«Vienmēr kaut ko vajag ļoti mīlēt, kaut ko – ļoti nemīlēt. Nekad neticu cilvēkiem, kas saka, ka viņiem ir tuva visu laikmetu mūzika. Tā nevajag būt! Jo, manuprāt, šie cilvēki ir pavirši un neiedziļinās mūzikā,» uzskata Gija Kančeli. Šodien, starptautiskajā mūzikas dienā, Lielajā Ģildē notiks pasaulslavenā gruzīnu komponista Gijas Kančeli 75. dzimšanas dienas koncerts. Viņš apgalvo, ka pilna zāle klausītāju neesot nepieciešama, bet komponistam vislielākā dāvana no skatītājiem būtu klusums. «Būtu laimīgs, ja koncertā publika neklepotu. Jo mēdz būt, kā es to devēju, bezceremoniāla klepošana un parasti ir vietās, kurās pilnībā tiek sagrauta muzikālā darba forma!»
– Jūs Rīgā ieradāties jau septiņos no rīta no Maskavas, lai gan jau pāris gadus principiāli un konsekventi nebraucat uz Krieviju. Kas lika mainīt domas?
– Jā, es neesmu gulējis visu nakti. Mans draugs – režisors Roberts Sturua – teātrī Et Cetera iestudēja Viljama Šekspīra lugu Vētra. Es rakstīju mūziku, Sturua dēļ vienkārši nevarēju nebraukt uz Maskavu. Šis gadījums ir izņēmums.
Manuprāt, izrāde ir izdevusies. Vētra ir sarežģīta luga, tajā nav izteikta sižeta, tāpēc to ļoti grūti iestudēt.
– Kā ir rakstīt mūziku šādam dramaturģiskajam materiālam?
– Mūziku vienmēr ir grūti rakstīt. Vienmēr. To apgalvojot, es, protams, balstos uz savu pieredzi. Mums, gruzīniem, Vētra šobrīd ir īpaši aktuāla. Arī man personiski. Blakus citām tēmām, viena no galvenajām Vētrā ir tā, ka salu, kas piederējusi aborigēniem, iekarojis cilvēks, vietējos iemācījis runāt savā valodā... Protams, tur ir arī mīlestības tēma, bet ir arī nodevība, viltus...
– Vai jūs vienmēr dodaties visur, kur jūs aicina, kad tiek atskaņota jūsu mūzika, turklāt šogad tādu ir īpaši daudz – tiek atzīmēta jūsu 75. dzimšanas diena? Jūs taču varējāt arī neatbraukt uz Rīgu.
– Nē, es nevarēju neatbraukt. Man ir īpašas attiecības ar Latviju. Te notikuši mani autorkoncerti, te daudz atskaņota mana mūzika. Te manā dzīvē ir ienācis tik spīdošs mūziķis kā diriģents Māris Sirmais un mani pārsteidz, kādas viņam ir attiecības ar mūziku. To pašu es varu teikt par manu draugu igauni Andresu Mustonenu, kurš šovakar arī diriģēs koncertā un kurš vispār ļoti bieži atskaņo manu mūziku. Turklāt te dzīvo mans sensens draugs, ar kuru iepazinos vēl dziļā jaunībā Tbilisi – Raimonds Pauls. Te dzīvo Pēteris Vasks, pret kuru es jūtu dziļu cieņu. Un vispār – Rīga ir apbrīnojami skaista pilsēta. Tāpēc es nevarēju neatbraukt, jo šurp esmu gatavs braukt vienmēr, ja vien apstākļi man to ļauj.
Baltijas valstīs manu mūziku visvairāk atskaņo Latvijā, bet vismazāk – Lietuvā. Nemāku izskaidrot, kāpēc tā ir. Piemēram, es dzīvoju Beļģijā, bet manu mūziku tur atskaņo vismazāk. Es vispār uzskatu, ka Beļģijā koncertdzīve nav pat salīdzināma ar koncertdzīvi turpat blakus esošajās valstīs – Nīderlandē, Vācijā, Francijā, kur muzikālā dzīve ir daudz interesantāka un arī «filharmoniskās dzīves», ja tā var teikt, līmenis, ir daudz augstāks.
