Drēzdena muižas likteni Neatkarīgā paredzēja jau pagājušā gada augustā, rakstot, ka to, visticamāk, nosvilinās bezpajumtnieki. Tagad Latvijas piļu un muižu asociācijas valdes locekle Laima Lupiķe smejas, ka muižas postīšanā vainīgais atrasts – nebūtu avīze pareģojusi... Viņa apzinās, ka joks vairāk skumjš, nekā uzjautrinošs.
Skumjš arī tāpēc, ka Saeimā ir tikai parunāts par iespēju bez atlīdzības atsavināt nolaistus kultūras pieminekļus. Viens skaļš gadījums bija – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (VKPAI) piedraudēja atsavināt kritiskā stāvoklī bijušās Kuldīgas pils dzirnavas. Ļoti iespējams, valsts būtu sprukās, ja toreizējais dzirnavu īpašnieks būtu teicis – labi, atsaviniet arī! Jo valstij nebija naudas un nav joprojām, lai šādus īpašumus pienācīgi uzturētu.
Veiksmīgi izdedzis?
Laiks šo nedaudz haotisko stāstu salikt pa plauktiņiem. Pagājušajā nedēļā Daugavgrīvas ielā 150 kvadrātmetru platībā dega Rīgas tiesas ierēdņa un literāta Karla Gustava Drēzdena muiža. Ugunsdzēsēji sarkano gaili savaldīja, bet 18. gadsimta koka ēka ir izpostīta. Šis namiņš pašā lielceļa malā ievērojams ar to, ka celts baroka stilā un ir viena no retajām 18. gadsimta koka ēkām galvaspilsētā, turklāt – Filozofu alejas sastāvdaļa. Diemžēl Drēzdena muižiņai nebūtu cerību tikt atsavinātai... no pašvaldības, pat ja Saeimā jau būtu akceptēts VKPAI vadītāja Jura Dambja ierosinājums par pamesto kultūras pieminekļu glābšanu, jo 2009. gadā tika pieņemts lēmums šo ēku neiekļaut valsts kultūrvēsturisko objektu sarakstā, kaut arī pat Eiropas mērogā tādu tikpat kā nav. Visam pamatā ir pilsētas intereses – plānots paplašināt Daugavgrīvas ielu, tāpēc senā muiža būtu jāpārvieto. Satiksmes mezgla pārbūve izmaksās nepilnus 25 miljonus latu. Arhitekts Pēteris Blūms ar nožēlu saka – bet muižai nauda neatradās! Rīgas domes Satiksmes departaments Neatkarīgajai atbild: «2008. gadā ēku Daugavgrīvas ielā 37 pārņēma valdījumā Satiksmes departaments, lai varētu realizēt Krišjāņa Valdemāra ielas un Daugavgrīvas ielas satiksmes mezgla rekonstrukcijas projektu.
Ēka Daugavgrīvas ielā 37 jeb Drēzdena muižiņas koka ēka atrodas ielu sarkano līniju robežās. Demontējot ēku, atbilstoši VKPAI prasībām paredzēts saglabāt vēsturiski vērtīgās koka konstrukcijas. Projektu plānots realizēt ar Eiropas Savienības Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu, kam pieteikties būs iespējams šogad septembrī. Patlaban tiek gatavota nepieciešamā dokumentācija pretendēšanai uz Eiropas Savienības līdzfinansējumu.» Tā kā dome nespēja atrisināt zemes iegādes jautājumus ar īpašniekiem, uzsākt projekta īstenošanu nav bijis iespējams.
Hofmanis piekāpjas Birkertam
Starp citu, tāpat notika ar citu ēku Rīgā. Uzvaras bulvārī 2 par labu Gunāra Birkerta projektētajai Gaismas pilij tika nojaukts arhitekta Vilhelma Hofmaņa 1900. gadā būvētais nams. Vispirms VKPAI atzina, ka ēka ir valsts arhitektūras piemineklis, bet, tuvojoties Nacionālās bibliotēkas ēkas celtniecības reālajam grafikam, pēkšņi konstatēja, ka nav gan. Jau brāļi Kaudzītes zināja, ka «runas vīriem ir spēks rokā; ko tie nospriež, tas paliek». Tāpēc neorenesanses formās celtā ēka negāja bojā bomžu izraisītā ugunsgrēkā, bet gan lielākoties V. Hofmaņa amata brāļu balsojuma rezultātā. Eklektiskā stila šedevra vairs nav.
Komercializācija un vienaldzība
Toties ugunsnelaimes vajāta ir kāda cita Rīgas muižiņa, kurai tā arī nav izdevies nosvilt līdz galam. Hamaņu muiža Pārdaugavā degusi vairākkārt, kamēr Rīgas dome ilgstoši nespēja vienoties ar tās nomnieku, lai glābtu šo valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Ugunsdzēsēju pārstāve Inga Vetere stāsta, ka šopavasar arī Maskavas forštatē viena pēc otras liesmoja koka ēkas. Viņa atzīst, ka bieži vien šādus īpašumus dedzina ļaunprātīgi, lai tiktu no tiem vaļā. P. Blūms ironizē – pietiek muižām nonākt pilsētas īpašumā, lai sāktu degt. «Nekas nemainīsies, viss ir no ugunsgrēka līdz ugunsgrēkam, jo pilsētai nav redzējuma par kultūras mantojumu kopumā. Es saprotu, ka tā ir spekulācija no manas puses. Pirms pusotra gada stāstīju deputātiem par muižām. Bija – ak un vai! -, bet nav izdarīts nekas. Nav tāda dienesta, kura pienākumos ietilptu muižu integrācija mūsdienu funkcionalitātē. Visi vaimanā, bet sistēmiskas palīdzības nav,» viņš norāda problēmas cēloni.
Jau 2004. gadā Eiropas kultūras mantojuma dienu ietvaros tika konstatēts – kultūras pieminekļus apdraud komercializācija un vienaldzība, tāpēc risinājums varētu būt likumdošana un noteikumu izstrādāšana. P. Blūms skaidro, ka valsts un vietējā mēroga kultūras pieminekļu inspekciju pienākumos neietilpst nodarboties ar muižu aprūpi. «Tagad nemanāmā veidā tas, kas attiecas uz tiešo darbu kultūras mantojuma vidē, ir likvidēts,» viņš konstatē.
Šā gada janvārī ugunsgrēks izplosījās Majoros, Jomas ielā 43. Pamestais un nodegušais nams bija uzbūvēts 1863. gadā un ir viens no spilgtākajiem neoklasicisma stila arhitektūras paraugiem Jūrmalā. Jautājums, kura koka ēka svils nākamā, skanētu banāli.