Rīgas tango karalis Oskars Stroks (1892–1975) vien pēdējos gados pa īstam atgriežas Rīgā un Latvijā. Neticami un nožēlojami, ka tikai 2008. gadā Latvijas Komponistu savienība viņu atjaunoja savās rindās, no kurām talantīgo mūziķi patrieca pirms vairāk nekā 60 gadiem.
Komponista 110. jubilejas gadā – 2012. gadā – Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvoja muzikālā fantāzija Tango ar Stroku. Tā joprojām ir skatītāju iemīļota izrāde, un viņi balso ar naudu (biļetes tiek izpirktas) un aplausiem. Pirms nepilna mēneša Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) saņēma unikālu un vērtīgu dāvinājumu – Oskara Stroka arhīvu. Tāpat kā izcilā un neordinārā komponista – un ģēnijiem var piedot daudz ko – dzīve, arī šī arhīva ceļojuma stāsts ir raibs kā globuss. Bet nu par visu pēc kārtas.
No Latvijas uz Ameriku un atpakaļ
Vecais ieraksts mazliet čerkst. Tango Ak, šīs melnās acis atkausē daudzas sirdis, jo melodija radīta kaislē. Kā daudzos gadījumos, tā nav veltīta Stroka sievai, bet mūzai – kādai valmierietei ar melnām acīm un vēsu prātu. Tāda kombinācija tango karali izkausēja kā sviestu uz karstas pannas. Šī melodija ir ļoti slavena, bet nebūt ne vienīgā, kas pelnījusi tāda būt.
Gaismas pils 4. stāva Mākslas un mūzikas centrā tagad iegūlis krietns klājiens Oskara Stroka daiļrades pētniekiem nezināmu materiālu. Dāvinājumu, kurā atrodas Oskara Stroka nošu manuskripti, vēstules, skaņu ieraksti un citi dokumenti, jūlija beigās LNB direktoram Andrim Vilkam pasniedza tango karaļa arhīva glabātājs, Rīgā dzimušais Dmitrijs Goldgābers. Psihiatrijas profesors, kura specializācija ir molekulārā bioloģija.
Amerikā dzīvojošais profesors uzmeklēja muzikologu Borisu Avramecu un atzinās, ka ļoti vēlas, lai Oskara Stroka arhīvs atgrieztos Rīgā. Vairākus gadus komponista atstātais mantojums glabājās pie viņa dēla un mazmeitas, bet, mainot dzīvesvietas, komponista mazmeita vectēva arhīvu 20. gadsimta 90. gadu vidū uzticēja Stroka mūzikas mīļotājam Dmitrijam Goldgāberam. Viņš atceras, ka kopš barikāžu laika ik gadu atgriezies Rīgā un vienā no ciemošanās reizēm klasesbiedrs ierunājies: vai gribi satikt Taņu Stroku? Kas viņa ir, atvaicājis profesors. Iepazinušies, un Tatjana Stroka lūgusi, vai profesors Goldgābers nevēloties nopirkt vectēva klavieres.
90. gados, ja kāds nezina, Latvijā arī bija krīze. Kur Goldgābers lai liktu klavieres, ja jālido atpakaļ uz Ameriku? Komponista mazmeita ieminējusies, ka ir daudz vectēva papīru, kaudzēm. Tas viss pazudīs, ja nepaņemsiet, viņa teikusi. «Man lūza sirds, kad to dzirdēju.» Un Dmitrijs Goldgābers apsolīja komponista arhīvu aizvest uz ASV, jo zināja, ka spēs to pienācīgi uzglabāt, cik ilgi vien vajadzēs.
Starp citu, kad Stroka ģimene ierosinājusi vectēva dzīvokli Rīgā izveidot par muzeju, valstij neatradās nauda. Pagājušā gada janvārī pie nama Rīgā, Tērbatas ielā 50, kur tango karalis dzīvoja no 1945. līdz 1975. gadam, atklāja piemiņas plāksni.
Amerikā Stroka arhīvs tika pētīts, un amerikāņi gribēja to iegūt visu, kā ir. Dmitrijs Goldgābers neatdeva un papildināja Stroka mantojumu ar paša sameklētiem materiāliem. «Kad dzirdēju, ka cels Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, gaidīju.» Viņš uzskata, ka Gaismas pilī komponista arhīvam ir īstā vieta.
Brīnumbērna gaidās
Vecāki jūt visprecīzāk. Arī Oskara Stroka tēvs Dāvids dzīvoja ar pārliecību, ka viens no viņa bērniem pārsteigs un apburs pasauli ar savu talantu. Viņš pats 12 gadu dienēja cara armijā, kur bija flautists, bet vēlāk iemācījās spēlēt citus pūšamos instrumentus. Oskars bija astotais bērns ģimenē, Dāvidam Strokam ilgi bija jāgaida, līdz piedzima viņa mazais Mocarts. Pastarītis Oskars pasaulē ieradās Daugavpilī, pēc vecā stila 1892. gada 24. decembrī, pēc jaunā – 1893. gada 6. janvārī.
