VAKARA ZIŅAS: Pauniņš: atklāti par mūziku, ģimeni un dzīvi Londonā

Intervija ar grupas «Otra puse» līderi Normundu Pauniņu (46).

Sava niša, savs darba stils

– Ar kādām domām un emocijām esi ievadījis 2016. gadu? Kas jauns gaidāms tavā un grupas «Otra puse» dzīvē?

– Es ceru, ka notiks brīnums, grupa «Otra puse» sasparosies un visas zvaigznes nostāsies tā, ka beidzot iznāks jauns albums, turklāt ātrāk nekā ierasts. Ja iepriekš mums albumi iznāca ar četru gadu atstarpi – 2005., 2009. un 2013. gadā, sanāca tāds kā olimpiskais cikls, tad šoreiz gan gribētos trāpīt nedaudz ātrāk. Taču nerodas jau tie albumi nemaz tik vienkārši, viss nav atkarīgs tikai no manis – šajā nodarbē ir iesaistīta visa grupa, tāpat daudz atkarīgs no dzejniekiem. Kā zināms, mēs ar Ivaru Makstnieku neesam dzejnieki, mēs esam tikai «melodijmeikeri»: kad top kādas jaunas dziesmas, aizsūtu tās vienam vai otram no mūsu dzejniekiem, bet viņi arī ir tikai cilvēki, ātri un automātiski dzeja nerodas, nepieciešama iedvesma.

– Vai tad mums vēl kāds dzejnieks, atskaitot Guntaru Raču, maz ir palicis, šķiet, ka viņš raksta visiem...

– Ir, ir daži vēl palikuši (smejas). Piemēram, Roberts Gobziņš, arī Rolands Ūdris, kurš mums šad un tad kaut ko uzraksta. Un, protams, Ivars Kurpnieks, kurš ar mums sadarbojas no pašiem pirmsākumiem, 1992. gada. Taču šobrīd gan Ivara Makstnieka mājas datorā ir daudzi un dažādi dziesmu melnraksti, kuriem vajadzīgi vārdi, pie kuru aranžijām vēl jāpiestrādā, arī man pašam mājās šis tas pa šiem gadiem ir sakrājies, kas vienkārši jārealizē. Dievs dod, lai tas viss notiktu ātrāk nekā ierasts.

– Bet vai tad to albumu tik ļoti vajag? Man «Otra puse» šķiet tāda grupa, kura var darboties arī pēc vienkāršas shēmas: singls – radio – koncerts.

– Līdz šim mēs tā arī darbojāmies, bet šoreiz es kaut kā gribētu to lietu pavērst nedaudz citādāk. Ja pirms tam mums vispirms iznāca singls, pēc tam – nākamais, tad – vēl viens utt., un beigu galā mēs izdevām albumu, kurā praktiski nebija jaunu dziesmu, tad tagad gribētos izdarīt otrādi. Tas ir, iznāk jauns albums, un tikai pēc tam mēs no tā velkam ārā potenciālos singlus.

Ja Latvijā esi Top 10, tad var iztikt

– Šķiet, ka tev labi iesista roka uz duetiem?

– Jā, tas sākās ar dziesmu «Ave pali», kad Ivaram Makstniekam radās doma, ka to vajadzētu iedziedāt duetā ar Aišu jeb Aiju Andrejevu. Tā arī panesās. Pēc tam tapa mana dziesma «Uzzīmē mani», par kuru arī radās ideja, ka to derētu iedziedāt duetā. Pa rokai iegadījās Antra Stafecka. Pati jaunākā dziesma «Kopā» arī tapusi duetā ar Antru, taču tas bija diezgan apzināti, jo šī dziesma jeb tēma, par ko tajā tiek vēstīts, ir par pēcdzemdību depresiju, kas ir kā uzmundrinājums cilvēkiem, kas no tās ir cietuši. Šī problēma skar gan sievietes, gan vīriešus, tāpēc, komponējot šo dziesmu, galvā līdzās jau skanēja arī Antras balss. Ja godīgi, tad man pašam jau šī duetu lieta sāk nedaudz apnikt un atkal gribētos vairāk startēt vienam pašam.

– Starp citu, kāpēc pievērsies tik sarežģītai tēmai kā pēcdzemdību depresija?

