Latvija var lepoties ar daudzām radošām un spilgtām personībām. Ne mazums ir ģimeņu, kur spilgti talanti dzimuši un savu varēšanu apliecinājuši vairākās paaudzēs.
Viņus pašus un viņu veikumu zina visā Latvijā. Viena no tādām ir teātra režisoru un skatuves mākslinieku Kugrēnu dzimta. Kā spoža zvaigzne debesjumā ir Bauskas un Kuldīgas Tautas teātru dibinātājs, ilggadējais režisors un aktieris Raimonds Kugrēns (29.08.1912.-29.01.1992.). Šī vīra dzīves gājums mūsdienu steidzīgajam cilvēkam varētu šķist tik neticams, it kā būtu patapināts no kāda piedzīvojumu romāna. Tomēr - nē, tas viss patiesi ir izdzīvots, ko apliecina viņa dēls Gunārs Kugrēns - ilggadējs Liepājas teātra aktieris.
Vai zinājāt, ka vieta, kas mūsdienās ir pats Bauskas centrs ar autoostu, agrāk tika saukta par Kugrēna pļavām? Tas tāpēc, ka nākamā režisora Raimonda Kugrēna tēvs Jēkabs, būdams pēc profesijas moderis un tāpēc ik dienu braukdams no lauciniekiem savākt pienu, varēja atļauties savai vecākajai meitai Vairai Bauskā nopirkt divstāvu māju ar diviem lieliem augļukoku dārziem un dīķi. Tajā viņa kopā ar vīru Eduardu Cenku - Bauskas aizsargu organizācijas priekšnieku - līdz 1940. gadam arī dzīvojuši.
Pašam Jēkabam Kugrēnam Bauskas apriņķa Īslīces pagastā piederēja saimniecība «Siļķes» ar 40 hektāriem aramzemes. Pēc tiesas un taisnības tā būtu mantojama viņa vecākajam dēlam Raimondam, taču viņam, kā par nelaimi, lauku darbi negāja pie sirds. Lai izbēgtu no sava likteņa, Raimonds 15 gadu vecumā aizbēga no vecāku mājām uz Rīgu, kur, nedaudz samelojot par savu vecumu, tika pieņemts par jungu jeb kuģapuiku. Pēc divu gadu atšķirtības viņa māte Elvīra izlēma dēlam braukt pakaļ un lūgt viņu atgriezties «Siļķēs». Raimonds piekrita, bet bija jādomā, ko darīt tālāk. «Viņš izlēma, ka turpinās dzimtas militārās līnijas tradīciju. Trīs viņa mātes brāļi bija Latvijas armijas pulkveži Ceplīši. Raimonds iestājās Rīgas karaskolā, ko absolvēja 1937. gadā, tika nozīmēts par vada komandieri Jelgavas 3. kājnieku pulka sakarnieku rotā, kā arī par šīs rotas sporta instruktoru,» stāsta Gunārs Kugrēns. «Viņš ļoti labi prata komunicēt, ieinteresēt, aizraut un motivēt, turklāt sevi uzturēja teicamā sportiskā formā. Panākumi bija tik labi, ka tēvu aicināja vadīt bataljona un pat pulka sporta sacensības. Tas viss lieti noderēja turpmākajā dzīvē.»
Raimonds Kugrēns bija viens no izredzētajiem, kuru aicināja uz preses ballēm. 1938. gadā šajā ballē viņš iepazinās ar Veltu Ūdri. Jaunkundze, kura bija absolvējusi Jelgavas ģimnāziju jeb «Academia Petrina» un Rudzītes ritmoplastikas kursus, 1939. gada 12. aprīlī kļuva par Kugrēna kundzi. Tā paša gada 6. augustā pasaulē nāca viņu pirmdzimtais Gunārs.