Kā raksta Anisims Himmerverts grāmatā Oskars Stroks – karalis un pavalstnieks, Stroku ģimenē mūziķu gēnus un aizrautību mantoja dēli vien, bet meitas muzicēja negribīgi. Cara armijas kapelmeistars Dāvids Stroks vēl nezināja, ka Ošers būs tas brīnumbērns, no kura viņš alka izslīpēt īpašu talantu. Tēvs vēroja, līdz sešus gadus vecajā dēlēnā pamanīja agrīnu interesi par mūziku. Stroku mājā tā skanēja gandrīz nepārtraukti.
Puika esot piegājis pie pianīna un sācis spēlēt melodiju, ko bija dzirdējis brāļa nodarbībās. Itin drīz nākamais tango karalis greizsirdīgi uzskatīja, ka instruments pieder tikai viņam. Puika jau desmit gadu vecumā sacerēja pirmās romances, taču pirms tam viņš divu dienu laikā nospēlēja visus 100 vingrinājumus no mācību grāmatas. Arī Oskaram tāpat kā pārējiem trim brāļiem bija jāmācās konservatorijā Pēterburgā.
Tā būs, tēt
Dāvida Stroka nesatricināmā ticība dēlam brīnumbērnam nebija plika graša vērta Pēterburgā, kur Oskaru par īpaši apdāvinātu sākumā neuzskatīja. Kautrīgs, patmīlīgs, reizumis tomēr spējīgs gandrīz uzsprāgt emociju pārpilnībā. Nebija ilgi jāgaida, jo 12 gadu vecumā Pēterburgas nošu izdevniecība publicēja viņa sacerēto romanču notis. Drīz vien studentiņš savas romances piedāvāja slavenajai dziedātājai Anastasijai Vjaļcevai. Trīcošām kājām un sausu muti jaunais cilvēks gāja pie skaistules un vienas no Krievijas bagātākajām sievietēm, kura pelnīja grandiozus honorārus. Viņa piekrita dziedāt šīs romances. Vēl pēc gada Oskars kā tapieris spēlēja Pēterburgas kinoteātrī, kur rādīja mēmās filmas. Tēvs gan mēģināja iebilst, bet dēls pateica: «Tā būs, tēt. Esmu nolēmis.»
Starp citu, režisore Ilona Brūvere ir radījusi filmu Tapieris. Filmā un jau minētajā izrādē aktieris Jakovs Rafalsons, atveidojot Stroku, ir lielisks. Vispārākajā pakāpē.
Dzīves baudītājs
Tāds viņš bija. Runā, ka tādi vīrieši liek sieviešu ceļgaliem ļimt. Austrieti Luīzu Šustleri Oskars satika kinoteātrī. Viņa nāca skatīties filmas, bet biežāk gan lūkojās uz aizrautīgā tapiera pusi. Jaunais mūziķis iekaroja arī Luīzas mammas sirdi, bet viņa dēļ Šustleru ģimene izšķīda. Meitenes tēvs negribēja saradoties ar ebreju puisi. Pēc abu laulībām Šustlers iznācis no kabineta ar koferi pie rokas un, ne vārda neteicis, izgājis pa durvīm. Uz mūžu. Viņš uzskatīja, ka sieva un meita ir nodevējas.
Luīza tiešām uzskatīja, ka būs Oskaram līdzās, «līdz nāve mūs šķirs». Un pierādīja to. Oskars Stroks... nu, viņš pa taisnu ceļu nostaigāt nespēja. Abu pirmdzimtais mazulis nomira, vēlāk piedzima vēl divi bērniņi. Tad Stroki no Pēterburgas pārcēlās uz Rīgu, komponistam liktenīgo pilsētu, kurā viņš atgriezās atkal un atkal. Rīga, nevis dzimtā Daugavpils, viņu vilināja vispirms vieglākas dzīves dēļ.
Tieši 20. gadsimta 20.–30. gadi Rīgā tango karalim bija visražīgākie, tie atnesa arī pasaules slavu. Viņš muzicēja slavenākajos galvaspilsētas krogos Alhambra un Fokstrotdīle. Rīgā Oskars Stroks sacerēja savu pasaulslaveno tango par melnajām acīm. Vēlāk maestro Raimonds Pauls atcerējās, ka ar slaveno komponistu iepazinies 60. gadu sākumā un viesojies pie viņa mājās. Tolaik Stroks jau bija kritis nežēlastībā un viņa skaņdarbus nespēlēja. It kā. Raimonds Pauls gan stāstīja: «Mēs, atklāti runājot, savās haltūrās tik un tā spēlējām viņa slavenos tango. Tie bija populāri. Es Stroku pat salīdzinu ar Visocki – publika viņus mīlēja, bet oficiālā vara necieta. Es gribu uzsvērt, ka viņš precīzi trāpīja krievu mentalitātē, kaut viņa tango spēlēja visur, pat Pjacolla.»
