protams, jaušama apsūdzība sievietēm par vīrieša vērtēšanu pēc maka biezuma nevis intelektuālajās kvalitātēs, atklājot konkrētu Latvijas mūslaiku ainavu. Inteliģento bezdarbnieku, kas nespēj pielāgoties dzīvei brīvā tirgus formācijā, tajā netrūkst. Izrāde dod vēl vienu būtisku atziņu, kas sasniedz eksistenciālas problēmas līmeni – sievietes un vīrieša attiecībās nogriežņi krustojas seksuālajā plaknē, taču ārpus tā saprašanās ir ļoti problemātiska, ja ne neiespējama.
Būtiski, ka Regnāra Vaivara izrādē svītroti Aijas bērni, bet var minēt, kura bērnu tad finālā Aija gaida. Jāņa iepriekšējās dzīves sievietes – Ieva un Olga –, izrādē ir klātesošas vēstuļu formā, raisot Aijas greizsirdību.
Izrāde fascinē ar detaļām. To nozīmes kā ķēdes posmi sakārtojas patstāvīgā, profesionāli izstrādātā, jēdzieniski blīvā stāstā, ko skatītājam lasīt pēc savas pieredzes bagāžas un lietu kārtības tvēruma, taču grūti iedomāties, ka tas varētu atstāt vienaldzīgu. Kā allaž lieliska Regnāra Vaivara izrādēs ir mūzikas partitūra. Šoreiz vietā Edgara Liepiņa repertuārs, piemēram, pēc Aijas un Jāņa kāzām reizē komiski un ironiski izskan Paula/Ziedoņa Ķiļķēns un klimpa, bet ar Ziemassvētku gaisotnei atbilstošu meldiju kā pēkšņi sācies biezs sniegs nemīlīgajā telpā ielīst gaišs cerības stars.
Par radoši veiksmīgu jāsauc Regnāra Vaivara sadarbība ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu, kostīmu mākslinieci un horeogrāfi Antu Priedīti. Kamerzālē iekārtotais trūcīgais, nolaistais mājoklis ar savandītu gultu, pa kuru mīcās ar zābakiem, bet uz grīdas spļauj saulespuķu sēklu mizas, atgādina citu midzeni – no Oļģerta Krodera iestudējuma Liepājas teātrī. Aijas pamatapģērbs ir kombinē. Tam pa virsu var uzraut gan pelēku darba halātu, gan sarkano kāzu minikleitiņu. Ar špiļkām staigāt viņa neprot, pierasts pie vilnas zeķēm un gumijas zābakiem. Izrādes stils atgādina par naturālismu, taču papildināts ar spēli, kas ir būtiska iestudējumu cauraudošā daļa. Tai pieder Aijas un Jāņa spēlītes, mēģinot pierīvēties kopīgajai dzīvei (kopdzīves intensitāte ir spraiga un naturāla ne pa jokam – Jānis pret Aijas pieri šķaida olu, tiek vicināts cirvis un nazis, pie griestiem kārts striķis un sieta cilpa, ūdens bļodas saturs tiek ne vien grīdai, bet arī Jānim). Spēle, ko nebūt ne smalki pret Jāni ved Juris, mūžīgā spēle starp vīrieti un sievieti, un visbeidzot – visa izrāde kā spēle par Jaunsudrabiņa Aiju. Uz to vedina fināls ar Jāņa tik pēkšņi izdarīto pašnāvību – te ārstē klepu, te pēkšņi griež vēnas, jo, lai cik psiholoģiski precīzi un labi spēlē Gints Grāvelis, motivācijas, lūzuma punkta, īsti nav. Vai tiešām fakts, ka veikalā noturēts par Galderi? Vai arī tikai izlikšanās bijusi samierināšanās ar Aijas nodevību un cerība par turpmākās kopdzīves iespējamību? Turpretī noasiņojošā Jāņa vīzija ar Aiju un Juri liekas tik loģiska halucinācija. Par labu spēlei vai arī absolūti nepārdomātai saimniekošanai liecina vairāki fakti, kas nonāk pretrunā ar naturālās vides loģiku. Piemēram, Aija dodas barot cūku, bet kartupeļus pērk veikalā. Ko tad viņa lej silē? Apkārtvaldošā nabadzība, uz kuras fona spožais, bet nestrādājošais ūdenskrāns, ar briketēm kaut cik naudīgajā laikā kurinātā krāsniņa šķiet greznība, bet tajā pašā laikā uz nemitīgi ieslēgtās elektriskās plītiņas tiek sildīts ūdens, vārīta veļa. Nevar noticēt, ka Aija spēj samaksāt rēķinus. Taču ūdens katlu izdalītā specifiskā smarža un garaiņi naturālās gaisotnes radīšanā, protams, ir spēcīgs izteiksmes līdzeklis.
Uz jautājumu – kas ir šīs Aijas magnēts, kas tā pievelk abus vīriešus, mana atbilde ir – "nekulturāla" seksualitāte. Kā pēc Jaunsudrabiņa.