Varēja sākties ģimenes dzīve, taču liktenis bija lēmis citādi. «Būdams Latvijas armijas virsnieks, 1941. gadā tēvs dienēja Litenē. Virsnieki kolonnā tika vesti it kā uz taktiskajām mācībām, taču, ejot cauri mežam, no abām pusēm izskrējuši šķībacaini zaldāti ar ieročiem rokās un pavēlējuši gulties. Tā no Gulbenes stacijas lopu vagonā sākās tēva ceļš uz Noriļsku - mūžīgā sasaluma joslu - Sibīrijā,» pauž Gunārs Kugrēns. Tēvs viņam vēlāk atklājis, ka miršana tajā laikā notikusi pa pakāpēm: pirmie šo grēcīgo pasauli atstājuši ģenerāļi, jo nebija tik spēcīgi, lai izturētu necilvēcīgos apstākļus ar šķīvi balandas zupas dienā. «Raimondam laimējās - viņš saslima, tāpēc nokļuva medpunktā, kur pēc atveseļošanās tika pieņemts darbā par sanitāru. Vajadzēja uzkopt telpas, mazgāt grīdas un uz šķūņiem nest līķus, kurus tur sakrāva kā pagales. Kad kļuva siltāks, varēja izrakt vien 70 centimetru dziļas bedres, kur tos aprakt, taču meža zvēri un putni nelaiķus atraka un barojās no tiem,» Gunārs ir atklāts. «Virtuvē tēvs drīkstēja savākt kartupeļu mizas, ko ēda zaļas, tāpat viņš tika pie priežu pumpuriem un roņa gaļas, ko ēda jēlu. Pateicoties tam, tēvs palika dzīvs.»
Latvijā palikusī ģimene 40. gadu otrajā pusē zirga pajūgā no Zemgales veselu nedēļu brauca uz Ventspili, jo bijusi doma tālāk pārcelties uz Zviedriju. Velta Kugrēna Ventspilī satika režisoru Zeltmati (Ernestu Kārkliņu), kuram bijis tāds pats nolūks, taču tas nepiepildījās. Pārdomājusi arī Velta, viņa teikusi: «Es nekur nemukšu. Raimonds ir Sibīrijā. Ja es tagad aizbraukšu, mēs mūžam varam nesatikties.» Laiks tika izmantots mērķtiecīgi: Velta Kugrēna Ventspilī pabeidza režisora Zeltmata kursus un, kad viņš iestudēja Rūdolfa Blaumaņa lugu «Ugunī», bija Kristīnes lomas tēlotāja. Iestudējumā maza lomiņa tika arī viņas dēlam. «Esmu lepns, jo mans pirmais režisors sešu gadu vecumā bija Zeltmatis,» smejas Gunārs Kugrēns.
1945. gadā pienāca pirmā vēstule no Sibīrijas - tā apliecināja, ka ģimenes galva ir dzīvs; savukārt 1947. gada 6. augustā, Gunāra astotajā dzimšanas dienā, Raimonds Kugrēns atgriezās Latvijā pie savas ģimenes. «Es viņu sākumā nepazinu - svešs cilvēks. Sēžoties pie galda, tēvs pieteica, lai nelejam viņam otru šķīvi zupas pat tad, ja viņš to lūdz,» atceras Kugrēns. «Maizīti viņš ēda gan pie zupas, gan pie pamatēdiena un pie saldā ēdiena.» Tā atsākās ģimenes dzīve Bauskā.
Pēc vīra atgriešanās Velta Kugrēna pie režisores Rozenbergas Bauskā atsāka spēlēt teātri. Tika iestudēta Raiņa luga «Pūt, vējiņi!», kur viņai tika Baibas loma. Pēc tam tapa iestudējums Blaumaņa drāmai «Ugunī», kur Veltai atkal galvenā loma - Kristīne. «Kā vienā, tā otrā lomā mammai bija jābučojas, uz ko tēvs kļuva greizsirdīgs,» smejas Gunārs Kugrēns. «Šī iemesla dēļ arī viņš sāka spēlēt teātri un lugā «Ugunī» atveidoja Akmentiņu.» Kugrēns arī sāka strādāt Bauskas 1. vidusskolā par fizkultūras un fizikas skolotāju, kā arī pats iestudēt uzvedumus uz valsts svētkiem. «Vienu brīdi pat bija tā, ka režijas taisīja abi vecāki, tāpēc viņiem bija jābrauc uz pašdarbības teātru režisoru kursiem. Jā, tēvs režijas darbam pievērsās greizsirdības dēļ!»
