Latviešu muzikālais panamietis Čārlijs

 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Šo trešdien, 4. decembrī, K. K. fon Stricka villā savu debijas albumu The Milky Way plašākam publikas lokam atrādīs radošā apvienība Atom. Tās redzamākais pārstāvis ir Čārlijs Vaskess – šeit trīsarpus gadus dzīvojošs panamietis, kura sieva ir latviete un kurš jau gluži labi ielauzījies latviešu valodā.

Atom - dažādu paaudžu mūzika

Grupas Atom koncerts iecerēts kā kosmisks ceļojums. «Mēs ļoti ātri lidojam cauri Milky Way jeb Piena Ceļa galaktikai. Mēs par to zinām ļoti maz. Mūsu Saules sistēma ir tikai maza daļiņa no pārējām galaktikām ar kopskaitā 250 miljardiem zvaigžņu. Aptverot šo plašumu, tas liek apjaust, cik tālu mēs varam doties. Ja ne ar kosmosa kuģi, tad izmantojot iztēli gan,» filozofē grupas vokālists/ģitārists Čārlijs Vaskess jeb Charlie Vas. Kopā ar viņu grupā Atom muzicē arī basģitārists Ainārs Majors (spēlē arī grupā ElectroFolk), taustiņnieks Miķelis Dzenuška un bundzinieks Toms Kagainis.

Šī grupa pastāv tikai pusotru gadu, bet jau izcēlusies ar vairākiem skaļiem prezentācijas pasākumiem - pirmais singls mūzikas namā Daile, koncertieraksts multimediālajā studijā, nu arī pilnais albums. Plus pie tā visa šī apvienība visai labi sevi pierādīja (vai vismaz atrādīja) konkursā Supernova 2019, paliekot daudzu atmiņā ar jokaino dziesmu Alligator. «Vēlamies ar savu mūziku būt vairāk pazīstami Latvijā un arī ārpus tās. Protams, tas nozīmē dalīties ar klausītājiem visā, ko darām, vislabākajā veidā no kvalitātes un idejas viedokļa,» tā Čārlijs Vaskess. Saruna notiek pa pusei latviski, pa pusei angliski - Panamā dzimušais mūziķis jautāto saprot, taču izteikties pagaidām ir grūtāk. Atom mūzikas stilu raksturot precīzi neuzņemas pat viņš: «Nav viegli klasificēt to, ko mēs darām. Par Atom stilistisko ievirzi tiek dēvēts rock fusion, tāpat grupai piedēvētas ietekmes no indie, world music, jazz un pat psychedelic. Mēs spēlējam visaptverošu mūziku, neaprobežojoties ar vienu konkrētu stilu. Pēdējā gada laikā izmēģināts, kāds varētu būt Atom stils, taču pagaidām vēl šajā jomā notiek tāda kā taustīšanās. Jāuzsver, ka man ir 44 gadi, Aināram - 55, abiem pārējiem puišiem tikai 21 gads, līdz ar to paaudžu dažādība dod dažādas nokrāsas arī mūzikā. Noteicošais tomēr ir rock fusion, savukārt tematiski - provokatīvi un izaicinoši brīvi, nedomājot par sevi kā par konkrētu indivīdu. Piemēram, dziesmas Alligator un Save The Pigs reflektē par to, kas notiek mūsdienu pasaulē, proti, ka nepieciešams visiem kopā piedomāt pie tā, kas mums kā indivīdiem it kā nav svarīgs, bet tieši tas rada problēmas.»

Ilgais ceļš uz Latviju

Čārlijs Vaskess ir dzimis un audzis Panamā. «Visiem latviešiem, kuri neko nezina par Panamu, varu pastāstīt, ka tā ir karstuma zeme. Vienmēr esam uzskatīti par laimīgu cilvēku zemi, kuriem patīk mūzika un ballītes, taču Panama ir daudz kas vairāk. Mēs esam pazīstami ar Panamas kanālu, papīru, boksa čempioniem un pēdējā laikā arī ar Panamas dokumentu skandālu, par ko gan nelepojamies. Toties lepojamies ar multikulturālo mantojumu, kas mums ir milzīgs, jo tauta ir tik daudzveidīga,» par savu dzimteni stāsta Čārlijs. Panamieši ir latīņamerikāņi, kuriem tuvākā tomēr ir Karību salu kultūra, līdzīgi kā tas ir arī Puertoriko, Kubā, Dominikānas Republikā, Venecuēlā un Kolumbijas jūras teritorijas salās. Muzikāli tas nozīmē spāņu dziedāšanas un afrikāņu ritma saplūdināšanu ar Karību salu folkloru, savukārt panamiešiem tipiskākais skanējums ir viens no salsas paveidiem montuno.