– Tomēr tieši tur jums ļoti labi strādājas.
– Jā. Ļoti labi. Antverpenē ir ļoti mierīgi, tur es dzīvoju rajonā, kur mīt ortodoksālie hasīdi. Viņi man netraucē, es viņus – arī.
– Kad izraudzījāties dzīvokli, to zinājāt?
– Kad gājām turp, protams, sapratām, kas tur dzīvo - pēc viņu ģērbšanās stila. Tomēr dzīvoklis mums patika tāpēc, ka tas atrodas uz mazas vienvirziena kustības ielas, tur ir maza satiksme. Savukārt mājas otrajā pusē ir klusums. Un tieši to es arī meklēju.
– Jums bieži vaicāts par to, kāpēc deviņdesmito gadu sākumā neatgriezāties Gruzijā, un jūs vienmēr stāstāt, kā esat saņēmis stipendiju un pēc tās beigām esat nolēmis palikt dzīvot Eiropā, kamēr vien līdzekļi jums to atļaus. Un tomēr – no kā jūs baidījāties, ka neatgriezāties, jo aizbraucāt 56 gadu vecumā, un bieži vien šajā vecumā cilvēki nespēj iedzīvoties citā vidē, gluži kā mēdz teikt, ka vecu koku arī nevar pārstādīt – tas neiesakņojas.
– Es nebaidījos. Tieši tā arī bija – to, ka 1991. gadā saņemšu stipendiju, es zināju jau 1989. gadā, kad bija vēl Padomju Savienība. Kad PSRS sabruka, Gruzijas tauta ievēlēja pirmo prezidentu – cilvēku vārdā Gamsahurdija, pret kuru man vienmēr bijusi ļoti kritiska attieksme. Daudzu apstākļu dēļ. Tāpēc es biju priecīgs, ka man ir iespēja vismaz uz vienu gadu aizbraukt prom. Tolaik nedomāju, ka pēc tā spēšu dzīvot Eiropā par to naudu, ko nopelnīšu ar mūziku. Man bija jau 56 gadi. Nekad neesmu bijis avangardisks komponists, kura daiļrade Rietumos raisītu lielu interesi.
Tolaik Gruzijā sākās pilsoņu karš, nebija elektrības, gāzes, apkures un sadzīves apstākļi bija briesmīgi... Ja būtu atgriezies, man būtu tieši tāpat kā visiem maniem draugiem, kas dzīvoja Gruzijā – ļoti grūti. Jums taču būtu jāsaprot, jo Latvija ir Eiropas sastāvdaļa – te valda dzelžaini likumi un, ja tavu mūziku atskaņo, tad vari dzīvot, bet ja ne, tad par kādu naudu dzīvosi? Tad jāiet strādāt par pasniedzēju, bet es to nemāku un nekad arī ar to neesmu nodarbojies, turklāt man tas nekad nav arī piedāvāts. Tirgus ekonomika skar arī tos cilvēkus, kas kalpo mūzikai. Laikam jau esmu dzimis zem laimīgas zvaigznes, jo tik daudz piedāvājumu rakstīt mūziku, cik es tolaik sāku saņemt, reti kurš saņem.
– Jums pašam ir atbilde – kāpēc tā notika, jo jūs taču tolaik nebijāt komponists – iesācējs?
– Nē, es patiešām nezinu. Atceros, kad beidzās stipendija un kad man bija jāatdod grezna piecistabu dzīvokļa atslēgas – tas atradās vienā no Berlīnes lepnākajiem rajoniem, atslēgas. Toreiz ar dzīvesbiedri nolēmām – kamēr varēsim, paliksim tur, bet, ja ne – atgriezīsimies mājās, jo mājās vienmēr vieglāk izdzīvot, īpaši jau Gruzijā, kur visi cits citam prot un grib pasniegt roku un palīdzēt.
