Māris Lindenbaums: Basketbola balss

Šonedēļ sākas Eiropas čempionāts basketbolā vīriešiem – mūsu izlasei pirmā spēle pret serbiem jau 1. septembrī. Kādam basketbola gudrības nāksies tulkot cilvēkiem saprotamā valodā, un viens no tiem būs Viasat Sport Baltic komentētājs Māris Lindenbaums.

Divreiz klātienē, divreiz neklātienē

Basketbola komentētājam Mārim Lindenbaumam šis būs jau ceturtais Eiropas čempionāts basketbolā. «Pats pirmais bija 2011. gadā - toreiz paveicās ģeogrāfiskā ziņā, jo tas notika Lietuvā. Apakšgrupu spēles vēl komentējām tepat no Rīgas, bet uz izšķirošajām spēlēm jau braucām uz Kauņu, kur tikko bija atklāta jaunā Žalgiris arēna. Arī 2015. gada čempionātu daļēji izdevās komentēt klātienē, jo apakšgrupu spēles notika arī pie mums,» atminas šīs spēles pārzinātājs. TV3 rādīs visas Latvijas izlases spēles, vēl veselu virkni maču translēs Viasat Sport Baltic. «Šajā turnīrā kopumā ir 76 spēles, un ir neiespējami gan tās visas noskatīties, gan visu parādīt, taču kādas trīs spēles dienā rādīs. Aktuāli ir parādīt mūsu grupas spēles, tāpat arī Lietuvas spēles, kā arī līderkomandas - visi taču grib darbībā redzēt Spāniju vai Franciju.»

PIE MAĢISKĀ. «Ja esi nonācis Losandželosā, kā neaiziesi uz [sporta arēnu] Staples Center un nenofotografēsies pie Maģiskā Džonsona statujas!» stāsta Māri / Privāts arhīvs

Māris mačus komentēs ierastajā tandēmā ar Madaru Bergmani. «Neesam veikuši tēmu sadalījumu, taču kopīgajā komentēšanā jau pagājuši septiņi gadi, un esam tā sastrādājušies, ka, speciāli iepriekš nepārrunājot, jau tāpat aptuveni zinu, kādi materiāli būs viņam, kādi - man. Protams, gadās, ka to, ko viens ir sagatavojis, pasaka otrs, taču tā nav nelaime, jo katra paša interesēs zināt vairāk un būt gatavākam spēlei,» darba specifiku skaidro Māris. «Ja spēlē mūsējie, patīk vairāk papētīt pretiniekus. Manuprāt, arī skatītājiem ir interesantāk uzzināt, kas ir tie, ar kuriem spēlējam, jo liekas muļķīgi stāstīt, kas ir Kristaps Porziņģis - to tāpat visi daudzmaz zina. Ja stāsta par Latvijas izlasi, jāparok nedaudz dziļāk, jāsagādā interesantāki fakti vai jāatgādina tas, kas varbūt jau ir piemirsts. Spēle gan ir pietiekami gara, var paspēt pievērsties itin visam. Un jau pieminētais Porziņģis būs ar bumbu tik daudz un metīs pa grozu tik bieži, ka vienalga varēs par viņu visu izstāstīt.»

ARĒNĀ. Losandželosas Staples Center, kur spēlē slavenie leikeri. «Nekad neesmu bijis Lakers fans, bet tā tobrīd bija vienīgā iespēja apmeklēt kādu NBA spēli» / Privāts arhīvs

