Tā vien šķiet, dzīve ap viņu ir mutuļojusi, bet pats dzejnieks steidzies mīlēt un radīt. Edvarts Virza ir viens no tiem, kuru kalendāra maiņa nosacīti padarījusi par gadu vecāku. Pēc vecā stila dzimis janvārī, pēc jaunā kalendāra – decembra bērns, gadumijā, 27. decembrī, viņš atzīmētu savu 130. dzimšanas dienu. Īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna, dzejnieks sevi labprātāk dēvēja par Edvartu, bet par pseidonīmu izvēlējās necilo, bet neiznīcināmo nezāli – virzu.
Kanonisks bez kanona
Edvarts Virza latviešu literatūras vēsturē palicis gan ar dzejām, gan prozā rakstīto poēmu Straumēni. Hronoloģiski vispirms nāk viņa seksuālā revolūcija, kas uzsprāgst līdz ar dzejoļu krājumu Biķeris (1907). Tas pilns nevaldāmu mīlas dziņu, tumsas un nāves pielūgsmes un atklātas erotikas. Līdz viņam latviešu dzejā neviens tā neraksta. Erotiskajam apvērsumam, kas, taisnības labad jāatzīst, ir pilns ar dažādām ietekmēm, seko brieduma gadu Virza – formas virtuozs un franču kultūras pazinējs. Augstākais punkts viņa daiļradē ir poēma Straumēni. Darbs dēvēts gan par latviešu Bībeli, gan otru latviešu eposu aiz Lāčplēša. Par spīti glaimojošajiem epitetiem, Straumēnu loma latviešu kultūras vēsturē nav apzināta. Normālā apritē un saskarsmē ar lasītāju poēma bija vien nepilnus septiņus gadus pēc tās izdošanas, līdz padomju okupācijai. Vēl 1940. gada maijā latviešu grāmatniecības izstādē Maskavā kā lepnums tiek izrādīts krājums Latviešu dzejnieki, kurā ir iekļauti arī klasiķa Virzas dzejoļi Viktora Tretjakova atdzejojumā, bet jau novembrī tiek izdots Aizliegto grāmatu un brošūru saraksts, kurā ir desmit Edvarta Virzas grāmatas. Tomēr ar šiem septiņiem gadiem pietiek, lai Straumēni kļūtu par vienu no spilgtākajiem 20. gadsimta latviešu literatūras simboliem, kas, tiesa gan, mūsdienās nepiedodami palicis ārpus Latvijas kultūras kanona. Straumēni, katrai tautai nepieciešamais mīts par mājām, elpo tajā pašā diženajā un vienkāršajā ritmā, kāds vērojams ar Nobela prēmiju godalgotajā Hamsuna romāna Zemes svētība ievadā, Donelaiša Gadalaikos vai Kima Kiduka filmā Pavasaris, vasara, rudens, ziema… un atkal pavasaris. Līdz šim mazāk runāts par to, ka Edvarts Virza ir izcils publicists. Iespējams, tāpēc, ka atšķirībā no, piemēram, Kārļa Skalbes, Virzas teksti lielākoties palikuši sava laika presē. Pateicoties sastādītājas Andas Kubuliņas uzņēmībai, tagad viņa publicistika izlasāma grāmatā – Virzas rakstu 2. sējumā (2007). Tas ir iespaidīgi biezs – 1104 lappuses.
Virzu vajadzētu izdomāt
Ja palasa laikabiedru atmiņas, tā vien šķiet, ja dzejnieka nebūtu, viņu nāktos izdomāt. Daudz leģendu vīts ap Edvarta Virzas krājumu Biķeris. Interesenti mūsdienās to var izlasīt Edvarta Virzas rakstu 1. sējumā (2005). Provokatīvs šajā krājumā ir viss, sākot no atklāti erotiskā un simboliskā nosaukuma Biķeris, kas lietots kā sievietes klēpja sinonīms, līdz atklāti kaislīgajām dzejas rindām. Protams, rezultāts ir graujošs. Sašutuši ir gan puritāņi, gan kreiso aprindu pārstāvji, kas pēkšņi jūt, ka no iedomātā avangarda ir pabīdīti perifērijā. Rīgas Latviešu biedrībā (RLB) literāts Juris Kalniņš esot pat ierosinājis izpirkt visu Biķera tirāžu un sadedzināt to krāsnī. Otras šīs leģendas versija vēsta, ka Edvarts Virza palūgts atstāt kādu RLB pasākumu, jo godīgiem un labi audzinātiem cilvēkiem neesot ko iesākt vienā telpā ar tādu izvirtuli kā Biķera autors. 1918. gadā Liepājas prokurors Kvelbergs nopratina Virzu par laikrakstā Latvijas Sargs publicēto dzejoli Kad manas rokas tevi skāva. Tas beidzas ar to, ka tiek ierosināta lieta par pornogrāfiju, bet Virzam no Liepājas ar kuģi jābēg uz Tallinu. (Vairāk par to – Janīnas Kursītes rakstā Edvarts Virza un viņa dzejas valoda Virzas Rakstu 1. sējumā).
