RECENZIJA: A-ha - "Cast In Steel"

Kad 2010. gada 1. novembrī „Arēnā Rīga” norvēģu popgrupa „A-ha” pamāja „atā” saviem faniem, jo jau iepriekš bija paziņots, ka šī ir viņu karjeras pēdējā tūre (pēdējais koncerts notika 4. decembrī Oslo), daudzi smīkņāja – nu, nu, cik tad ilgi noturēsieties?! Piecus gadus: lūk, viņu jaunais studijas albums! Starp citu, „A-ha” dodas arī koncerttūrē un tās sarakstā iekļauta arī Rīga – pie mums viņi uzstāsies 15. martā, „Arēnā Rīga”. Šīs tūres grafiks ir diezgan īpatnējs: Jekaterinburga - Kazaņa – Sanktpēterburga - Maskava – Rīga – Minska...

Par savas darbības atsākšanu Mortens Harkets, Magne Furuholmens un Pals Vaktars paziņoja martā, kad informēja par lēmumu sniegt koncertu 30. gadskārtējā festivālā "Rock in Rio". "Atgriešanās notika vienkāršā un dabiskā ceļā. Mortens ar dažādiem ieganstiem nāca pie manis uz studiju, bet es viņam rādīju dziesmas, pie kurām strādāju. Viņš dziedāja, un tās, kas viņam patika, viņš paņēma, pārējās nē, un tā tas turpinājās, līdz bijām atlasījuši 10 - 12 dziesmas," skaidro Pals. Kā producents tika piesaistīts Alans Tarnijs, kas strādāja ar grupas pirmajiem trim albumiem "Hunting High And Low" (1985), "Scoundrel Days" (1986) un "Stay On These Roads" (1988).

Pēc skaita „Cast In Steel” ir desmitais „A-ha” studijas ripulis – viņu iepriekšējais darbs „Foot Of The Mountain” tika izdots 2009. gadā. Britu salu topā albums ticis līdz astotajai pozīcijai, taču tie arī ir vienīgie vērā ņemamie panākumi, pat dzimtajā Norvēģijā disks ir tikai otrais. Pašiem viņiem gan jaunais skaņu materiāls patīk, lai gan, šķiet (tā var spriest no intervijām), ka viņiem vairāk patīk tieši pati muzicēšana kopā, nevis tās rezultātā tapušais disks. Starp citu, „A-ha” atkal draud ar aiziešanu. "Mēs neatgriežamies tāpēc, lai paliktu kopā. Mēs esam piekrituši atgriezties uz noteiktu laiku: viens albums, viena tūre,” tā Mortens Harkets.

PAR. „A-ha” pielūdzēji šīs dziesmas dēvēs par ārkārtīgi skaistām, bet Mortena Harketa balsi – par pievilcības kalngalu, kā arī slavinās grupas atgriešanos kā tādu. Nu, nu... Lai gan, jāatzīst, ka „A-ha” piedāvātais sintīpops (kad tāds ir) tiešām brīžiem ir izdevies, piemēram, dziesmās „Forest Fire” un „Mythomania”.

PRET. Pensionāru pops... Liela grēda ar neko neizsakošiem gabaliem, kuros tiek vienkārši spekulēts ar Harketa balss specifiku. Laikā aiziet ir jāprot, „A-ha” savu pēdējo mirkli, šķiet, pirms pieciem gadiem palaida garām.

* Materiāls sagatavots sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.