Kāpēc man radās tik daudz pasūtījumu? Iespējams atbilde meklējama apstāklī, ka līdz tam mana mūzika jau netika pārāk daudz atskaņota Eiropas valstīs. Protams, šad un tad tā saucamajās sociālistiskajās valstīs, bet tie bija epizodiski koncerti un nav iespējams salīdzināt ar to, kur mana mūzika tiek atskaņota šobrīd.
– Kāda ir jūsu versija – ko rietumu klausītājs ir atradis jūsu mūzikā?
– Manai mūzikai ir gan piekritēji, gan pretinieki.
Ziniet, padomju laiks bija briesmīgs, bet padomju režīms un ideoloģija, lai vai cik paradoksāli tas arī skanētu, izrādījies ar pozitīvu ietekmi uz Šostakoviča, Šnitkes, Pērta, Gubaiduļinas un citu komponistu daiļradi. Kad māksliniekam darbi ir jārada totalitāru režīmu apstākļos, laikam jau rodas kaut kāda protesta izjūta. Nevaru apgalvot ar absolūtu pārliecību, tomēr domāju, ka tieši tam ir pozitīvas sekas uz mākslinieka daiļradi. Ja Šostakovičs ar savu ģeniālo talantu būtu piedzimis un izaudzis franču Rivjērā pārticīgā ģimenē, viņš noteikti būtu rakstījis labu mūziku, bet vai tajā būtu tā sāpe, kas viņā radās tāpēc, ka dzīvoja un komponēja Staļina režīma un ideoloģijas laikā? Domāju, Šostakoviča sāpes kļuvušas par vispārcilvēciskām un ir saprotamas gan te, gan Jaunzēlandē, gan Japānā, gan Amerikā, jo tā ir mūzika, kuru klausoties visi cilvēki var atrast kaut ko ļoti, ļoti svarīgu. Tāpēc arī viņš ir liekams vienā rindā ar tādiem komponistiem kā Mālers, Šūberts, Brāmss, Šūmanis... Es pats sev uzdodu jautājumu – kādu mūziku viņš rakstītu, ja būtu dzimis un dzīvojis Francijā – man nav konkrētas atbildes, bet tomēr šķiet, ka tādas sāpes, tik dziļas sāpes viņa mūzikā nebūtu. Tieši to pašu es varu teikt par Šnitki.
Par laimi mēs nezinām, kas ietekmē mūsu domāšanu, nespējam identificēt šos stimulatorus. Gan jau kādreiz zinātne spēs tos noteikt, bet tad jau dzīvot vairs nebūs interesanti. Katrā ziņā tiem, kas nodarbojas ar mākslu. Ir taču jābūt noslēpumiem. Obligāti ir jābūt noslēpumiem.
– Par savu darbošanos kino jūs vienmēr esat izteicies duāli. Tas esot bijis visātrākais veids, kā nopelnīt naudu, tomēr tieši šis masveida produkts, ko patērē miljoni, deva jums milzīgu atpazīstamību, popularitāti un slavu. Un ko vēl būtisku?
– Saskarsmi ar gudriem un talantīgiem cilvēkiem. Ja esmu uzrakstījis mūziku 60 filmām...
– ... no kurām 40 jūs nemaz neatceroties.
– Tieši tā! Tomēr darbs kopā ar, piemēram, Georgiju Daneliju un Georgiju Šengelaju man ļoti daudz nozīmējis un nozīmē joprojām.
Kino tolaik man sniedza finansiālu neatkarību. Bieži vien pirms biju sācis rakstīt mūziku kādai filmai, jau zināju, ka tā būs neveiksmīga, tomēr paradokss ir tāds – jo švakāks scenārijs un režisors bija, jo ar lielāku prieku piekritu rakstīt mūziku, jo zināju, ka pietiks ar divām nedēļām, lai uzrakstītu mūziku un ierakstītu to. Savukārt sadarbība ar gudru un talantīgu režisoru ir daudz ilgāka. Tāpēc vieglāk strādāt ar netalantīgu režisoru, jo padomju laikos bija vienādi liels honorārs, neraugoties uz to, vai pie filmas mūzikas un ierakstīšanas esi strādājis divas nedēļas vai pusgadu, pat gadu. Nu pilnīgs idiotisms!
