RECENZIJA: Amorphis - "Under The Red Cloud"

Jau ceturtdaļgadsimtu pastāvošā somu metālbrigāde „Amorphis” sākotnēji spēlēja „death metal” ar „doom” piesitienu (starp citu, viņu šādā manierē iespēlētais debijas albums „The Karelian Isthmus” bija ļoti labs), pēc tam piepina klāt folkmetāla motīvus (CD „Tales From The Thousand Lakes” tika bāzēts uz somu nacionālā eposa „Kalevala” motīviem), tad vienubrīd aizblandījās kaut kādos progresīvā „metāla” neceļos, bet nu jau kādu laiku nostabilizējušies melodiska un spēcīga „death & doom” laukā.

„Under The Red Cloud” ir somu divpadsmitais studijas albums, tas seko 2013. gadā izdotajam „Circle”, kuru „metālpasaulē” prestižākais žurnāls „Metal Hammer” kronēja par gada albumu. Skaidrs, ka ko tādu pārspēt bija grūti, bet ne neiespējami. „”Under The Red Cloud” producents Jenss Bogrēns albuma sagatavošanā paveicis neiedomājamu darbu. Dziesmās ir daudz elementu, bet katrs no tiem, katra nots, ir ideālā harmonijā viens ar otru, līdz ar to galarezultāts ir sanācis ļoti smags, taču tajā pat laikā arī melodisks. Vismaz man „Under The Red Cloud” noteikti būs trīs labāko „Amorphis” albumu topā, kurus jebkad esam izdevuši,” priecājas ģitārists un grupas dibinātājs Esa Holopainens.

PAR. Sen neviens disks uz CD atskaņotāja nav virpināts tik bieži, cik „Under The Red Cloud”. Šeit nudien ir viss: teicamas melodijas klasikas „Black Winter Day” manierē, smagas un asas noskaņas, apburoši Santeri Kallio solo uz taustiņiem, kas pāriet elegantā Esas Holopainena un Tomi Koivusāri ģitārsadarbībā, bet pāri visam vokālists Tomi Joutsens – ja kādreiz „Amporphis” bija nepieciešami divi vokālisti, no kuriem viens dziedāja tā saucamajā tīrajā manierē, bet otrs piekopa „growling”, tas ir, bija „rūcējs”, tad tagad Joutsens lieliski tiek galā ar abiem pienākumiem. No dziesmu viedokļa perfekts sanācis albuma noslēgums, kurā, pēc apskatnieka domām, ir divas šī ripuļa spēcīgākās dziesmas – „Tree Of Ages” un „White Night”. Jāpiebilst, ka pēdējā savu artavu pielikusi arī vokāliste Alija Stenbridža.

PRET. Albuma vidusdaļā ir trīs pavārgākas kompozīcijas – „The Skull”, „Death Of A King” un „Sacrifice”. Nē, tās nav sliktas, vienkārši tās ir parastas ierindas dziesmiņas – „Amorphis” būtu spējīgi arī uz lielākām lietām.

* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.