Arī Latvijas laikos Edvarts Virza itin bieži nonāk dažādu atgadījumu epicentrā, nereti kļūstot par anekdošu varoni. Jokots tiek gan par Virzas mazo augumu, gan par viņa dēkām. Populāra ir anekdote, ka Virza esot pietiekami liels, lai varētu ar atvērtu lietussargu pastaigāties zem galda. Atliek vien Virzam uz ielas satikties ar augumā salīdzinoši milzīgo poēmas Necilvēks autoru Antonu Austriņu, lai jokdari tūdaļ komentētu – re, kur aiziet Necilvēks un viņa dēls!
Nezinu, vai dzejniekam tas patika, bet tā vien šķiet, ka Edvarts Virza šos jokus veiksmīgi izmanto, lai, kā teiktu mūsdienās, veidotu savu dzejnieka tēlu. Viņš jau arī ir azartisks dzīves baudītājs – abi ar savu draugu Eduardu Smiļģi viņi aizraujas ar aviāciju un auto. Par Virzu ir ko runāt. Īpaši jau arī neskaitāmo mīlas piedzīvojumu dēļ. Gleznotājs Uga Skulme savā Atmiņu grāmatā līdzās nopietnām lietām pusotrā lappusē atstāsta divas (!) Virzas mīlas dēkas. Pirmajā dzejnieks noceļ Kārlim Štrālam Birutu Skujenieci. Štrāls «bijis samīlējies Birutā Skujeniecē un taisījis izbrīnējušos bēdīgu seju, kad, pārnācis mājās (dzīvojis viņš kopā ar Virzu), ieraudzījis, ka Virza Birutu līdz pusei izģērbis un skūpstījis tai krūtis. Biruta tad Štrālam teikusi: «Tas, Štrālīt, jau nekas!» (285). Nākamajā lappusē lasāms, kā Virza līdis Aspazijai zem brunčiem un kā dzejniece par to sūdzējusies Ulmanim. Protams, šādi Virzas mīlas dēku atstāsti toreiz nepatika Virzas ģimenei, bet mūsdienās rada problēmas viņa biogrāfiem un pēctečiem. Tomēr taisnības labad būtu jāatzīst – ja Virza nemīlētu un nebūtu tik kaislīgs, diezin vai viņš ko radītu. Vislabākais apstiprinājums tam ir dzejnieka mazmeitas Annas Žīgures lēmums publicēt Edvarta Virzas mīlas vēstules Veronikai Strēlertei, kas lasāmas krājumā Pēdējās dzejas, ko Virzas jubilejā 2013. gada rudenī publicējis Pētergailis.
Baiga vasara
Patiesībā jau nav nekādas Baigas vasaras nav – tas skaidri redzams arī Pētergaiļa izdoto Pēdējo dzeju ievadā, kur publicēts viens no dzejoļa rokrakstiem. Tam nav virsraksta, ir tikai veltījums «Mīļajai Veronikai». Daudz šķēpu lauzts par to, kam īsti dzejolis veltīts – Veronikai Strēlertei, Elzai Žebranskai, tomēr loģisks šķiet jautājums – vai dzejolis ar šādu vēstījumu vispār veltīts kādai sievietei. Janīna Kursīte citē Virzas meitu Amarillis: «Mēs ar mammu vēl gulējām, kad tēvs atbrauca no Billītēm uz Rīgu. Viņš bija ārkārtīgi satraukts: «Marselīn (Tā Virza uzrunā savu sievu, dzejnieci Elzu Stērsti – A. J.), es nezinu, kas ar mani notika, likās, ka kāds paņēma manu roku un lika man rakstīt, un es uzrakstīju.»
Par 1939. gada Lieldienās radīto darbu ir daudz neatbildamu jautājumu. Ja šis tomēr ir veltījuma teksts kādai no Virzas mūzām, tad kāpēc dzejolis tieši sasaucas ar Jāņa atklāsmes grāmatas tekstiem? Salīdziniet tā pēdējo pantu ar attiecīgajiem rakstiem!
Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,
Jo pārvērtusi ūdens avotus
Par vērmelēm būs nodevība tava.