– Pirms pāris gadiem mani uzrunāja kāda sieviete vārdā Iveta Parravani, kas dzīvo Londonā: viņa precējusies ar angli, viņiem ir divi bērniņi, un, sagaidot pirmo bērnu, šī sieviete piedzīvoja pēcdzemdību depresiju. Viņa man uzrakstīja «Facebook», ka ļoti patikusi dziesma «Uzzīmē mani», tāpēc radusies šāda ideja – vai mēs kā grupa «Otra puse» vai arī es kā komponists varētu uzrakstīt dziesmu par šo problēmu. Iesākumā tapa Ivara Kurpnieka vārdi, pēc kuriem es uzrakstīju melodiju. It kā to varētu nosaukt pat par pasūtījuma dziesmu, taču beigās tā izvērsās tā, ka šīs dziesmas dēļ rudenī izveidojām nelielu tūri, no kuras daļu ienākumu ieguldījām šīs problēmas novēršanai – mēs atbalstījām mājaslapu «debesmanna.com», kas ir šīs lietas rupors un stāsta cilvēkiem par šo problēmu. Tas bija neliels mūsu ieguldījums labdarībā. Man pašam patīk, kā tas viss beigās izveidojās.

– Vai Latvijā mūziķis var izdzīvot tikai ar darbošanos mūzikā? Tev paralēli nenākas iet rakt grāvjus?

– Reizēm ir brīži, kad nekas nenotiek – muzikantiem tradicionāli tukšie mēneši ir janvāris un septembris, vismaz «Otrai pusei» tā ir. Labākie mēneši ir jūlijs, arī augusta sākums. Ik pa brīdim iestājas šādas pauzes, bet, ja Latvijā esi Top 10 vai kaut Top 20 grupa, tad iztikt var. Personīgi es nekur citur nestrādāju, vismaz šobrīd man pietiek ar to, ko nopelnu kā mūziķis. Ir taču vēl arī Latvijas Autortiesību aģentūra, kas ieskaita naudiņu, tāpat arī LaIPA jeb Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība, kas nodarbojas ar blakustiesību administrēšanu. Pagaidām ir OK. Tiesa, dažkārt piestrādāju arī kā dīdžejs.

– Nemaz nezināju, ka tu joprojām nodarbojies arī ar dīdžeja lietām!

– Ik pa brīdim kāds tomēr atceras, ka esmu bijis DJ Norsky un strādājis klubā «Nautilus», daudziem no tiem laikiem ir palikušas labas atmiņas, tāpēc cilvēki joprojām grib dzirdēt to mūziku, kas tad šajā klubā skanēja. Tad nu eju un spēlēju, dodu viņiem šo prieku. Piemēram, «Coyote Fly» reizi pusgadā rīko kaut ko līdzīgu «Nautilus» atceres pasākumam, ir arī korporatīvie pasākumi, kur šāda mūzika ir visai pieprasīta. Un zāle ir pilna, sanāk cilvēki no tiem laikiem, sen neredzētas personas, kas kādreiz bija «Nautilus» «mēbeles» un katru piektdienu un sestdienu konstanti ieradās šajā klubā. Tagad, pēc daudziem gadiem, viņi ir gatavi atnākt arī uz tādu pasākumu, kur tiek organizētas šīs «Nautilus» ballītes. Kādi atnāk, vai ar zelta ķēdēm ap kaklu? Nē, nu jau bez tām (smejas)! Visiem jau ir ģimenes, visi kļuvuši par nopietniem cilvēkiem, bet jaunības dienu atmiņas tik viegli neizdzēšas. Ikdienā viņi droši vien vairs pa klubiem nestaigā, «hausmūziku» un deju mūziku neklausās, bet atcerēties vecos, labos laikus viņiem patīk. Arī man pašam ir prieks šad un tad uzspēlēt to laiku mūziku.

Londonas periods

– Šobrīd vairs precīzi neatceros, vai par dīdžeju kļuvi pirms vai pēc savas došanās uz Londonu 90. gadu otrajā pusē?

