Savulaik 1. aprīlis jeb Joku diena bija pārbagāta ar presē publicētiem un/vai TV tiražētiem jociņiem, taču pēdējos gados visi kļuvuši aplam nopietni. Taču nav jau tā, ka humors latvju zemē būtu izbeidzies, – ir virkne jaunās paaudzes komiķu.
Humors pamazām attīstās
Pašlaik aizvien lielāku popularitāti gūst apvienība Comedy Latvia, kas rīko stand-up pasākumus un regulārus Open Mic Nights jeb brīvā mikrofona vakarus (uz tiem var pieteikties apvienības mājaslapā), kā arī aicina šeit uzstāties ārzemju humora dižgarus. Ar šo apvienību sadarbojas arī viens no šā brīža zināmākajiem un aktīvākajiem jaunajiem komiķiem Rūdolfs Kugrēns, kura kontā ir jau piecas soloizrādes. Turklāt katra no tām bijusi aizvien apmeklētāka. «Manuprāt, latviešiem ir ļoti laba humora izjūta. Es nekad neesmu pēc tautībām dalījis attieksmi pret humoru - katrā tautībā ir gan īgni, gan priecīgi cilvēki. Iespējams, daudziem šķiet, ka latviešiem ar humora izjūtu kaut kas nav kārtībā, jo Latvijā mazliet vēlāk ienāca tā sauktais publiskais humors, kas ir tikai loģiski - 80. gados Latvijā nebija lielu iespēju būt komiķim. Šāda kustība parādījās tikai 90. gados un pamazām attīstījās, turklāt sākotnēji viss bija zemā līmenī. Bet čomu kompānijās latviešiem vienmēr ar humora izjūtu viss bijis OK,» uzskata Rūdolfs. Tiesa, publiskajā telpā to kaut kā nemana - paglupie Jāņa Jarāna un Daiņa Porganta jociņi, no kvalitātes viedokļa baiss anekdošu šovs, radio vairs neskan elegantās BB Brokastis, pēc Žaņa Ezīša laikiem grūti atminēties kaut vienu humoresku radītāju utt., u.t.jpr. «90. gados šovs Imanta - Babīte droši vien bija pat ļoti OK, jo tolaik tās anekdotes vēl nebija dzirdētas,» oponē Rūdolfs. «Šobrīd attieksme pret humora raidījumiem mainās. Ne velti LTV ēterā ir Jāņa Skuteļa šovs, arī pasākumus vadīt aizvien biežāk uztic improvizatoriem vai komiķiem. Jā, vienubrīd šī joma tiešām bija iestrēgusi ar veco humoru, bet tagad nāk jaunais vilnis ar improvizācijas un stand-up izrādēm. Es domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, kad šis vilnis ieņems arī televīziju.»
Iesākumā brīvie mikrofoni
Par komiķa karjeras veidošanas pamatu var uzskatīt dažādos bāros notiekošos stand-up vai brīvo mikrofonu pasākumus, kur sanāk savās izpausmēs iepriekš neprognozējama publika, un šādos pasākumos var audzēt muskuļus, mācoties reaģēt uz dažādām situācijām. «Comedy Latvia rīko šādus pasākumus reizi vai divas reizes nedēļā - ej, piesakies, runā. Rīgā ir kādas piecas vai sešas pastāvīgās vietas, kur tiek rīkoti šādi brīvie mikrofoni - Nemiers, Cartell Bar, Taka u.c. Kad gatavoju jaunās izrādes, arī pats kādus pāris mēnešus uz tiem piestaigāju ļoti cītīgi - šādos open mic pasākumos var ļoti labi notestēt jauno materiālu. Skatītāji jau ir sapratuši, ka tas ir brīvais mikrofons, tātad ne vienmēr šādā pasākumā būs labi joki, jo nāk jaunie, citi iet uz tiem testēt jauno materiālu utt., līdz ar to vakars var būt ļoti izdevies, bet var gadīties arī tā, ka visiem ir galīgi sūdīgi joki,» skaidro Rūdolfs. Brīvo mikrofonu mīnuss - topošie komiķi tiek pie maza skatuves laika, jo te nav kā Ņujorkā vai Losandželosā, kur katru vakaru var tikt pie vairākām uzstāšanās reizēm.