– Vai leģendāro filmu Mimino ar jūsu rakstīto folklorizējušos dziesmu Čito Grito reizēm skatāties?
– Nē, speciāli neskatos. Lai gan mājās man tā filma ir, man ir visas Danelijas filmas, jo viņš man uzdāvināja disku.
Reizēm pa gruzīnu kanālu, kas man pieejams Antverpenē, rāda vecas filmas un reizēm dzirdu savu mūziku. Es saprotu, ka tā ir mana mūzika, bet nezinu, kas tā par filmu! (Smejas.) Tomēr izrādās, esmu rakstījis simpātiskas tēmas, ko esmu iekļāvis burtnīciņā Vienkārša kino un teātra mūzika. Tajā iekļautas 33 tēmas, manas, protams. Pagājušajā reizē, kad biju te, Raimondam Paulam uzdāvināju šo burtnīciņu un viņš man piedāvāja ierakstīt vairākas tēmas, izdot disku ar nosaukumu Pēc 50 gadiem. Vēl neesmu viņam zvanījis, bet gan jau viņš atnāks uz manu koncertu, tad aprunāsimies.
Man vienmēr bijis interesanti atslēgties no sava pamatdarba. Tagad arī – strādājot kopā ar Sturua, es mazliet atslēdzos no sava pamatdarba un, kad šāda blakus darba nav, visu laiku ir jādomā, un domas virzās tikai vienā virzienā.... Kaut kam jaunam ir jārodas, un tu domā – kā, kādā veidā, galu galā – kāpēc «jaunajam» jārodas? Kādam tam jābūt? Kas tajā būs tāds, kas līdz šim nav bijis manos citos darbos? Šie pārdzīvojumi ir nebeidzami. Tāpēc ir labi ar citiem darbiem «atslēgties» uz pāris nedēļām.
– Jūs tik pragmatiski runājat par «jauno» savos darbos, ka jājautā – vai tad ar prātu var atpazīt un identificēt šo ne tikai «jauno», bet īsto «jauno»?
– Es domāju – jaunus muzikālus tēlus. Protams, rezultātā mans jaunais var izrādīties nepavisam ne jauns principā, bet man jābūt sajūtai, ka tas ir kaut kas jauns manā daiļradē. Šodienas koncertā tiks izpildīti pieci mani darbi un, manuprāt, tie nelīdzinās cits citam, tajos visos ir kaut kas jauns.
– Ko komponistam nozīmē jubilejas koncerts?
– Es domāju tikai par to, lai zālē būtu klusums un publika neklepotu.
– Vai ir būtiski, lai zāle būtu arī pilna?
– Nē, tam nu gan nav nozīmes.
– Vai jūsu dzimšanas dienā – 10. augustā – rīkojāt lielu balli?
– Nē, nekā tamlīdzīga. Atbrauca dēls un meitiņa, biju es un mana sieva un vēl daži cilvēki, aizgājām uz restorānu un paēdām uz oglēm ceptu gaļu. Un viss. Nekādas balles nebija. Pēc tam sākās mani autorkoncerti, uz kuriem arī vajadzēja braukt. Tagad pat – pēc Rīgas es braucu uz Tbilisi, tur būs trīs koncerti – simfoniskās, kamermūzikas un teātrim un kino rakstītās mūzikas koncerti. Pēc tam dodos uz Portugāli, tad – Tallinu, pēc tam būs koncerti Itālijā un Francijā. Arī Maskavā būs 23. oktobrī, bet es turp nebraukšu. Nebraukšu. Negribu.
– Koncerts taču būs veltīts jūsu daiļradei!
– Esmu pateicīgs, ka tāds tiek rīkots, ka tiek izpildīta mana mūzika un esmu jau atvainojies, ka nepiedalīšos. Turklāt man patiešām nebūs laika – jābūt Tbilisi, tur notiks mēģinājumi koncertiem, kuros pirmo reizi Gruzijā tiks atskaņoti daži mani skaņdarbi un man jābūt klāt to mēģinājumos.
