Karnivāļu universālis Roberts

Šo sestdien, 26. novembrī, koncertzālē Palladium savu nelielo Latvijas koncerttūri noslēgs Carnival Youth – mūsu šā brīža cerīgākā jaunā grupa. Lai gan lielākā uzmanība tajā saprotamu iemeslu dēļ parasti tiek pievērsta dvīņubrāļiem Edgaram un Emīlam Kauperiem, milzu loma grupā ir arī taustiņniekam Robertam Vanagam.

Ciemojoties mājās

Grupas Carnival Youth tūrītes ietvaros pieci koncerti jau bijuši, atlicis vēl tikai sestais - Palladium koncertzālē. Uzreiz pēc tam atkal nāksies pakot čemodānus - plānoti koncerti Beļģijā. Savukārt nākamā gada sākumā - Polija, Slovākija, Čehija, Skandināvijas valstis, Vācija, Austrija, Šveice. «Pēdējā laikā diezgan aktīvi koncertējam ārzemēs, un arī tagad tikko bija mēnesi ilga tūrīte pa Eiropu. Salīdzinot tās tūres grafiku ar šo, Latvijas tūre liekas laba atpūta. Koncerti ir tikai nedēļas nogalēs, turklāt arī viss lielais organizēšanas darbs izdarīts jau iepriekš, līdz ar to tagad atliek tikai labi pavadīt laiku, aizbraucot, uzspēlējot un satiekot cilvēkus. Sajūta ir patiešām burvīga!» atzīst CY taustiņinstrumentālists Roberts Vanags. «Latvijā spēlējot, gan ir arī lielāka atbildības sajūta, jo cilvēki šeit no mums gaida vairāk, turklāt ārzemēs uzstāšanās vietas nav tik ietilpīgas, cik varam atļauties rezervēt šeit. Esam ar čaļiem jau saauguši par vienotu organismu, mums šajā tūrē ir arī lieliska komanda. Atļaujoties šoreiz nedaudz vairāk, nekā ierasts, organizējam arī īpašu gaismu šovu - ar mums kopā brauc čaļi no gaismu kompānijas NA, tāpat arī skaņotāji. Komunikācija ar viņiem ir ļoti pateicīga un interesanta, viss notiek atraisīti un brīvi,» priecājas Roberts.

Protams, koncertā pilnībā tiks atskaņots grupas otrajā studijas albumā Propeller iekļautais skaņu materiāls, tāpat tiks spēlēti arī jau pazīstamie gabali no iepriekšējā albuma. «Par godu novembra noskaņai, kas saistās ar valsts svētkiem, esam sagatavojuši vienu mazliet īpašāku dziesmu par latvisko tēmu. Būs arī dažas pārsteigumdziesmas. Šie Latvijas koncerti arī pašiem ir mīļāki par citiem, varbūt mazliet sasteigtākiem, koncertiem, jo tie tiek plānoti jau krietni iepriekš, līdz ar to ir iespējams piestrādāt pie detaļām. Piemēram, esam sev pašuvuši tērpus, par ko citkārt, iespējams, netiek tik ļoti padomāts.»

500 kilometru dienā

Šogad pirmie European Border Breakers Awards ieguvēji no Latvijas dažādas valstis jau ir izbraukājuši krustām šķērsām. «Esam vairāk nekā divus mēnešus nobraukājuši busiņā - bija divas tūres, pavasarī un rudenī. Septembrī uz nedēļu pirmoreiz bijām Amerikā. Ja pieskaita pārējos koncertbraucienus, ārpus Latvijas kopumā sanāks trīsarpus mēneši. Jā, ceturto daļu gada esmu pavadījis hosteļos un moteļos,» smejas mūziķis. Vai nav līdz kaklam? «Kā to ņem,» Roberts paliek nopietns. «Rolling Stone ziedu laikos [koncertu] grafiks bija tāds, ka viņi mājās pabija tikai desmit dienu gadā. Šajā gadījumā esam nolēmuši atdot visu savu potenciālo enerģiju mūzikai, un mēs ar to rēķināmies. Protams, nav viegli braukāt šurpu turpu pa Vācijas un Polijas autobāņiem. Tas ieved diezgan lielā transā, kad vairs neatceries, ko darīji aizvakar un kurā pilsētā īsti biji - ir grūti uzkrāt tik daudz emociju un atmiņu un palikt sapratnē par to, kur īsti atrodies. Taču tas vienalga ir aizraujoši.» No šādas biežas koncertēšanas mīnusiem Roberts piemin nogurdinošo braukšanu (Eiropā bieži vien dienā vidēji ir jānobrauc 500 kilometru), kā arī… mantu krāmēšanu. «Kamēr neesi grupa Depeche Mode, kas brauc ar lidmašīnu un viss notiek tavā vietā, pats esi savs tehniķis un pats esi savs roudijs, kas visu nes un krāmē,» smejas Roberts. «Lielākais pluss - lielā dažādība, nekad neieslīgsti rutīnā. Brauc un apvieno spēlēšanu ar tūrismu, vari pie viena apskatīt Eiropas lielāko pilsētu muzejus un izstādes.»