Rūdolfs ļoti ātri pārauga open mic līmeni. «Man jau sākotnēji bija ambīcijas, ka vēlos kļūt par profesionālu komiķi, un uz to mērķtiecīgi arī virzījos. Meklēju papildu uzstāšanās vietas, kuras sākotnēji, protams, nebija tās pašas labākās. Mēģināju radīt iespējami vairāk materiāla, lai tā pietiktu izrādei. Pirmajām gan vairāk bija tikai pats nosaukums izrāde, jo tajās vienkārši tika apkopots viss, kas man tajā brīdī bija - kādas 30 - 40 minūtes mazliet laba materiāla, bet daudz vairāk vienkārši pieņemama materiāla…» paškritiski atzīst komiķis. «Par izrādēm var dēvēt pēdējās trīs, jo tām es jau cenšos atrast kādu vienojošo konceptu.» Pašlaik aktuāla ir viņa jaunākā stāvizrāde Plezīrs, kurā komiķis dalās savos novērojumos par to, kā ikdienā komunicējam gan ar ļoti tuviem, gan pavisam tāliem cilvēkiem, un kāpēc tā cenšamies iejusties starp apkārtējiem, piemēram, kā pensionāri izliekas jauni, bet jaunieši - pieaugušāki. Ja savu pirmo stand-up jeb stāvizrādi Ikdieņi pirms pieciem gadiem komiķis nospēlēja tikai kādas piecas reizes, turklāt tikai pāris no tām izdevies piepildīt bāra zāli, tad pēdējā jau notiek Splendid Palace mazajā zālē, kuras ietilpība ir pāri 200 cilvēkiem. «Šī izrāde šajā kinoteātrī bijusi jau deviņas reizes un aptuveni tikpat reizes ārpus Rīgas, turklāt tā tiks spēlēta vēl vismaz piecas reizes,» palepojas Rūdolfs. No tām tuvākās - 12. aprīlī Splendid Palace un 10. maijā Madonā.
No gaismotāju aprindām
Lai uzstātos uz skatuves, nepieciešama arī zināma deva aktiermeistarības - to Rūdolfs apguvis praksē, strādājot par gaismotāju vairākos teātros. «Mana pamata darbavieta bija Latvijas Kultūras akadēmijas teātra mājā Zirgu pasts - varēju noraudzīties studentu mēģinājumos, arī kā strādā režisori.» Ieguvums bija arī studijas akadēmijas kultūras menedžmenta un socioloģijas specialitātē, bet humora teorijas studijām Rūdolfs izmanto ārzemju izklaides šovus, aizgūstot kaut ko arī no Rietumu komiķiem. «Joku rakstīšana notiek dažādi - citkārt joks pie tevis ierodas pats, citkārt ir jādomā, jāapspēlē kāda situācija no dzīves. Redzi smieklīgu situāciju, un tad ir jāizdomā, kā to apspēlēt tā, lai tā izklausītos smieklīga arī no skatuves. Manā gadījumā joki lielākoties ir kaut kādas situācijas no dzīves, kuras tiek pielāgotas stand-up skatuvei, protams, tās pārspīlējot un izpušķojot. Savās soloizrādēs runāju, ko gribu un kā gribu, tādējādi varbūt arī pazaudējot kādu auditorijas daļu, bet tā ir labāk, nekā kaut kam pielāgoties, izdabāt un mainīt izteiksme veidu,» pār saviem aroda noslēpumiem priekškaru nedaudz paceļ komiķis. Kā ar šādu tēlu sadzīvot ikdienā? «Protams, [komiķa tēls] sadzīvē dažkārt traucē - kāds grib, lai viņam izstāsta joku, kāds grib to paanalizēt, kāds pats grib to pastāstīt utt., bet es neuztveru to kā milzīgu traucēkli un samierinos ar to kā daļu no šova. Ierastākais paņēmiens ir mierīgi un bez uzbraucieniem apvaicāties, kāds ir jautātāja darbs, un lūgt viņam turpat ar to nodarboties. Tā cilvēki saprot visātrāk.»
