Šopiektdien koncertzālē Ave Sol notiks Martas Ritovas koncerts, kurā tiks atrādītas nupat izdotajā albumā Katru dienu iekļautās dziesmas. Koncerta diena nav izvēlēta nejauši – 16. decembris ir dziedātājas dzimšanas diena.
Dzied par pašas piedzīvoto
Martas Ritovas koncerti viņas dzimšanas dienā, 16. decembrī, jau kļuvuši teju par tradicionāliem - pērn gan koncerta nebija, toties iepriekšējos divos gados tie notika koncertzālē Palladium un klubā Happy Days & Nights. Šoreiz tas iekrīt piektdienā. «Man liekas, ka šoreiz iekritis vissliktāk - pēdējā piektdiena pirms svētkiem. Man pašai, protams, tas liekas ļoti forši, jo nākamā ir brīvdiena!» smejas Marta. «Taču šī tomēr ir tradīcija - rīkot koncertus dzimšanas dienā, lai tāda tā arī paliek.» Starp citu, arī vieta nav izvēlēta nejauši. «Mēs meklējām optimālu vidēja izmēra koncertvietu. Man jau bērnībā koncertzālē Ave Sol bija daudz koncertu - es mācījos Rīgas Doma kora skolā. Kad tagad aizgāju uz turieni, bija tāda silta sajūta, kā mājās atgriežoties. Turklāt man bija svarīgi, lai būtu sēdvietas, jo manai mūzikai noteikti nav piemērots stāvošā koncerta formāts - es negribu, lai citi cilvēki manis dēļ tik ilgi stāv kājās,» joko Marta. Šajā koncertzālē ir 300 vietu, bet pirms trim gadiem Marta spēja piepildīt krietni plašāko Palladium. «Neesmu kļuvusi pesimistiskāka, taču šobrīd neesmu tik aktuāla, lai varētu cerēt savākt pilnu Palladium zāli,» reālistiski prāto dziedātāja. Savā programmā viņa plāno atskaņot dziesmas no jaunā diska, kā arī populārākos gabalus no iepriekšējiem darbiem. Pirmais Martas ripulis bija sešas dziesmas deju izrādei Mēs esam ceļotāji (2012), otrais - soloalbums Mainiet vārdus (2013). «Četru gadu laikā trešais albums - nav slikti!» priecājas 25 gadus vecā dziedātāja. Jaunais albums atspoguļo pēdējo gadu notikumus viņas dzīvē - kāzas, bērna piedzimšana un ikdiena Gruzijā, arī tuvu cilvēku zaudējumu. «Nu jā, es rakstu taisnību, neko no sevis neizdomāju. Ir dziesma par Tbilisi, ir dziesma, ko es dziedāju kāzās (Wedding Song), ir sena dziesma Meloņu ziepes kopā ar Kristīni [Pāži], ko man ļoti gribējās atdzīvināt, ir dziesma Katru dienu, ko mēs gribam pirms koncerta palaist kā singlu.»
Mūzika kā glābiņš
Martas dziesmas ir diezgan smeldzīgās noskaņās, un starp tām šajā jomā īpaši izceļas Eņģeļu koris - dziesmas Zolitūdes traģēdijā bojā gājušo piemiņai. «Es ļoti labi atceros to dienu,» stāsta Marta. «Braucām mājās, un ziņās teica - Zolitūdē ir notikusi nelaime! Bez tuvākiem paskaidrojumiem. Vīrs vēl pārvaicāja - kas ir nelaime, kādam akmens uzkritis uz galvas, kāda avārija? Aizbraucām mājās, ieslēdzām televizoru un sākām skatīties. Nākamajā dienā braucām uz laukiem, atceros, ka visu laiku skatījos telefonā, un ziņās tikai uzskaitīja - tik bojāgājušo, tik bojāgājušo utt. Ja es jūtos slikti, man vajag spēlēt klavieres, taču laukos to nebija. Zvanīju Tomam BaronamLūķim, kurš raksta vārdus, un viņš teica, ka jūtoties līdzīgi, viņam vajagot to visu kaut kur izlikt. Piecu minūšu laikā viņš atsūtīja vārdus, bet es, aizbraucot mājās, tikpat ātri uzrakstīju dziesmu. Tobrīd tā bija kā sevis glābšana. Uzrakstot dziesmu, man palika vieglāk. Mēs gan tobrīd šo dziesmu nekur nepublicējām, jo man nešķita piemērots brīdis uz citu bēdu rēķina kaut kur virzīt savu dziesmu, taču mēs to nospēlējām Capital FM ēterā, dzīvajā. Biedrības Zolitūde 21.11. vadītāja Regīna LočmeleLuņova bija padzirdējusi, ka ir šāda dziesma, un mums palūdza to atdzīvināt. Pagājušajā gadā uz traģēdijas otro gadskārtu to arī izdarījām. No albumā iekļautajām dziesmām noskaņas ziņā tā ir viena no emocionālākajām.» Šķiet, otra tāda ir Masho, kuras teksta autors ir Martas vīrs Raimonds. «Mašo ir meitenes vārds. Mums ļoti tuviem draugiem notika nelaime - aizgāja gadu vecā meitiņa. Mēs to ļoti pārdzīvojām, jo tie ir mūsu tuvākie gruzīnu draugi. Dziesma radās līdzīgi kā stāstā par Zolitūdi. Taču šo dziesmu vārdi nav tādi, ka viss ir slikti - visam cauri strāvo gaišums.»