Jāņa atklāsmes grāmatas jaunajā tulkojumā tam atbilst rindas: «Tās planētas vārds ir Vērmele un trešdaļa ūdeņu pārvērtās par vērmelēm un daudz cilvēku nomira no šiem ūdeņiem, jo tie bija tapuši rūgti.»
Nav arī skaidrs, kam adresēti dzejolī pēdējie vārdi ir «nodevība tava». Tā vien šķiet, ka pašam dzejniekam šie vārdi šķituši pārāk smagi, jo teksta pirmpublicējumā žurnālā Daugava ir vārdi «aiziešana tava», kas gan varētu būt saistīts ar kādu sirdspuķīti.
Uga Skulme Atmiņu grāmatā piedāvā vēl vienu versiju, kas, iespējams, kādam šķitīs neiespējama. Tomēr ja dzejolis tiek dēvēts par pravietisku, tad kālab gan ne? Pravietojumi taču nemēdz būt politkorekti. Skulme raksta: «Un tikai tagad, lasot Virzas pravietisko dzejoli, vērsto pret Ulmani (mans izcēlums – A. J.), sapratu, kāpēc Virza sameklēja mani pēdējoreiz, pirms savas nāves (286).» Te jāpaskaidro, ka Ugam Skulmem pieminētajā tikšanās reizē, kas notikusi jau pēc padomju karabāzu ierīkošanas, Virza ļoti nomākts un satraukts teicis: «Mūsu suverenitāte beigta, mūsu suverenitāte beigta!» Protams, arī šī ir tikai versija, bet tomēr tā ir tikpat loģiska, cik nostāsti par pravietojumu, kas veltīts tai vai citai Virzas iemīļotajai. Šajā kontekstā ir interesantas teorijas arī par to, ka dzejnieka aiziešana bijusi viņa paša gribēta. Virza, paredzot valsts bojāeju, vairs nav vēlējies dzīvot un ar savu lielo gribasspēku pārcēlies mūžības dimensijā. Varbūt šajā mistikā slēpjas arī kāds racionāls grauds?
Nacionālists? Saimnieks
Edvarta Virzas politiskie uzskati ir vēl viens karsts kartupelis dzejnieka personības izpētē. Publiskajā telpā Edvarts Virza tradicionāli tiek pasniegts kā nacionālists un Ulmaņa piekritējs. Tas, protams, tā arī ir, tomēr nav ne mazākā pamata apgalvot, ka Edvarts Virza būtu pieslējies Ulmanim tikai pēc 1934. gada 15. maija, kādu materiālu interešu vadīts. Šādi tīmeklī pavīdējuši viedokļi nav pat diskusijas vērti, jo Virza pēc savas dabas vienmēr bijis monarhists, stipra saimnieka idejas atbalstītājs. Visticamāk, te savu iespaidu atstājusi bērnība. Pievērsiet uzmanību, ka dzejnieka pirmais kristītais vārds ir Jēkabs, rakstos dažviet arī Jakobs – gluži kā slavenais Kurzemes un Zemgales hercogs. Jēkabs Eduards ir pirmdzimtais – mīlestības bērns – Billīšu saimniekdēla Jura un Rāceņu saimniekmeitas Annas ģimenē. Skaidrs, ka tas ir skaudrs laiks, un šodien mēs varam tikai minēt, ko bērnībā piedzīvo mazais saimniekdēls – arī to, ka brāļi un māsas – «piecas mazas sirsniņas aizmiga agri un aizgāja zemzemes rotaļās Rumbu kapu mālainē un debesīs». Šīs Vitauta Ļūdēna rindas Virzas Rakstu ievadā skan ļoti poētiski, tomēr ir traģisma pilnas – kuplo Lieknu dzimtu skāra visas ierastās to laiku problēmas un likteņa triecieni. Ģimene iedod stingru pamatu – arī izpratni par lietu un pasaules kārtību. Šajā latviešu saimnieku dzīves modelī nekādām īpašām debatēm vai demokrātijai vietas nebija, tās vienkārši novestu pie izputēšanas.