Kā muzikants Čārlijs ilgu laiku pavadījis Buenosairesā. «Es devos uz Buenosairesu, jo man palika garlaicīgi Panamā. Pirms došanās uz turieni nebiju saistīts ar mūziku - Panamā biju liela apģērbu uzņēmuma radošais direktors, taču man šis darbs apnika, es tajā noguru. Buenosairesa - tā ir Latīņamerikas mūzikas un mākslas galvaspilsēta, un es devos uz turieni atrast sevī mākslinieku. Protams, vispirms es tur atradu ballītes un jautras izklaides, bet pamazām sapratu, ka man nopietnāk vajadzētu uztvert ideju par dzejnieku un mūziķi. Atradu šeit domubiedrus un pat kā dziedātājs ierakstīju albumu, taču šis ieraksts nebija veiksmīgs, jo nebijām pietiekami labi sastrādājušies. Buenosairesā sabiju trīs gadus, bet tad sapratu, ka man Argentīnas kādam laikam pietiks,» smejas Čārlijs. Liktenīgā kārtā tieši tobrīd viņš saticis Elīnu - antropoloģijas pētnieci no Latvijas, kura bijusi ceļojumā. Abi satikušies bungu grupas La Bomba de Tiempo koncertā, tur sapazinušies, bet pēc tam atkārtoti tikušies kādā bolīviešu mūzikas ballītē. Bārs vēries ciet, bet sarunas turpinājušās. Čārlijs gatavojies doties prom no Argentīnas, taču konkrētu plānu nav bijis, un Elīna piedāvājusi doties uz Argentīnas ziemeļiem. Tā sācies aptuveni sešus mēnešus ilgais ceļš no Argentīnas uz Panamu - kājām, ar autobusiem un stopiem, ar laivām utt. Cik kilometru? «Nezinu, daudz. Varbūt kādi desmit tūkstoši, bet varbūt divdesmit,» nevērīgi attrauca Čārlijs.

Sekojis mīlestībai un mūzikai

Kādu laiku padzīvojusi Panamā, Elīna devusies mājup, bet Čārlijs palicis un atgriezies savā darbā. «Man bija sajūta, ka jāatsāk strādāt, lai varētu uzaicināt Elīnu dzīvot uz Panamu. Mums viss bija brīnišķīgi, taču Elīna tomēr nevēlējās tur palikt. 2011. gada vasarā pirmo reizi ierados Latvijā, lai vienkārši apmeklētu savas draudzenes valsti. Braukāju katru vasaru - man te patika, taču es nedomāju, ka šeit dzīvošu. Pirms pieciem gadiem uzaicināju Elīnu palikt un dzīvot kopā ar mani Panamā, bet viņa man piedāvāja pārcelties uz dzīvi Latvijā. Es šaubījos par šo ideju, jo Panamā man bija labs darbs un ierasta dzīve, kas tagad būtu jāmaina - kā mani uztvers šejienes sabiedrība, kādā valodā runāšu, nē, nē, es negribu, man taču ir jau vairāk nekā četrdesmit gadu! Bet viņa man - tev taču ļoti patīk ģitāra, tev ļoti patīk dziedāt - tu to šeit varēsi, tikai pamēģini, es tev ticu, tu to vari! Es uzskatīju, ka šī ir patiešām traka ideja, jo līdz šim biju tikai «mūziķis savā istabā», nejutos gatavs izmēģināt šo iespēju tik tālu no mājām, bet es mīlu šo sievieti. Viņa mudināja uz dzīvi Latvijā, un man nebija citas izvēles, kā viņai sekot.»