– Londonā par to vēl nekļuvu, es tur tikai pirku vinila plates. Londonā nodzīvoju deviņus mēnešus, un, kad atbraucu mājās, man līdzi jau bija pilna soma ar platēm. Atgriežoties atlika tikai tāds «sīkums» kā iemācīties spēlēt. Es biju nopircis Londonā vienu vinila plašu atskaņotāju, mans draugs – otru. Atgriežoties salikām šos divus atskaņotājus kopā, nopirkām pulti, atradām vietu, kur to visu uzstādīt. Pēc Londonas perioda kādus trīs vai četrus mēnešus, teju no rīta līdz vakaram, nostāvēju pie atskaņotāja trenējoties. Uztrenējos līdz līmenim, kad Rīgā tapa pirmais lielais klubs ar nosaukumu «Nautilus», un tajā mani pieņēma darbā. Tā arī sākās manas dīdžeja gaitas, kurās es pavadīju gandrīz desmit gadus – līdz pat 2009. gadam. Es tolaik biju tā aizrāvies ar dīdžeja lietām, ka vēl tagad bieži vien konstatēju, ka daudzas dziesmas, kas bijušas populāras laika posmā no 2000. līdz 2005. gadam, man ir jaunums, jo šajos piecos gados man vispār nebija nekādas nojausmas, kas notiek latviešu estrādes vai populārajā mūzikā – interesējos tikai par «hausmūziku».

– Pie mums gan baumoja, ka Pauniņš Londonā to vien dara kā «narkojas» vai lieto alkoholu.

– Ja, nopietni (smejas)? Nē, nekādas «ripas» es tur neriju. Strādāju dažādus darbus. Pirmais darbs, ko es dabūju Londonā – tā teikt, «sēdēju uz telefona», par laimi, tas bija krievu valodā. Nezinu, cik tas bija legāli, bet strādāju firmā, kuras uzdevumā vajadzēja zvanīt uz Krieviju dažādām kompānijām un aicināt to pārstāvjus braukt uz Briseli, kur viņiem piedāvāja kredītus. 90. gados, man liekas, šī shēma bija diezgan populāra, vai kāds šos kredītus arī dabūja – nav ne jausmas. Es pat nezinu, kur izdevīgums – es vienkārši saņēmu par šo zvanīšanu mēnesī konstantu summu. Pēc tam bija dažādi gadījuma darbi: pastrādāju rūpnīcā, kur tolaik tika pakotas videokasetes un CD, dabūju pastrādāt arī par krāsotāju – kā jau Londonā, ārzemnieki pie labiem darbiem netiek, esi vai nu celtnieks, vai krāsotājs, labākajā gadījumā – elektriķis. Patiesībā mani visu laiku vilka atpakaļ uz Latviju, taču Londonā mani noturēja tas, ka par nopelnīto pirku plates un gāju uz naktsklubiem klausīties un skatīties, kā spēlē dīdžeji, un šādā veidā ieguvu ļoti lielu pieredzi.

– Kāpēc tu vispār uz turieni aizbrauci?

– Mums 1997. gada rudenī vēl bija uzstāšanās «Bildēs», bet jau pavasarī es aizbraucu uz Londonu: ar «Otru pusi» vairs jaunas dziesmas netapa, arī darba nebija. Mans draugs Gints Saulītis, kas tolaik pie mums spēlēja ģitāru, arī palika bez darba. Taču ideja par braukšanu mums virmoja jau agrāk, jo Londonā dzīvoja viņa māsa ar savu draugu, turklāt bija arī pie kā braukt. Tā kā Latvijā mums viss apstājās un bijām vēl pietiekami jauni un dulli, tad nebija divu domu – jābrauc! Braucām meklēt dzīvē laimi. Vai arī pieredzi. Bet es absolūti nenožēloju šo periodu, esmu pat ļoti priecīgs, ka pavadīju šo laiku tur.

– Tolaik jau nemaz tik daudzi uz turieni nebrauca, bet tagad tur ir teju vai puse Latvijas.

– Jā, tajos laikos pazinu gandrīz vai katru latvieti, kas dzīvoja Londonā, mēs arī turējāmies kopā. Man bija pazīstami kādi 30–40 tur dzīvojošie latvieši. Ik pa brīdim visi savācāmies kopā «Daugavas vanagos», kur bija pieejamas arī akustiskās ģitāras. Uzspēlējām, atcerējāmies dažādās vecās latviešu dziesmas, iedzērām «Aldara» aliņu, ko tur varēja dabūt. Savā starpā labi komunicējām un tiešām zinājām gandrīz visus, kas Londonā dzīvoja. Protams, tagad viss ir mainījies. Jā, varu tev piekrist – tagad zinu gandrīz katru latvieti, kas joprojām dzīvo šeit (smejas).