Savukārt Oskars Stroks reiz bija aizgājis uz Rīgas estrādes orķestra koncertu, un viņam īpaši iepatikās pianists. Jauns gan tas puisis bija, bet tango karalis, kā savulaik viņa tēvs, saskatīja talantu. Pēc viņa domām, jau tad pianists bija pelnījis maestro godpilno nosaukumu. Tagad mēs viņu tā uzrunājam. Maestro Raimonds Pauls.
Noslīkt sievietēs
Luīza savam Oskaram līdzās bija gan priekos, gan bēdās, bet Strokam vajadzēja mūzu, un viņš tādu atrada. Valmieriete Leni, Stroka veikaliņa pārdevēja, iedvesmoja radīt kaislīgo melodiju Ak, šīs melnās acis. Leni melnajās acīs Oskars slīka un arī noslīka. Krieviem ir parupjš, bet trāpīgs teiciens – сука любовь. Mīlestība, maita tāda, vienam ir pa īstam, bet otram – ne tik ļoti pa īstam. Leni gribēja izdevīgi apprecēties, Oskars gribēja mīlēt. Oskars un viņa melnacainā dieviete aizbrauca uz Parīzi, bet drīz vien viņš atgriezās pie Luīzas.
Par Stroka temperamentu liecina fakts, ka, apmeklējot kafejnīcu, viņš ieraudzīja savu Leni kopā ar vīrieti, kurš skatījās uz mūziķi un smējās, rādot ar pirkstu. Stroks piecēlās un meta ar pīrāgu šķīvi. Neilgi pēc tam viņš apsēdās pie klavierēm, un pirksti paši izveidoja melodiju Ak, šīs melnās acis.
Luīza nekad nejautāja un nekad publiski nestāstīja, kurai veltīta šī dziesma. Tāpat kā citas: Pollija, Marianna, Mēness rapsodija... Stroka sirds lūza ne reizi vien, un viņš citas sirdis lauza tikpat bieži. Ja ne biežāk.
Biznesmenis un cietumnieks
Alkas dzīvot un dzīvot ar vērienu komponistam lika izmēģināt laimi ne tikai mūzikā, bet arī biznesā. Viņš izdeva žurnālus, atvēra bibliotēku, izveidoja izdevniecību Kazanova un kafejnīcu Barberīna. Ar naudas grūtībām jaunizceptais biznesmenis kāvās nepārtraukti. Viņa projekti bankrotēja vai atradās uz izputēšanas robežas. Viņš mūždien bija parādos līdz ausīm un, kad nespēja atdot oficiantu aizlienēto naudu, nokļuva cietumā uz četrām nedēļām. Domājat, tur viņš sēdēja melns un maziņš? Cietumā skanēja Stroka melodijas, sieva, protams, naudu sameklēja, un komponists bija atkal uz brīvām kājām.
Viņš nespēja dzīvot pieticīgi, klusi, kā visi. Ja bija nauda, tad zeķē to nelika, dzīvoja uz visu banku. Ja naudas nebija, tad vajadzēja to nopelnīt. Vienā tādā reizē Oskars Stroks piekrita pat uzrakstīt operu. Operu viņš nepabeidza. Ne tāpēc, ka atkal noslīka kādās skaistās acīs, bet force majeure dēļ. Šie nepārvaramie apstākļi bija Otrā pasaules kara sākums.
Sāpīga mūža nogale
Pēc kara Oskara Stroka mūzika tika dēvēta par nepareizu un tās autors morāli iznīcināts, jo ievazājis padomju Latvijas mūzikā buržuāziskās kultūras degradējošos motīvus. Tādam nebija vietas Komponistu savienībā. Turpmāk viņam bija svētku izjūta vien tad, kad varēja koncertēt citās pilsētās, kur nezināja, ka Stroks Rīgā ir «persona ārpus likuma».
Tango karalis bijušās slavas atblāzmu sāka sajust 60. un 70. gados, bet zvaigžņu stunda tā vairs nebija. Viņš vēl uzrakstīja vienu no savām pēdējām dziesmām Zvaigžņota laime. 1975. gadā pie viņa atdusas vietas vijoli spēlējis nepazīstams vijolnieks Gidons Krēmers...
Muzikoloģe un LNB speciāliste Marina Mihaileca stāsta, ka pētījusi Oskara Stroka notis, kuras līdz šim glabājušās LNB arhīvā. Zinājusi, ka komponists sacerējis apmēram 300 skaņdarbu, bet pati atradusi ap 200 nosaukumu un savām acīm skatījusi
50 nošu pierakstus. «Paldies, ka arhīvs saglabāts,» viņa tagad priecājas, jo ir papētījusi, ka Dmitrija Goldgābera dāvinājumā ir oriģināli kompozīciju nosaukumi, kuriem līdz šim muzikoloģe notis nebija redzējusi.
Viņa atceras, ka 1994. gadā tika rīkots Stroka mūzikas koncerts un publika zāli gandrīz apgāzusi. Izrādījās, rīdzinieki tango karaļa skaņdarbus atceras un mīl. Diemžēl atzinība atkal atnāca pēc nāves. Tāpat kā citiem ģēnijiem.