Turklāt man nav lielas vēlēšanās doties uz Maskavu.
– Balss intonācija liecina par to, ka jūsos ir pat aizvainojums.
– Negribu – es to nenoliedzu. Nupat biju spiests turp braukt Sturua dēļ, un, kad jau biju Maskavā, biju spiests doties uz Sankpēterburgu - tur biju Andreja Petrova jauno komponistu konkursa priekšsēdētājs. Savukārt Andrejs bija mans tuvs draugs, viņa sieva un meita mani ļoti lūdza turp aizbraukt, es nevarēju atteikt.
– Vai ir prātīgi mākslu jaukt kopā ar politiku, vai tam maz ir jēga? Un cik tad ilgi esat nolēmis nebraukt uz Krieviju?
– Kamēr tur būs Putins. Viņi karadarbību Gruzijā pirms diviem gadiem nosauca kā Piespiešana uz mieru, bet es to, ko viņi izdarīja, saucu par Piespiešanu uz karu. 16 gadus turpinājās provokācijas gan Abhāzijā, gan Dienvidosetijā. Šīs impēriskās ambīcijas... Viņi nesaprot, ka visvairāk tās traucē viņiem pašiem nostāties uz citām sliedēm. Viņi negrib dzīvot tā, kā dzīvo Eiropā. Viņi runā par kaut kādu īpašo ceļu, suverēnu demokrātiju... Īsi sakot – man šajā valstī padomju vara turpinās. Trīs Baltijas valstis spēja bez sāpēm un asinīm aiziet no impēriskām ambīcijām, taču Kaukāzu viņi negrib atdot, bet paturēt kā savas ietekmes sfēru. Un ko viņi ir panākuši? To, ka jaunie cilvēki nelasa, neraksta, nerunā krievu valodā un negrib to darīt! No saskarsmes pazūd krievu valoda. Un patiešām diženā krievu kultūra. Ir slikti saraut saites ar to. Neesmu pārliecināts par to, ka padomju varas laikā visa Gruzija zināja Puškinu, Mandelštamu, Pasternaku, Dostojevski, bet tomēr kādi 10-12 procenti zināja, bet tieši viņi arī galvenokārt radīja savu kultūru. Kultūru nevar radīt, esot izolācijā!. Var jau būt, ka kādreiz viņiem tuva kļūs, teiksim, franču vai vācu literatūra, bet tam nepieciešams patiešām ilgs laiks.
It visam ir gan plus, gan mīnus zīme. Uzskatu, ka 19. gadsimtā Eiropas kultūras uz Gruziju atnāca tieši caur Krieviju, un nevis Turciju vai Indiju. Tomēr tieši pirms Krievijas imperatora ierašanās Gruzijā visās baznīcās, kas bija viņam paredzētajā ceļā, ar baltu krāsu aizkrāsoja freskas.... Tādi kontrasti Gruzijai saistās ar Krieviju. Tagad ir cits laiks. Jāsaprot, ka labāk ir būt labiem kaimiņiem, nekā ienaidniekiem. Ko gan Gruzija var izdarīt pret milzīgu, spēcīgu, apbruņotu valsti? Nedomājiet, ka notiekošais Gruzijā un pasaulē vispār man ir pilnīgi vienaldzīgs, protams, ka es daudz kam pievēršu uzmanību.
– Esat teicis, ka, neraugoties uz to, ka jau 20 gadus dzīvojat ārzemēs, protat gruzīnu un krievu valodu, savukārt profesionālajā vidē muzikālie termini ir starptautiski, un galvenais jau ir tas, ka domājat gruzīniski. Ko komponistam nozīmē tas, kādā valodā viņš domā?