– Kā tu vispār raugies uz šo emigrācijas problēmu?

– Man kā mūziķim tā ir īpaši sāpīga – saprotams, ka koncerti būtu daudz apmeklētāki, arī ekonomiskā situācija valstī kopumā būtu labāka, ja šeit dzīvotu vairāk cilvēku. Es pat brīnos, ka kāds vēl Rīgā atver jaunu klubu vai izklaides iestādi, jo, manuprāt, piedāvājums ir pārāk liels pašreizējam potenciālo apmeklētāju skaitam. Esam spēlējuši arī Britu salās, atnāk kādi 200–300 cilvēku. Drīz, 30. janvārī, atkal brauksim uzstāties Londonā, tad redzēs, cik viņiem būs liela interese par «Otru pusi».

Veselība svarīgāka par bohēmu

– Ar ko tu nodarbojies ārpus mūzikas?

– Ar riteņbraukšanu! Šobrīd gan iestājusies kārtīga ziema, bet, kamēr ārā bija nulle vai 1 grāds, varēja braukt. Ja ir sauss un nav slidens, ja nesnieg sniegs vai negāž lietus, tad mierīgi var braukt. Protams, ziema šajā ziņā ir tukšāks laiks, taču, atceroties aizpagājušo gadu, kad es braucu vēl pat Jaungadā, jāatzīst, ka laika apstākļi pie mums kļūst riteņbraucējiem aizvien piemērotāki. 2014. gadā es nudien nobraucu gandrīz visu gadu, atskaitot dažas aukstākas janvāra vai februāra nedēļas.

– Man šķiet, ka jūs, riteņbraucēji, vispār esat izlaidušies – jums tiek piedāvātas visādas speciālās braukšanas joslas un citas ekstras.

– Mani tas tikai priecē. Konflikti starp dažādām satiksmes dalībnieku grupām? Manuprāt, tas ir individuāli atkarīgs no katra cilvēka, kā pats pa ielām pārvietojies. Es neatceros, ka man pa visiem šiem gadiem ir bijis kaut vai viens kaut cik nopietns konflikts ar gājēju vai autobraucēju, taču esmu redzējis riteņbraucējus, kas nenormālā ātrumā dragā pa trotuāriem. Esmu pat tādiem aizrādījis – cilvēk, kur tu skrien, šī taču ir pilsēta?! Pats cenšos pilsētā braukt lēni, netraucēt ne autovadītājus, ne gājējus, ievērot noteikumus, un tad viss ir kārtībā. Man ir divi velosipēdi – kalnu un šosejas. Esmu liels riteņbraukšanas fans, taču nesekoju cītīgi līdzi katrai detaļai vai mezglam, es pat īsti tās nepārzinu. Dzīvoju Krišjāņa Barona un Tallinas ielas krustojumā, un tepat netālu, Brīvības ielā, ir veikals «Treks», kurā strādā mani draugi: ja nu kaut kas notiek ar riteni, momentā dodos uz turieni, un viņi tam atkal saved kārtībā «veselību». Pats varu neiedziļināties divriteņu uzbūves tehniskajās niansēs, jo ir speciālisti, kuri šajos jautājumos orientējas labāk.

– Cik atceros, savulaik pat piedalījies sacensībās.

– Siguldas Vienības braucienā, 36 kilometrus garajā distancē Tautas klasē, piedalos katru gadu. Vienubrīd piedalījos arī kalnu riteņbraukšanā, taču, gadiem ejot un kļūstot vecākam, saproti, ka tas tomēr ir smags sports – kalnā augšā, kalnā lejā, neesmu pārliecināts, vai tas būtu pārāk labi manai veselībai, jo tur jāatstāj ļoti daudz spēka. Ja ir 20 vai 25 gadi, ir citādi, bet, tā kā man ir pāri 40, tad jāsāk domāt, cik lielas slodzes vari sev uzkraut. Lai gan – jā, par veselību es nesūdzos.

– Taču gan jau mūziķiem ierastā bohēmista dzīve tev arī nav gājusi secen.

– Protams! Taču pēdējā laikā cenšos maksimāli nepiedalīties nekādās bohēmās – neapmeklēju ne klubus, ne bārus, arī mājās ievēroju atturību. Līdz ar gadiem nāk sapratne arī par šādām lietām – saproti, ka staigāt apkārt, dzert, «bohēmoties» un sazin ko vēl darīt nav dzīvē galvenais, ir arī svarīgākas lietas.