Debija ar Janičenoku

Kā Māris nokļuva komentētāju aprindās? «Aizbraucu ar trolejbusu!» viņš smejas. «Šķiet, tas bija, mācoties Latvijas Sporta akadēmijas trešajā kursā. Man sen bija doma par sporta komentēšanu. Bērnībā esot spēlējis NBA datorspēlītes un komentējis notikumus datorā - to man krusttēvs stāstīja. Kad viņš vaicājis, ko es tur pļāpāju, es esot atbildējis, ka komentēju spēli. Basketbolā esmu bijis visu laiku un par to interesējos. Savam brālēnam pavaicāju Madara epasta adresi - viņi abi ir no vienas jomas. Aizrakstīju, aptuveni izstāstīju, kas es tāds esmu, kāpēc mani interesē basketbols, un apvaicājos, kas man būtu jādara, lai kādu dienu varētu nonākt viņam līdzās komentēšanas kabīnē. Viņš man atsūtīja LTV un Viasat producentu epastus, sazinājos ar personām, kuras man varēja dot šādu iespēju. Ilgi nebija jāgaida: aizrakstīju pavasarī, kad sezona jau bija tuvu izskaņai, bet nākamās sākumā rudenī jau debitēju.»

Iesākumā Mārim dots ierunāt kādas jau notikušas spēles vienu ceturtdaļu - tas bija 2010. gada pavasarī. Laikam sanācis labi. «Pirmā komentēšana ēterā man bija VTB Vienotās līgas spēle, 7. oktobris, VEF pret Kalev, kur [Kristaps] Janičenoks pēdējā sekundē iemeta grozu un izrāva uzvaru. Tā bija ļoti neizteiksmīga spēle, taču ar dramatiskām beigām, tāpēc varbūt to tik labi atceros. Pašam likās, ka komentēju drudžaini un varēju labāk, bet lielākoties saņēmu pozitīvas atsauksmes. Arī kolēģi teica, ka pirmajai reizei bijis pat labāk, nekā cerēts. Protams, visus šos septiņus gadus notiek nepārtraukta mācīšanās, jo vienmēr var labāk.» Viņš komentē tikai un vienīgi basketbolu - neko citu pat neprasoties. «Sporta akadēmijā starp lekcijām un lekciju laikā nemitīgi sarunas bija par un ap sportu, tad arī bija interese par dažādiem sporta veidiem, bet tagad esmu dziļi iekšā basketbolā. Pētu notikumus Eirolīgā, skatos, kas notiek citu valstu basketbola čempionātos, arī Latvijas Basketbola līgā - nav nemaz īsti laika sekot līdzi vēl kaut kam. Protams, esmu lietas kursā arī par notikumiem citos sporta veidos, bet komentēšanas līmenī es tajos nejūtos tik spēcīgs.»

OLIMPISKA TRADĪCIJA. Panatheanic stadionā, kur norisinājās mūsdienu pirmās olimpiskās spēles. «Mums ar sievu izveidojusies tāda kā tradīcija: ja ceļojam uz pilsētu, kur notikušas olimpiskās spēles, noteikti cenšamies apmeklēt spēļu stadionu. Līdz šim esam bijuši astoņos olimpisko spēļu stadionos» / Privāts arhīvs

Ar un bez bumbas

Savulaik Māris pats trenējies basketbolā. «Šajā sporta veidā esmu bijis visu laiku un vienmēr par to interesējos, lai gan zināju, ka pats nekad par augsta līmeņa basketbolistu nekļūšu. Kad man bija 14 gadi, treneris teica, lai paskatoties uz saviem vecākiem un padomājot par ģenētiku - garumā vairāk par 1,82 metriem neizaugšot. Taču es arī nebiju tik labs. Ja es būtu cītīgi strādājis pie sevis pilnveidošanas un trenējies, droši vien kāds LBL 2. divīzijas spēlētājs no manis tomēr sanāktu, taču man nebija tik lielas vēlmes,» paškritiski atzīst komentētājs. Viņš gan spēlē OlyBet Entuziastu līgā BK Pilžņi sastāvā. «Mani pierunāja skolasbiedri. Es viņiem vairākas reizes atteicu, taču reiz aizbraucu kopā patrenēties - viņi bija deviņi, lai sanāktu uzspēlēt pieci pret pieci vajadzēja vēl kādu. Un tad iekrita brīdis, kad viens bija salauzis degunu, otrs pastiepis potīti, trešajam - gripa, dikti vajadzēja spēlētāju. Tā nu mani pielauza. Ir interesanti, jo basketbols man patīk, tikai ik pa laikam uznāk skaudras atziņas, ka šobrīd spēlēju sliktāk, nekā to darīju pirms piecpadsmit gadiem - nav vairs tās fiziskās formas,» prāto Māris.