Interesanti, ka dzīvē Marta ir pilnīgi pretēja savu dziesmu noskaņai - smaidīga un jautra. «Man liekas, ka labākās dziesmas rodas mokās,» smejas Marta. «Tā vienmēr ir bijis - es visas savas sāpes izlieku dziesmās un pati esmu ļoti priecīga. Esmu gan beidzot iemācījusies rakstīt dziesmas arī priecīgā noskaņojumā, taču pirmais albums bija tāds, ka mans brālis teica - pēc tā noklausīšanās esot jāiet slīcināties Daugavā. Šajā jau ir parādījušās citas krāsas, jo ir pagājis laiks un arī es pati esmu augusi. Arī muzikāli tās ir sarežģītākas, tajās nav vairs tikai četri akordi. Lai gan - nav arī sliktas tās četru akordu dziesmas.»
Ar sāpi par Tbilisi
Pavasarī apritēs trīs gadi, kopš Marta dzīvo Tbilisi - turp viņu aizveda vīra darba darīšanas. Šobrīd aptuveni pusi laika viņa pavada Gruzijā, otru pusi - Latvijā. Lielas pārdomas šāda lēmuma pieņemšana nav prasījusi. «Ko es te nokavēšu, būsim reāli!?» pasmaida Marta. «Esmu reālistiska, es taču nekad nebūšu Beijonsa! Latvijā vienīgais, ko es varu nokavēt - dažus koncertus kādos kultūras namos. Ģimene ir primārais, es to vienmēr esmu zinājusi. Arī dziedāšana man ir svarīga, taču es dziedāšu tikai tad, kad to vēlēšos, nevis tāpēc, ka man kaut kur piedāvās dziedāt. Es vienmēr izvērtēšu to, kur es piedalos. Man šķiet, ka daudzi mākslinieki degradējas, uzstājoties visur pēc kārtas un piedaloties visos projektos pēc kārtas. Protams, iesākumā es aizdomājos par karjeru Latvijā, taču, ja paskatos uz to reāli, tirgus ir ļoti mazs, neatsakos jau no milzu koncerttūres pa pasauli.» Laika Gruzijā ir daudz, tāpēc dziedātāja nolēmusi mācīties un iestājusies Tbilisi Valsts konservatorijā, kur mācās gruzīnu tautas mūziku. «Man ir kā privātstundas - pati izveidoju sev mācību grafiku, to saskaņoju un eju uz stundām. Pabeidzot konkrēto priekšmetu, ieskaita kredītpunktus. Gruzijā mūzika ir ļoti attīstīta, turklāt man tā arī ļoti patīk. Ja mums ļoti augstā līmenī ir koru kultūra, tad viņiem tieši tautas mūzikas ansambļi. Un kādas viņiem ir balsis! Neaprakstāmas! Turklāt gandrīz visiem, pat mazi bērni prot dziedāt daudzbalsīgi,» jūsmo Marta.
Pa šo laiku mūziķei Gruzija jau kļuvusi par otrajām mājām, tāpēc nav brīnums, ka jaunajā albumā ir dziesma My City, kas veltīta šīs valsts galvaspilsētai. «Uz Tbilisi ir forši aizbraukt ceļojumā, man tur ļoti patīk, taču ir arī ļoti daudz sāpju. Piemēram, tur ir ļoti netīrs, visur tiek smēķēts, daudzas vietas pārapbūvētas - pilsētas centrā mierīgi uzslej debesskrāpi utt. Man sāp sirds par šo pilsētu. Todien biju konservatorijā, traki lija lietus. Man šķita, ka viss izskatās tik skumji un briesmīgi, tāpēc tapa šāds stāsts, kurā es paužu novēlējumu pilsētai piecelties atkal no jauna. Gruzijā taču ir milzīgs kultūras un vēstures mantojums, zelta laikmetā tā ir bijusi varena valsts. Protams, tur ir forši, taču, salīdzinot ar Latviju un to, kā mēs rūpējamies par zaļajām zonām un parkiem, Tbilisi vecpilsēta grimst, jo tur tikai būvē aizvien jaunas un jaunas mājas,» skaidro Marta. Kā latviešu meitenei ir iejusties temperamentīgo gruzīnu kultūrā? «Arī latviešiem patīk, žargonā runājot, pašaut vaļā. Cik nu pie mums ciemos ir braukuši draugi, tik esmu sapratusi, ka pēc pāris vīna glāzēm esam vienā līmenī. Esam par to runājuši arī ar gruzīniem - viņiem vispār liekas, ka esam kā brāļu tautas: viņi ļoti mīl latviešus, savukārt Latvijā visi grib braukt ciemos uz Gruziju, un atbraukušie ir lielā sajūsmā. Nav nekādu problēmu tur iejusties, gruzīni ir ļoti viesmīlīga tauta - ciemiņš viņiem ir svēts.»