Taču Elīnas ieteikums realizējies - pēc kāda pasākuma Lucavsalā viņš sapazinies ar producentu un basģitāristu Aināru Majoru. «Tas bija skaists pasākums garīguma meklētājiem, pēc kura ballītē tikai nodziedāju dažas dvēseliskas dziesmas. Nākamajā dienā viens no organizatoriem man teica, ka kāds vīrietis noklausījies manu mazo un pazemīgo priekšnesumu un bijis ieinteresēts ar mani sazināties. Piezvanīju, Ainārs man piedāvāja padalīties ar savu oriģinālo mūziku. Tikāmies un konstatējām, ka domas par mūziku mums ir līdzīgas. Kopš tā laika sākām jauku ideju apmaiņu, kas šobrīd ir Atom,» stāsta Čārlijs. Abi gan ir raksturā visai atšķirīgi, taču muzikālajā ziņā tas izrādījies tikai pluss. «Es esmu ļoti mierīgs, taču man ir daudz iekšējās enerģijas, bet Aināram tās ir vēl vairāk, turklāt tā nāk uz āru. Viņš ir akadēmiski muzikāli izglītots un profesionāls, ļoti kritiski attiecas pret visu, bet es - galīgi ne, mans muzikālās izpausmes veids ir nepieradināts un mežonīgs. Pat nezinu, kā, bet mums izdodas šīs enerģijas savienot.»

Latvju ziema tomēr biedē

Čārlija sieva Elīna vada publiskus meditatīva rakstura pasākumus, kuros viņš iesaistās ar muzikālo pavadījumu, bet vēl Vaskesam ir arī sava soloprogramma Mīlestības un miera dziesmas, kura arī piedzīvos debiju 4. decembrī K. K. fon Stricka villā. Bez Čārlija un Aināra tajā vēl piedalās ģitārists Rihards Lībietis un dziedātāja Madara Dzintara, kura pazīstama kā Radio Trio dalībniece. «Mēs ar sievu esam garīgi meklētāji. Mums patīk mūsu mistiskā puse, un ticam, ka galu galā mana dziedāšana un cilvēku virzīšana uz viņu iekšējo maģisko saikni ir mana galvenā misija,» tā Čārlijs. Pēc albuma prezentācijas muzicēšanā gan uz brīdi būs pauze, un tās iemesls - ziema. Kad Čārlijs šeit pirms trīsarpus gadiem ieradies, viņš vēl ne reizi nebija dzīvojis vietā, kas atrodas tik tālu uz ziemeļiem - pirmais sniegs sagaidīts jau oktobrī. «Iepriekš nebiju te bijis ziemā. Vasarā ir fantastiski - festivāli Gara vasara, meditatīvi pasākumi Lucavsalā un citur, man patīk. Arī pirmā ziema likās forša, ja vien uzvelk pareizās drēbes, izbaudīju šo sev tik atšķirīgo laiku. Otrajā sapratu, ka tomēr ir ļoti auksts, bet trešajā likās pārāk tumšs un nedaudz pat kritu depresijā. Ceturto vairs piedzīvot nevēlos - janvārī visa ģimene brauksim uz Panamu, kur dzīvosim divus mēnešus,» stāsta mūziķis.

Atskaitot ziemu, viss pārējais viņam te patīk. «Latīņamerikā cilvēki ir ļoti temperamentīgi un emocionāli, pat haotiski, kas man visu dzīvi nav paticis. Man, protams, patīk runāt, bet ne jau visu laiku! Man ļoti patīk, ka jums ir klusa sabiedrība, kas atvēlē otram personīgo telpu. Viena no lietām, kas mani pārsteidz un visvairāk patīk Latvijā, ir miers un klusums, ko šeit var sajust. Daži cilvēki ir traki, bet vairums no viņiem dzīvo mierīgi, izvairoties no konfliktiem un ievērojot citu tiesības, kas, manuprāt, ir ļoti svarīga kvalitāte, kas ļoti labi runā par latviešiem. Turklāt - jūs ļoti lēni atveraties, bet, kad to izdarāt, tad zini, ka esi ieguvis šī cilvēka uzticību pa īstam,» vērtē Čārlijs.

***

Čārlijs Vaskess (Charlie Vasquez)

• Dzimis 1975. gada 21. jūlijā Panamā

• Dzimtā valoda spāņu, prot arī angļu un ebreju valodu, mazliet arī latviešu

• Latvijā dzīvo kopš 2016. gada jūnija

• Ģimenes stāvoklis: sieva Elīna Vas (meitas uzvārdā Bauze-Krastiņa), abi audzina meitiņu Jasmīni Auroru (1 gads un 4 mēneši)

• Hobiji: rakstīt dziesmas, pastaigāties pa mežu, lasīt grāmatas. «Mans mīļākais gadalaiks ir rudens - tajā ir tik daudz krāsu, arī sēnes. Man ļoti patīk lasīt sēnes, tas ir fantastisks pasākums! Panamā sēnes nelasām, man šeit bija milzīgs jaunums, ka to var darīt.

 

Abonē