GROZĀ! Basketbola laukumā pie Venice pludmales Losandželosā, kur uzņemti kadri 90. gados basketbolistu aprindās populārajai filmai White Men Can’t Jump / Privāts arhīvs

Interesanti, ka viņa pamatdarbs nav saistīts ar basketbolu, bet gan pavisam citu sporta veidu - peldēšanu: Māris Lindenbaums ir Jelgavas specializētās peldēšanas skolas direktores vietnieks. «Mani uzaicināja, jo man ir nepieciešamā izglītība - esmu pabeidzis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju basketbola trenera specialitātē, bet pēc tam maģistratūru uzturzinātnē. Tā kā Jelgavā nav specializētās basketbola skolas, tad pieņēmu šo variantu - sports vien ir!» joko speciālists. «Pirms tam man peldēšana nebija sporta veidu pirmajā desmitniekā, taču pēdējos pāris gados, kopš tur strādāju, esmu daudz uzzinājis - pastiprināti sekoju līdzi arī šim sporta veidam, lai būtu šajā vidē un tajā orientētos.» Māris ir arī sporta pasākumu organizators Latvijas Lauksaimniecības universitātē. «Ik gadu LLU notiek iekšējā universiāde, kurā ir vairāk nekā desmit sporta veidi, katram no tiem gatavoju tabulas, norīkoju tiesnešus, savelku kopvērtējumu utt.»

Ārpus sporta kā galvenais vaļasprieks tiek piesaukta ceļošana. «Tiklīdz ir iespēja, ar sievu reizi vai divas gadā aizbraucam uz kādu vietu, kur vēl nav būts, piemeklējam kaut ko interesantu. Praktiski visa Eiropa jau ir izbraukāta, esam bijuši arī Amerikas kreisajā krastā - tas ir spilgtākais piedzīvojums,» atminas Māris. Tiesa, arī šis ceļojums bijis ar sportisku piesitienu. «Mēs tur bijām oktobra vidū, tāpēc sanāca apmeklēt tikai NBA pirmssezonas spēli - Losandželosas Lakers pret Portlendas Trail Blazers. Tā bija pēdējā Kobes [Braienta] sezona, bet tajā spēlē viņš nepiedalījās. Protams, šīs spēles apmeklējums vairāk bija ķeksīša pēc, jo uz NBA ar lielām acīm vairāk skatījos bērnībā.» Kā vēl viens hobijs tiek piesaukts koncertu apmeklēšana. «Cenšamies aiziet uz vismaz kādiem desmit koncertiem gadā. Pēdējais lielais koncerts bija Foo Fighters Rīgā, taču citkārt patīk paklausīties arī ko nezināmāku, piemēram, jūlija vidū bijām Dzintaru koncertzālē uz Londonas gospeļu kori.»

Māris ir no Ozolniekiem, tāpēc sanāk bieži braucieni uz galvaspilsētu un atpakaļ. «Laika pietiek, nav tik traki,» viņš samiernieciski bilst. «Nesanāk vismaz sēdēt sastrēgumos, tas pateicoties Eirolīgai, kuras spēļu standarta sākums ir pulksten 21.40. Līdz ar to paspēju apdarīt darbus, mājās paēst vakariņas un savākties spēlei, tad braucu uz studiju komentēt. Tiesa, ja ir vēlās spēles, mājās sanāk atgriezties tikai ap pusvieniem naktī. Ir grūtāk iesākt nākamo rītu, taču Eirolīgas spēles lielākoties notiek ceturtdienās un piektdienās, tātad nav tālu sestdiena, kad var izgulēties.».