Apziņu par saimnieka noteiktu kārtību Virza uzsūc no mazotnes. Sākumā tā ir tipiska impērijai lojāla pilsoņa apziņa, kas labi redzama Edvarta Virzas Pirmā pasaules kara sākumposma publicistikā. Paradoksāli, bet tieši šī apziņa vēlāk ļauj jaunajam Virzam nosliekties nacionālas valsts idejas atbalstītāju pusē un ar kritisku aci raudzīties uz lielinieku apvērsumu. Tipisks šai ziņā ir viņa raksts Kaut kas par padomju republiku (2,101–109). Tā nav antikomunista vēsts par Petrogradu pēc Ļeņina nākšanas pie varas, tas ir redzīga saimnieka skats uz impērijas izlaupīšanu. Stipra saimnieka, vadoņa ideja Virzam šķiet pilnīgi dabiska, tā vien šķiet, viņš visu mūžu klusībā brīnījies – kāpēc citi to nesaprot. Arī Ulmaņa dievināšana nāk pašsaprotami. Gleznotāja Ugas Skulmes šoruden publiskotajās atmiņās atrodamas zīmīgas rindas. «Redzēju arī Virzu tad, kad 1918. gada jūlijā braucām uz Latviju. Viņš bija vēl karavīra tērpā: virskreklā, galifē biksēs, kurpēs ar kāju apsaitēm un karavīra krievu cepurē. Gāja lieliem soļiem. 1921. gadā es viņu satiku Rīgā, kur mūs iepazīstināja. Gandrīz vai pirmie viņa vārdi bija: «Mums Ulmani vajadzētu par karali! Vai ne? (285)»» Šī ir vislabākā liecība tam, ka Virzas sajūsma par Ulmani nav pakalpīgs reveranss pēc Saeimas padzīšanas 1934. gadā.
Tas, ka Edvarts Virza savos avīžrakstos kaismīgi kritizē Saeimu, satversmi un politiķus, arī nav nekas ārpus pirmskara Latvijas realitātes esošs. Mūsdienās dzejnieka kaismīgās runas un dedzīgie avīžraksti joprojām ir laikmetīgi un šķiet, kā šodien rakstīti. Lūk, piemērs no Virzas runas Burtnieku karoga svētkos 1931. gada 21. septembrī: «Izgudrojuši kopā ar viskreisākiem satversmi, kas demokrātisma vārdā nodod Latviju sveštautiešiem, saskaldījuši tā paša demokrātisma dēļ tautu bezgala partijās, viņi grib, lai no raibās segas iztaisa vienkrāsas apsegu. Iedomības un savas varas apziņas uzpūsti, šie ļaudis skrien apkārt pa mūsu zemi, savas runas iesākdami ar vārdiem: «Mēs, politiķi…!» Un, kad tagad posta brīdī tēvija griežas pie šiem politiķiem, lai tie balsotu par likumiem, kas to varētu glābt, nekaunīgi acīs skatīdamies, viņi prasa: Cik tu, Latvija, mums par to maksāsi? Un viņa ir maksājusi ar mežiem, zemēm, koncesijām, kredītiem, ministru un direktoru vietām, ar ārzemju preču ielaišanu bez muitām, staciju ēkām kā pilīm, ar pabalstiem visas zemes minoritātēm, maksājusi ar savu godu un cienību.»
No līdzīga skatpunkta jāvērtē arī Edvarta Virzas vēlīno gadu dzeja un nosliekšanās pozitīvismā. Pirmie to sapratuši mūsu trimdas tautieši. Arī tādi, kas uz Ulmaņa režīmu raudzījās reālu skatienu. Piemēram, Andrejs Johansons, kurš grāmatā Rīgas svārki mugurā neslēpti vīpsnā par Viļa Plūdoņa vadonim veltītajām rīmēm, tūdaļ piebilst: «Taču reizē tolaik darbojās rakstnieki, kuru personiskā pārliecība bija identiska ar 15. maija ideoloģiju un kas tādēļ nenogrima ne banalitātē, ne Plūdonim līdzīgos servilu frāžu virknējumos. Edvarts Virza, ja domājam viņa Jauno jundu, nereti spēja pārvērst mākslas darbā pat propagandu.» (2000, 79. lpp.)
Patīk tas kādam vai nepatīk, viņš ir viena no izcilākajām personībām 20. gadsimta latviešu kultūrā. Ja ne mēs paši, latvieši, gandrīz piecdesmit gadus nebūtu viņu aizlieguši, iespējams, Virza ar saviem Straumēniem noskanētu arī plašākā starptautiskā kontekstā. Bet vienalga, viņš ir radījis latviešu Bībeli.