– Lielos mērogos runājot, nav īsti nozīmes tam, kādā valodā komponists domā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka mākslas radītāja individualitātei ir daudz lielāka nozīme, nekā viņa nacionālajai piederība. Ja ir spēcīga individualitāte, tad, lai ko viņš arī darītu, viņš kļūst par noteiktas kultūras sastāvdaļu. Kad runāju par patiešām liela mēroga individualitāti, es, protams, nedomāju sevi. Teiksim Debisī un Ravēlu nevar uzskatīt par vācu kultūras pārstāvjiem, tikai – franču. Verdi mūzika ir tik itāliska. To taču var just pēc aromāta, smaržas un velns viņu zina vēl kā, bet var just!
– Un kāda smarža ir jūsu mūzikai?
– Laikam jau slikta... (smejas).
– Kāpēc jums tik ļoti nepatīk tukšums, bet patīk klusums, jo abi taču ir līdzīgi – tādi stāvokļi, kurā kaut kas var rasties, mirklis pirms kaut kā.
– Nē, tie nav līdzīgi stāvokļi! Turklāt nekad nav absolūta klusuma, bet absolūts tukšums gan ir. Paiet viens, divi, trīs mēneši un visu laiku ir pilnīgs tukšums! Neko nevari izdomāt! Absolūts tukšums! Domā, domā, mocies, mocies un nekas nesanāk! Nekas! Absolūti nekas! Un tas ir pats grūtākais. Tāpēc, ka es nespēju neko atrast... Tas ir mokošs pārdomu un meklējumu process.
Nesen bija mana darba pirmatskaņojums. 16. septembrī. Vēl pat mēnesis nav pagājis. Tāpēc šobrīd esmu daudzmaz mierīgs, jo iepriekšējo darbu vēl laboju mēģinājumu laikā un pēc tam, kad to jau izpildīja, vēl mazliet piestrādāju un novedu to līdz tādai stadijai, kad sapratu – neko vairs tajā nevaru uzlabot. Pēc tam sākas attālināšanās periods – ir jāspēj palaist vaļā to, ar ko esi bijis aizrāvies tik ilgu laiku. Ja šo stāvokli salīdzina ar mīlestību, kas ilga visu to laiku, kad strādāji pie šī darba, tad nu ir sācies šķiršanās process. Pēc tā sākas jaunas mīlestības gaidīšana. Un, ticiet man, ir ļoti grūts tas laiks, kamēr vēl neeksistē tavas mīlestības objekts.
Gija KANČELI
• Komponists
• Dzimis 1935. gada 10. augustā
• Tā kā izkritis eksāmenos konservatorijā, jo «slikti pazinis notis», aizgājis studēt ģeoloģiju, bet pēc pirmās ekspedīcijas, kurā nogājis 17 kilometrus, uz baltas lapas uzrakstījis to profesiju sarakstu, kurās nav nepieciešama staigāšana un par vispiemērotāko sev atzinis mūziku. Konservartorijā iestājies ar «otro piegājienu»
• Precējies, meita Nato (37, patlaban dzīvo Tbilisi) un dēls Sandro (40, dzīvo Vācijā), mazbērni Luka, Georgijs un Anna
• 1991. gadā saņēmis prestižo Vācijas Mākslas akadēmijas stipendiju, kas piešķirta arī Igoram Stravinskim, Alfredam Šnitkem, Arvo Pērtam u.c.
• Komponējis mūziku arī teātra iestudējumiem, vairāk nekā 60 kinofilmām, tostarp slavenajai Mimino
• No 1991. līdz 1994. gadam dzīvoja Berlīnē, pēc tam - Antverpenē, Beļģijā
• Gruzijas PSR Nopelniem bagātais mākslinieks (1972), Gruzijas PSR Tautas mākslinieks (1980), PSRS Tautas mākslinieks (1988). Saņēmis balvas Kaija, Triumfs, Nīke.
• Strādājis kopā ar pasaulslaveniem māksliniekiem – Juriju Bašmetu, Gidonu Krēmeru, Mstisalavu Rostropoviču, Janu Garbareku u.c.
• Sarakstījis vairāk nekā 25 simfoniskos darbus, no tiem 20 - pēdējo 20 gadu laikā. Kamermūziku sācis rakstīt tikai, dzīvojot Vācijā