Savā pirmajā solo koncertturnejā devusies jaunā ventspilniece Madara Grēgere – dziedātāja, kura uz skatuves ir jau no trīs gadu vecuma un izceļas ar cieņu raisošu neatlaidību un patstāvību.
Lieki baidījās
Pagājušā gada nogalē Madara Grēgere izdeva debijas albumu Tuvu klāt, bāzējoties uz kurā iekļauto materiālu, dziedātāja izveidojusi programmu Tuvu klāt. Dziesmās. Stāstos. Dialogos. Līdz maija vidum katru nedēļas nogali dziedātāja viesosies kādā novadā. Tuvākie koncerti būs 14. aprīlī Dzērbenes pilī, 21. aprīlī Vecgulbenes muižā, 28. aprīlī Varakļānu muižas pilī un 4. maijā Liepupes tautas namā. «Kad pagājušā gada nogalē izdevu albumu - sapnis par to man bija jau sen, palēnām uz to gāju -, nākamais mērķis bija koncerttūre. Albuma izdošanai izdevās piesaistīt grupas Otra puse menedžeri Inesi Vīksnāni, un viņa mani iedrošināja mēģināt šādu tūri sarīkot - pati no tā nedaudz baidījos. Tagad saprotu, ka nevajadzēja baidīties - cilvēki nāk, viņiem patīk, arī atmosfēra ir ļoti jauka,» priecājas Madara. «Pirmais koncerts bija Veselavas muižā - izrādās, ka pirms vairākiem gadiem esmu jau tur bijusi ar [šovā OKartes skatuve izveidoto] grupu Četri vēji, bet pati to pat neatcerējos. Pašlaik tur viss ir ļoti skaisti izremontēts un atjaunots - tikai skatoties video, es atminējos, ka esmu tur dziedājusi. Mana programma ir diezgan romantiska, tāpēc arī izvēlētās uzstāšanās vietas lielākoties ir muižas un pilis. Man liekas, ka tām šādas akustiskās programmas piestāv.»
AKMENTIŅŠ. Jau no trīs gadu vecuma Madara dziedāja Lūcijas Boitmanes vadītajā bērnu ansamblī Jūras akmentiņi. «Šī fotogrāfija tapa sakarā ar piedalīšanos bērnu Eirovīzijā. Ja nemaldos, tas bija 2005. gads» / Publicitātes foto, Ģirts REIMANIS
Koncertos izskan pašas Madaras dziesmas, kā arī dažas kaverversijas no māksliniekiem, kurus viņa sauc par saviem iedvesmas avotiem - Adeles, Coldplay, Kamilas Kabelo u.c. Pavadošajā sastāvā ir divi ventspilnieki - ģitārists Ģirts Celmiņš un bundzinieks Guntis Kaģis. «Liels neprāts ir tas, ka viņi brauc uz koncertiem no Ventspils, līdz ar to, piemēram, uz Veselavu turp un atpakaļ viņiem ceļā bija ap 600 kilometru. Bet viņi tam piekrita, sanāk tāds neliels ceļojums pa Latviju,» smaida dziedātāja. Auditorija koncertos esot visplašākā - redzēta gan trīs gadus veca meitenīte, gan seniori. «Savu mērķauditoriju īsti nodefinēt nevaru - uz koncertiem nāk tie cilvēki, kuri piefiksējuši manu darbošanos.»
Ar okartistes pieredzi
Plašākai publikai Madara kļuva atpazīstama pēc dalības šovos OKartes skatuve un Dzimuši mūzikai - tajos viņa piedalījās ar skatuves vārdu Madry. Pirmajā no tiem viņa kopā ar grupu 4 vēji (vēl tajā bija Mārtiņš Ruskis, Kristaps Pujāts, Māra Katarska) ierindojās otrajā vietā, zaudējot tikai Jātniekiem ar Sabīni Berezinu priekšgalā, bet otrajā noturējās piecas nedēļas. Tiesa, Madaru nevarētu dēvēt par tipisku šova produktu, jo pēc tiem viņa negozējās bulvārpreses slejās un nestiprināja popularitāti ar fotogrāfijām sociālajos tīklos, bet palēnām strādāja pie savām dziesmām. Starp citu, dziesma Miljons domu nakts pirmoreiz tika atrādīta tieši šovā, un cilvēki koncertos to joprojām pieprasot, tomēr galvenais ieguvums ir šovos gūtā pieredze un kontakti. «Pēc šova mēs kādu laiku koncertējām, tomēr ilgi kā grupa kopā nenoturējāmies, jo ātri sapratām, ka katrs vēlas iet savu ceļu. Taču tieši šovs Dzimuši mūzikai mani iedrošināja rakstīt dziesmas un komponēt, jo pirms tam es neuzdrīkstējos to darīt. Man tas bija kā atspēriena punkts. Šo sešu gadu laikā esmu klusiņām rakstījusi savas dziesmas un grasos to darīt arī turpmāk.» Interesanti, ka skatuves vārds Madry radies no Madaras pirmās grupas Mad Dry, kas tika izveidota 2009. gadā. «Man bija 16 gadu, kad radās doma par savu grupu. Atradu domubiedrus. Pārsvarā spēlējām pazīstamu popgrupu dziesmu kaverversijas. Jauniem mūziķiem sākums vienmēr ir grūts - atceros, kā braucām spēlēt uz visādiem Rīgas krodziņiem, arī uz ČBK, uz klubu Saksofons. Man kā padsmitniecei tā bija ļoti laba pieredze. Starp citu, uzvarējām arī Latvijas Televīzijas konkursā Troksnis. Kaut kā čubinājāmies, mums bija arī viena oriģināldziesma, kurai uzfilmējām videoklipu. Darbojāmies trīs gadus, bet tad, ieejot šovā, kaut kā šī grupa pamazām izgaisa,» tos laikus atminas dziedātāja.