Darba gados Bauskā tika iestudētas vairākcēliena lugas un operetes: Aleksandra Ostrovska «Vilki un avis», Īzaka Dunajevska «Brīvie vēji», Imres Kālmāna «Silva», Jaras Beneša «Zaļā pļavā», Arvīda Žilinska «Zilo ezeru zemē», kas, pēc komponista vērtējuma, baušķeniekiem bija izdevusies labāk nekā operetes māksliniekiem Rīgā, un Raiņa «Uguns un nakts». Pašdarbnieku kolektīvā bija ap 80 cilvēku, no kuriem vecākajam bija tuvu 90 gadiem, bet jaunākajam… 1952. gadā iestudēja Alekseja Arbuzova lugu «Namiņš nomalē», kurā loma bija pat sešas nedēļas vecajai Lāsmai Kugrēnai - režisora meitai. Aizrautīgais darbs tika atalgots - 1955. gadā baušķeniekiem vienīgajiem Latvijā tika piešķirts muzikāli dramatiskā Tautas teātra nosaukums. Drīz pēc tam Kugrēns ar ģimeni pārcēlās uz Ventspili, kur turpināja režisora darbu. Tā posma veiksmīgākais iestudējums bija Dagnijas Zigmontes «Jūras vārti».
Taču režisoram ar to bija par maz, tāpēc 1959. gadā viņš iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļā. «Tas bija gads, kad pirmoreiz uzņēma tautas teātru režisoru neklātienes kursu. Iestāties vēlējās abi vecāki, bet uzņēma tēvu. Tajā pašā gadā konservatorijā «uz aktieriem» iestājos arī es. Uz 20 vietām bija 400 pretendentu,» stāsta Gunārs Kugrēns. «Konservatoriju abi pabeidzām 1963. gadā. Tēva diplomdarba izrādi «Aklais vīrs» pieņēma Smiļģis, novērtējot to kā labu. Savukārt 1971. gadā konservatorijā iestājās mana māsa. Teātra fakultātes vēsturē nav otra tāda gadījuma, kad 12 gadu laikā to absolvētu tēvs, dēls un meita.»
1969. gadā Raimonda Kugrēna dzīvē sākās jauns posms - viņš pārcēlās uz Kuldīgu. Tur režisoram radās ideja organizēt Teātra dienas, kas kļuva par tradīciju. Drīz arī kuldīdznieki varēja svinēt uzvaru, jo 1974. gadā pēc Arvīda Griguļa lugas «Savu lodi nedzird» panākumiem skatē tika iegūts Kuldīgas Tautas teātra nosaukums. Aptuveni desmit darbības gados kopā ar Kuldīgas pašdarbniekiem tika iestudētas šādas lugas: Eduarda Dardedža un Gunāra Ordelovska dziesmu spēle «Priekules muižas spārnu kalējs», Roberta Sēļa «Silaines muiža», kas bija grandiozs brīvdabas uzvedums un piedzīvoja 200 izrāžu, brāļu Kaudzīšu «Mērnieku laiki» un citas. Viņa vadītajā trupā darbojās jaunās aktrises Indra Burkovska un Skaidrīte Šēniņa, kuras vēlāk savu dzīvi saistīja ar skatuves mākslu.
Pēc sava Kuldīgas perioda Raimonds Kugrēns atgriezās Bauskā, kur vadīja patērētāju biedrības dramatisko pulciņu. Tas bija laiks, kad kuldīdznieki palika bez režisora. Kādās no Teātra dienām aktieris Ēvalds Valters ir teicis: «Tā Tautas teātra uguns, ko iekūra Raimonds Kugrēns, pašlaik noplakusi. Ceru, ka tā atkal kvēlos!» (avots: Freibergs, I. Kuldīgas teātrim - jubileju gads.// «Padomju Dzimtene», Nr. 81, 10.07.1981., 3. lpp.).
1992. gada 29. janvārī režisors aizgāja Mūžībā.