Izbauda vientulību, audzina meitu

– Kāds šobrīd ir tavs ģimeniskais statuss?

– Šobrīd dzīvoju viens pats (Normundu ilgu laiku saistīja kopdzīve ar grupas menedžeri Inesi Vīksnāni – red. piez.). Nezinu, vai esmu iekļuvis iekārojamo vecpuišu topā, bet – jā, šobrīd esmu vecpuisis (smejas). Man ir meita Annemarija, kurai ir 14 gadu un kura ik pa brīdim mani apciemo – arī šajos Ziemassvētkos. Izgreznoja manu eglīti – speciāli gaidīju, kad viņa atbrauks, un abi pagatavojām vakariņas. Ar Annemarijas mammu dzīvojām kopā līdz meitas piecu gadu vecumam, tad izšķīrāmies. Protams, meitai tas par labu nenāca, jo es biju aizņemts, arī bijusī sieva bija aizņemta savos darbos, un «sīkais» lielākoties dzīvoja pie vecmammas un vectēva. Tagad cenšamies atgūt nokavēto un audzināt, taču tas ir diezgan pagrūti ar meiteni jau 14 gadu vecumā. Ir, protams, kaut kādas lietas, kas man nepatīk, taču es nesūdzos. Man gan dēlu nav, taču pieļauju, ka meitas ir vieglāk audzināmas – viņas tomēr ir klausīgākas un apzinīgākas. Domāju, ka man ar meitu ir ļoti labas attiecības arī tāpēc, ka ļoti bieži attiecībās ar viņu atceros pats sevi, kāds biju pusaudža gados, tāpēc uz daudz lietām, ko viņa dara un kas man nepatīk, skatos no tās prizmas, kad es pats biju pusaudzis, tāpēc daudz ko piedodu.

– Kāds tad tu biji pusaudža gados?

– Grūti salīdzināt 80. gadus un šos laikus, jo tolaik nebija datoru, līdz ar to daudz kas bija citādi. Jau 13 gadu vecumā sāku spēlēt diskotēkas un pats pelnīt, kļuvu diezgan patstāvīgs un neatkarīgs no saviem vecākiem, tāpēc es skatos uz tagadējiem jauniešiem un brīnos, kā viņi vispār pavada savu laiku. Kad biju pusaudzis, es biju aizņemts no rīta līdz pat vēlam vakaram, jo mācījos skolā, trenējos vieglatlētikā, gāju korī, tautas dejās un modernajās dejās, paralēli tam pats rīkoju diskotēkas – gan skolā, gan vēlāk arī kultūras namā. Tagad skatos, ka lielākā daļa jauniešu vienkārši «dzīvo» datorā. Taču acīmredzot katram laikam ir kaut kādas savas nianses, kas ir neizbēgamas.

– Kur tu tērēji savu diskotēkās nopelnīto naudu?

– Oi, tajos laikos taču tik grūti bija tikt pie «botām», tik grūti bija tikt pie džinsiem, tik grūti bija tikt pie audiokasešu pleijerīšiem – vienmēr varēja atrast, kur likt naudu! Krāju, un viss man bija. Ja nemaldos, šie pleijeri maksāja kādus 120 vai 180 rubļus – diezgan padārgi. Tolaik tas bija ekskluzīvi, bet ar šādu mantiņu palīdzību varēji atšķirties no lielā bara, tikai retajam laimīgajam bija šādas lietas.

– Vai vientulība nedaudz «nesit» pa nerviem?

– Šobrīd esmu viens un kaut kādā ziņā izbaudu šo vientulību. Protams, tai ir arī mīnusi – pienāk brīži, kad blakus gribas otru cilvēku, bet, ja vēlies pilnībā ieguldīties tādā lietā kā mūzikas radīšana, tad otrs cilvēks mazliet, mazliet, bet tomēr traucē un novirza no mērķa. Lai novestu muzikālo lietu līdz galam, ar to jābūt kopā no rīta līdz vakaram, savukārt, ja blakus otrs cilvēks, jārēķinās arī ar viņa interesēm. Pieļauju, ka kādā brīdī man šāda situācija apniks, taču pašlaik esmu vienatnē ar savu mūziku un pilnībā varu pievērsties komponēšanai. Pagaidām mani tas apmierina.