PIEKTĀ TALANTĪGĀKĀ. 2005. gadā Madara piedalījās starptautiskā pasaules talantīgāko meiteņu konkursā Turcijā, kur ieguva piekto vietu. «Šis bija mūsu ikdienas apģērbs - šortiņi un T krekls ar valsts karogu,» stāsta Madara / Foto: no privātā arhīva
No akmentiņiem pasaulē
Pazīstamā ventspilnieku bērnu ansambļa Jūras akmentiņi pieminēšana nav nejauša - Lūcijas Boitmanes stūrētajā ansamblī Madara dziedāja jau no trīs gadu vecuma. «Tas laikam bija tāds kā mammas nepiepildītais sapnis,» prāto dziedātāja. «Mana mamma mācījās Ventspils mūzikas vidusskolā, un es viņai piedzimu ceturtajā kursā. Viņa sāka strādāt, bet mūzika pamazām aizgāja otrajā plānā. Gāju bērnudārzā Rūķītis, bet pāri ielai bija bērnudārzs Saulīte, kurā bija un joprojām ir bērnu ansamblis Jūras akmentiņi. Audzinātāja mani katru otro dienu veda pāri ielai, bet beigās saprata, ka šai vadāšanai nav nekādas jēgas, jāliek mani Saulītē, un miers!» Piecu gadu vecumā meitene uzvarējusi konkursā Cālis. «Skatoties tā laika video un arī tagadējos bērnu konkursus, man liekas, ka mazie nemaz tā īsti nesaprot, kur nonākuši - viņiem tikai liek pakustēties un padziedāt, un bērni to arī dara. Man no skatuves nekad nav bijis bail, Lūcija to man ir iemācījusi. Cepuri nost Lūcijai, jo tieši viņa man iedeva skatuviskos pamatus! Ar Jūras akmentiņiem pabijām daudzās valstīs - Vācijā, Spānijā, Lietuvā. 13 gadu vecumā beidzot sāku saprast, ka mūzika man pa īstam patīk.»
Tālākās konkursantes gaitas Madarai deva diezgan negaidītus panākumus - 13 gadu vecumā viņa uzvarēja konkursā Latvijas talantīgākā meitene. «Mans uzdevums bija pārstāvēt valsti pasaules konkursā Turcijā. Tajā vajadzēja gan dziedāt, gan prezentēt sevi angliski, gan atrādīt latviešu tautastērpu. Tā bija liela atbildība, sapratu, ka nedrīkst nodziedāt, kā pagadās. No kādām trīsdesmit meitenēm mani atzina par pasaulē piekto talantīgāko,» palepojas jaunā ventspilniece. «Atceros, kā šajā konkursā ar saviem tautastērpiem spīdēja un laistījās slāvu tautības meitenes - uz viņu fona mans tautastērps bija it kā vienkāršs, bet man bija skaists kronītis. Pārliecinoši uzgāju uz skatuves, noprezentēju savu vizītkarti angliski, bet pēc tam, skatoties mammas uzfilmēto video, ieraudzīju, ka šis kronītis burtiski mirguļoja! Mums arī pašiem ir ļoti skaists tautastērps!» Savukārt lielākajā dziedāšanas konkursā Madara nokļuvusi ar Jūras akmentiņu starpniecību - ansamblis piedalījies konkursā Berliner Perle Vācijā, kur producents no visiem akmentiņiem izlasījis tolaik 15 gadu veco Madaru un piedāvājis piedalīties starptautiskā konkursā Dominikānas Republikā. Tur viņa ieguvusi otro vietu. Pašlaik teju pēdējais neiekarotais konkursu bastions ir Supernova. Pirms pāris gadiem viņa tajā piedalījās ar dziesmu You And I, bet finālā netika, savukārt šo gadu izlaida. «Supernova noteikti ir manā mērķu sarakstā, taču nepieciešams laiks dziesmas sagatavošanai,» apņēmību pauž Madara.