No piecu gadu vecuma
Marta mūzikā ir jau no agras bērnības. «Man bija pieci gadi, un mamma prasīja, vai gribu mācīties Rīgas Doma kora skolā. Jā, gribu! Aizgāju un nodziedāju Jūs, bērniņi, nāciet. Cik stāstīts, man jau bērnudārzā padevusies dziedāšana - audzinātājas esot teikušas, ka Martai vajadzētu turpināt skoloties muzikālajā virzienā,» atminas dziedātāja. Nomācījusies šajā skolā līdz devītajai klasei, bet pēc tam pārgājusi uz Rīgas Kultūru vidusskolu, kur mācījusies spāņu un ķīniešu valodu. «Rīgas Doma kora skolā līdz devītajai klasei visi mācās kopā, bet pēc tam sākas dalīšana specializācijās - džezs, diriģēšana, operdziedāšana. Man patīk spēlēt klavieres, bet sapratu, ka nebūšu pianiste - es biju laba emocionāli, taču nebiju no tehniskākajām spēlētājām. Operdziedāšana man īsti nepatīk, diriģēšana -
arī ne, džezā it kā varētu [mācīties], bet darīt to tikai tāpēc, ka varētu, es neredzēju jēgu. Nodomāju, ka gan kaut kur atradīšu īsto ceļu. Man paveicās - Kultūru vidusskolā bija mācību priekšmets «vokāli instrumentālais ansamblis». Tā izveidojām manu pirmo grupu Kaķis maisā, kas it kā bija kā mācību priekšmets, bet patiesībā tā bija pastāvīga grupa. Ar grupu Kaķis maisā nospēlējām diezgan ilgi, līdz es aizgāju uz šovu OKartes akadēmija, un man joprojām ir sajūta, ka es gribu spēlēt kopā ar viņiem,» atzīstas Marta. «Man mūzika visu laiku ir bijusi līdzās un nevienu brīdi nekur nav pazudusi. Esmu ļoti laimīga, ka man ir tā paveicies, jo daudzi cilvēki manā vecumā joprojām nezina, ko viņi grib un kas viņiem padodas. Bet es jau piecu gadu vecumā atklāju, kas man sanāk un patīk! Tas ir ļoti vērtīgi.»
Ja neskaita jau minēto šovu, tad Marta plašākai auditorijai pazīstama pēc sekmīgās dalības Eirovīzijas nacionālajā atlasē jeb Supernovas konkursā. «Šo gadu es izlaidīšu, citādi finālā var sanākt dzemdības,» smejas otrā bērniņa gaidībās esošā Marta. «Es vasarā būšu Latvijā un ceru arī citur atrādīt jauno programmu. Daudzi prasa, vai būs kāds koncerts arī ārpus Rīgas, piemēram, Valmierā vai Liepājā. Šī programma būs sagatavota, un es to noteikti negribētu laist vējā, tā ka pēc otrā bērna piedzimšanas gan savāksimies kopā un kaut ko atkal uztaisīsim!»
***
Marta Cipe
(Marta Ritova)
• Dzimusi 1991. gada 16. decembrī Rīgā;
• Izglītība: Rīgas Doma kora skola, Rīgas Kultūru vidusskola, bakalaura grāds Latvijas Universitātes moderno valodu un biznesa studijās, Tbilisi Valsts konservatorijā studē gruzīnu tautas mūziku;
• Karjera: piedalījusies šovos OKartes skatuve (2011) un OKartes skatuve 2 (2102), otrajā no tiem paliekot otrajā vietā (aiz Mārtiņa Ruska), izdevusi albumus Mēs esam ceļotāji (2012), Mainiet vārdus (2013) un Katru dienu (2016);
• Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Raimonds Cipe. Dēls - Indriķis (1 gads un 2 mēneši), pavasarī gaidāms otrs bērns
• Hobiji: Snovbords. «Gruzijā ir skaisti kalni, tur no šī viedokļa ir riktīgi labi! Netālu ir Gudauri kūrorts - mums līdz tiem ir divas stundas ceļa, kā līdz Žagarkalnam. Un lētāk arī - visa diena uz kalna ar pacēlāja nomu maksā 12 eiro.