Edvarts Virza
Dzimis Jēkabs Eduards Liekna 1883. gada 27. decembrī Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos Jura Lieknas un viņa sievas Annas ģimenē. Vecākais no deviņiem bērniem
Pseidonīmu Virza pieņem par godu sīkstākajai Zemgales nezālei – virzai, kuras spītība un spēks dzejnieku iedvesmo
Viens no dekadentu manifesta Mūsu mākslas motīvi parakstītājiem. 1907. gadā nāk klajā ar erotisko dzejas krājumu Biķeris, kas rada apvērsumu latviešu lirikā. Puritāniskie laikabiedri šo dzeju uzņem ar lielu nepatiku un kāds pat ierosina visu krājuma tirāžu nopirkt, lai sadedzinātu krāsnī. Dzejnieka dzīves laikā izdoti pieci viņa dzeju krājumi. Sestais iznāk 1941. gadā, jau pēc autora nāves
1919. gadā ar Jāni Akurateru un Kārli Skalbi ir kopā ar pagaidu valdību Liepājā, ko spiests atstāt pēc apsūdzības par pornogrāfiju. Aizbēg uz Valku, kur kopā ar domubiedriem nodibina laikrakstu Tautas Balss. Bermontiādes laikā darbojas Rīgā, laikraksta Latvijas Kareivis redakcijā
1919. gada rudenī satiek Elzu Stērsti, kurai velta poēmu Marselīne Nevermore. 1920. gada rudenī abi dzejnieki apprecas
1921.–1922. gadā ir Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē
Kopš 1923. gada ir Zemnieku savienības biedrs, līdz 1940. gadam vada laikraksta Brīvā Zeme literatūras daļu. 30. gados bijis arī Dailes teātra direktors un Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītājs, Radiofona priekšlasījumu nodaļas vadītājs
1933. gadā tiek izdota poēma prozā – Straumēni, kas literatūras kritikā nereti dēvēta par latviešu Bībeli un otru eposu pēc Lāčplēša
Saņēmis augstus Latvijas, Francijas un Itālijas valdību apbalvojumus
Miris 1940. gada 10. martā Rīgā, apbedīts Meža kapos.
Padomju vara sākotnēji sola godāt dzejnieka piemiņu, bet drīz vien viņa darbi tiek aizliegti, un gandrīz piecdesmit gadus par tiem nerunā. Atmodas laikos Straumēni un Virza atgriežas, pateicoties šī darba publikācijai žurnālā Karogs
Daži Edvarta Virzas domu graudi
Vairs zvēra baigāka par šito zvēru nava –
Simts galvas dažādas tas nes uz rumpja sava.
Ir galvas naktsmelnas – pa labi raugās tās,
Pa kreisi dusmīgas glūn galvas sarkanās,
Bet galvas vidējās, ko kronē ausis garas, –
Tās klausās vērīgi, ko runā abas varas.
Pie kādas galvas reiz es griezos: «kas tu tāds?»
Un tā man atteica: «Es esmu deputāts.»
Vai tāpēc, ka Daugava sākas Krievijā, tā nav latviešu upe, un vai tāpēc, ka daudzi latviešu kultūras elementi no ārzemēm nākuši, tā nebūtu mūsu civilizācija?
Labākā daļa mūsu literatūras, kurā apvienojušās divas ārēji pretēji, bet iekšēji radnieciskas strāvas, vāciskums un sociālisms, ir visvainīgākās pie latviskās vaļības un asprātības gara nobendēšanas. Mārtiņa Lutera katķisma iedvesmotie rakstnieki ir pilni pamācoša gara. Viņi nekad nepasmejas.
Kad Latvija dibinājās un tai uzbruka ienaidnieki no visām pusēm, kāds vīrs, kas vēlāk ieņēma republikas amatos augstu stāvokli, bij izsacījies, ka labāk nemaz nebūtu bijis vajadzīgs Latvijai neatkarīgai būt. Arī tagad vēl daudzi tā domā. Tie ir tie, kas sevi tur par visgudrākiem un, mūsu šīs dienas neveiksmes vērodami, klaji saka: Vai es jau neteicu no paša sākuma, ka tā būs! Tie ir visīstākie gara buržuji!
Ne šī krīze ir briesmīga, bet briesmīgi ir tas, ka mēs tai vairs nestāvam pretī kā vienota tauta. Traģisms pastāv iekš tam, ka latvieši vairs neparko nav piedabūjami ēst savu lauku maizi, sviestu, valkāt savā zemē taisītas drēbes, lietot savu cūku taukus, ar vārdu sakot, pārtikt no visa, ko viņi paši ražo.
Kam bija tik daudz viltības iestāstīt, ka valsts un tautas labklājība, brīvība un laime sasniedzama tad, ja pie to likteņu noteikšanas ir vienlīdzīga daļa krietnam cilvēkam un pēdējam nelietim, augsti mācītam un pilnīgi neizglītotam? Un kas bij tas muļķis, kas šo mācību pieņēma par pilnu patiesību?