TALANTĪGA MEITENE. Pēc uzvaras konkursā Latvijas talantīgākā meitene fotografējusi mamma. «Tas ir fotografēts pusceļā uz Ventspili, pie Jaunpils pils,» ar labu atmiņu var palepoties Madara / Publicitātes foto, Ieva GRĒGERE
Lienes Šomases komandā
Apņēmība vispār ir viena no tipiskākajām Madaras īpašībām - gan dziesmu rakstīšana, gan albuma izdošana, gan sponsoru piesaiste, gan citi ar koncertēšanu saistīti darbi ir uz pašas pleciem un rokām. «Jau no grupas Mad Dry laikiem pati rakstīju projektu pieteikumus gan videoklipu filmēšanai, gan ierakstiem - neviens to manā vietā nedarīja. Ventspils dome parasti bija ļoti atsaucīga, lai gan ir, protams, bijuši arī projekti, kuri nav saņēmuši finansējuma piešķiršanas komisijas atbalstu. Nekad neesmu nolaidusi rokas vai padevusies, zinu, ka jāmēģina vēlreiz! Man jau no bērnības liels palīgs bijusi mamma un ģimene. Mamma Ieva savulaik izbraukājās līdzi uz visiem Jūras akmentiņu konkursiem, un joprojām, ja man ir kāds liels pasākums, mammai vienmēr būs padoms, ko dot.»
Liels palīgs ir arī pašas iegūtās zināšanas. Madara vidusskolas gaitas uzsākusi Ventspils Mūzikas vidusskolā, beigusi Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas džeza un estrādes nodaļu, kā arī izmācījusies Latvijas Kultūras koledžā par mūzikas menedžeri, bet pašlaik skolojas Informācijas sistēmu menedžmenta augstskolā (ISMA), kuru absolvējot iegūs bakalaura grādu programmā Uzņēmējdarbība radošajās industrijās. Savu nākotni dziedātāja saista ar pasākumu producenta darbu, bet pašlaik strādā Lienes Šomases bērnu un jauniešu radošajā studijā. «Lai gan visi manu darba dienu vakari paiet pie Lienes studijā, netraucē tas, ka visu dienu ir bijusi skola - tā ir vieta, uz kuru aizeju un iegūstu otro elpu, jo tur ir mūzika, tur ir tas, kas man patīk. Es varu iedvesmot bērnus un jauniešus, bet viņi mani - tas notiek mijiedarbībā,» stāsta Madara. Viņa sevi atturas dēvēt par vokālo pedagoģi. «Liene mūs pozicionē kā radošos draugus. Kopā ar audzēkņiem apgūstam pareizu elpošanas tehniku, dziedam, mācām viņus nebaidīties no skatuves utt. Mūsu uzdevums ir sagatavot audzēkņus koncertiem, kuru Lienes studijai ir ļoti daudz. Kas ir drošāki un uzdrīkstas, piedalās dažādos dziedāšanas konkursos. Man ir vairākas meitenes, kuras ir ļoti spēcīgas. Viņas prasa padomus, un es tos varu dot, jo labi atceros, kā 13-14 gados uzvedos uz skatuves. Lūcija man iedeva pamatus, un es to mēģinu nodot tālāk nākamajām paaudzēm.»
Savukārt brīvdienās - uz Ventspili, kur dziedātājai joprojām dzīvo abas vecmāmiņas, arī brālis. «Tā ir vieta, kur es jūtos kā mājās, jo pie Rīgas es sevi vēl nevaru piedēvēt un te pierast. Tur ir miers, tur ir jūra, tur man ir lauki, kur varu aizbraukt un paelpot svaigu gaisu. Ventspils man ir ļoti tuva sirdij,» saka Madara. Kā no tā visvairāk pietrūkst Rīgā? «Kaiju!» skan pārsteidzoša atbilde. «Man mājas ir ļoti tuvu ostai, un tur ir daudz kaiju. Arī zivju kombināts ir netālu. Izejot ārā, vai nu zivis var saost, vai kaijas sadzirdēt. Rīgā es dzīvoju Purvciemā un ik pa laikam pieķeru sevi pie domas, ka man kaut kā pietrūkst,» smejas Madara.