Ar sporta rūdījumu
Rūdolfs ir sportisks puisis - dažkārt paskrienot pusmaratonus, piedalījies taku skrējienā Stirnu buks, šīs vasaras plānos ir amatieru līmenī iemēģināt triatlonu. Taču galvenās sportiskās kaislības ir basketbols un amerikāņu futbols: viņš ir amatieru līgā spēlējošās komandas BK Rimša kapteinis, kā arī viens no amerikāņu futbola pamatlicējiem Latvijā. «Komandā esam čomi, kas savulaik kopā trenējās basketbolā Rīgas 3. sporta skolā - par profesionāliem sportistiem tā arī nekļuvām, lai gan jaunībā man šī spēle padevās diezgan labi. Es visai ātri apzinājos, ka nekas liels nesanāks. Pat nezinu, cik no mana 1991. gada ir sanākuši profesionāli basketbolisti, šķiet, kādi pieci. Izlasē laikam ir tikai Mārtiņš Meiers un Mareks Mejeris - ir sanācis pret viņiem spēlēt, kad viens bija Liepājas sporta skolā, bet otrs spēlēja Jūrmalā,» atminas Rūdolfs. «Basketbols man vienmēr ir paticis, tāpēc labprāt to uzspēlēju joprojām - kaut vai vasarās ar čomiem uzmētāt mīnusus.»
Savukārt amerikāņu futbolā, kas Latvijā tiek spēlēts tikai no 2010. gada, komiķis ar draugiem izveidojis pirmo komandu Mad Dogs, sarīkojuši arī pirmo turnīru un devušies pirmajās oficiālajās izbraukuma spēlēs. Šobrīd Rūdolfs esot mazliet pagājis no tā visa nostāk, tomēr iespēju robežās cenšas palīdzēt šīs lietas turpinātājiem. Amerikāņu futbols daudziem gan šķiet diezgan neizprotams un tāpēc arī neinteresants. «Tā ir taktiski ļoti gudra spēle,» nopietni skaidro Rūdolfs. «Tā ir viena no tām komandas spēlēm, kurā uzbrukumā visam ir jādarbojas kā vienotam mehānismam - desmit pārējie var nospēlēt tik labi, cik vien tas iespējams, bet, ja viens čalis izlaidīs savu bloku, tad pārējo pūliņi ir velti. Ir, protams, arī mazie varoņdarbiņi, kurus var paveikt viens, bet lielākoties ir jāstrādā visiem, lai komanda virzītos uz priekšu.»
Interesanti, ka sportā viņam vairāk patīk komandas darbība, bet uz skatuves - solo. «Dažkārt joprojām braucu tūrēs kopā ar Comedy Latvia cilvēkiem, bet es laikam vienkārši gribēju ātrāk izlēkt ārā no bāriem un krogiem, tos atstājot tikai brīvo mikrofonu eksperimentiem. Šobrīd gan arī Comedy Latvia ir parādījušās lielākas ambīcijas - jūs par viņiem vēl daudz dzirdēsiet!» saka Rūdolfs. «Taču arī stand-up izrādes vienalga ir komandas darbs - ir producente, ir gaismotājs, ir skaņas cilvēks, ir operators, ir iesildītājs utt. Tieši viss kopā arī veido šo rezultātu, ko sauc par izrādi.»
Rūdolfs Kugrēns
