Viens no autoritatīvākajiem Viljama Šekspīra daiļrades pētniekiem, Notingemas universitātes profesors Brens Hemmonds ir pilnīgi pārliecināts, ka vēl XVIII gadsimtā Londonā uzvestā luga Double Falsehood (Divkāršā nepatiesība), ir viens no V. Šekspīra pazudušajiem darbiem ar nosaukumu Cardenio, par kura uzvešanu V. Šekspīra teātrī atrodamas rakstiskas liecības. Tiesa, šo lugu slavenais dramaturgs sarakstījis kopā ar savu protežē Džonu Flečeru, turklāt 1727. gadā to, atbilstoši laikmeta prasībām, piefrizējis Lūiss Teobalds.
«Es esmu pārliecināts, ka Šekspīra roka ir skaidri saskatāma pirmajā un otrajā cēlienā un, iespējams, trešā cēliena pirmajās divās ainās,» sarunā ar BBC sacījis B. Hemmonds, kurš vairāk nekā desmit gadus pavadījis, pētot šīs lugas izcelsmi. Zinātnieks norādījis, ka tai piemīt «Šekspīram raksturīgā ritma izsmalcinātība, metaforu bagātība, blīvums», turklāt atrodami vārdi, kas tiek izmantoti ļoti reti, piemēram, absonant, kas nozīmē «ausij nepatīkams, slikti skanošs». Viņš gan atzinis, ka precīzi noteikt, cik liels bijis V. Šekspīra ieguldījums, ir grūti, jo luga vairākkārt pārveidota un tagad tās teksts uzskatāms par triju cilvēku veikumu.
Tiek uzskatīts, ka V. Šekspīru uz darbu Cardenio iespaidojis 1612. gadā iznākušais Dona Kihota tulkojums angļu valodā. The Telegraph vēsta, ka lugas galvenie varoņi ir kāds brašs mīlnieks un samērā zemisks aristokrāts. «Izjukušas laulības, vesela traku scēnu sērija, gandrīz izvarošana – luga ir pārbagāta ar incidentiem,» vēstījusi B. Hemmonda pārstāvētā izdevniecība Arden Shakespeare, kas kā atzīšanas zīmi lugu iekļāvusi jaunākajā V. Šekspīra darbu krājumā. Vēl vairāk – Karaliskā Šekspīra kompānija paziņojusi, ka šovasar luga tiks iestudēta V. Šekspīra dzimtās Stretfordas pie Eivonas teātrī Swan Theatre.
AP atgādina, ka 1727. gadā teātra impresārijs L. Teobalds šo lugu ar nosaukumu Double Falsehood; or, the Distrest Lovers uzveda Londonas teātrī Drury Lane un sākotnēji tā izpelnījās cildinošas atsauksmes. Taču vēlāk atradās ļaudis (arī Aleksandrs Poups), kuri sāka apšaubīt vai tas patiešām ir V. Šekspīra darbs. Tolaik vēl nebija zināms, ka vairāku slavenā dramaturga lugu (Henry VII, The Two Noble Kinsman) līdzautors ir Dž. Flečers, tādēļ cilvēki brīnījās, ka Double Falsehood trūkst vairāku V. Šekspīram raksturīgu iezīmju, piemēram, garo monologu. Kaut gan L. Teobalds apgalvoja, ka viņa rīcībā esot trīs, turklāt mazliet atšķirīgi V. Šekspīra 1613. gadā sarakstīti lugas manuskripti, nezināmu iemeslu dēļ viņš tos nepublicēja un pamazām iesakņojās viedoklis, ka luga ir viltojums.
Tā piekritēju netrūkst arī tagad. Piemēram, Oksfordas universitātes speciāliste Tifānija Sterna, paužot neizpratni, kur tad īsti palikuši L. Teobalda manuskripti, atgādinājusi, ka šis impresārijs bija «apsēsts ar Eivonas dziesminieku». «Teobalds vairākkārt rakstīja gan lugas, gan dzejoļus, imitējot Šekspīru. Viņš bija fascinēts un vienmēr centās rakstīt Šekspīra stilā,» viņa sacījusi sarunā ar AP, liekot saprast – kamēr nav atrasti manuskripti likt punktu šajā lietā ir par agru.