CY četrotne ir bijušie skolasbiedri, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas absolventi, kuri tagad dienu dienā pavada kopā, uzstājoties vienā grupā, līdz ar to gluži loģiski uzprasās jautājums, vai viņi cits citam nav apnikuši. «Šis ir jautājums, kuru mums bieži uzdod,» mierīgi atbild Roberts. «Kad brāļi pārcēlās uz mūsu skolu, tas bija pirms kādiem septiņiem gadiem. Kopš tiem laikiem esam katru dienu vai nu mācījušies kopā, vai spēlējuši kopā, un tas ir kļuvis pašsaprotami - mēs, man liekas, vairāk esam kopā, nekā neesam. Esam iemācījušies sadzīvot - katram ir zināmas otra kaprīzes. Ja arī rodas kāds saspīlējums, mēs cits citu jau vairs neņemam vērā. Taču mēs sadzīvojam ļoti labi.»

Plaša profila meistars

Roberts Vanags spēlē taustiņinstrumentus, arī dzied un spēlē melodiku («smejoties mēs to saucam par orālo ērģeli»), turklāt viņš ar Emīlu būtībā ir arī galvenie publikas iekustinātāji - plaša profila meistars! «Bērnudārzā bija popgrupa Rūķītis, tāpēc jau trīs gadu vecumā sanāca kāpt uz skatuves - agrāk tika rīkots tāds konkurss Sauleszaķis. Es biju arī baigais dzejoļu skaitītājs un atklāju vienu no šiem Sauleszaķiem ar dzejoli. Man par to uzdāvināja gumijas laivu - šitik lielu, varēju tajā tikai viens iesēsties,» ar rokām atmērot uz galda kādu metru, savu pirmo muzikālo balvu smejoties atminas Roberts. «Es laikam vienkārši esmu lielāks muldētājs, tāpēc iegājies tā, ka mēs ar Emīlu vairāk uzņemamies koncerta vadīšanas un runāšanas pusi.»

Par instrumentiem runājot, 21 gadu jaunais mūziķis atzīst, ka būtībā viņam problēmas nesagādā nekas, kam vien ir «taustiņu formāts» - Rīgas 2. mūzikas skolas (tagadējā Augusta Dombrovska mūzikas vidusskola) rūdījums. «Es nesauktu sevi par pianistu, jo par to kļūsti, kā minimums, pēc konservatorijas beigšanas. Mana pianista izglītība beidzās ar mūzikas skolu, kad sākās sevis izzināšanas process un radošuma izpausmes, kad pie malas tiek nolikta nošu lasīšana, jo lielāka pievēršanās notiek jaunu ideju ģenerēšanai.» Starp citu, mūzikas skolā viņš nokļuvis lielā mērā nejauši. «Mans bērnības draugs iestājās mūzikas skolā. Man bija četri gadi, un tolaik darīju gandrīz visu to pašu, ko viņš - protams, arī sagribēju mūzikas skolā,» atminas Roberts. «Protams, šobrīd es ļoti novērtēju to, ka man ir šāda izglītība. Kad ar brāļiem likām pamatus sākotnējam Carnival Youth skanējumam, man bija prieks, ka nav nekas jāmācās, jo es jau varu piesēsties pie klavierēm un sākt spēlēt. Līdz brīdim, kad sākām ar brāļiem spēlēt, es gan pat neskatījos uz klavieru pusi, jo tajā tīņa vecumā mūzikas skolas bija tik daudz, ka man jau bija piegriezies. Man tur ļoti patika, taču tikai tad, kad jau biju visu iemācījies. Kad vari aizbraukt paslēpot, bet to darīt nav iespēju, jo nākas spēlēt klavieres, tad par to ir pavisam citādākas domas,» smejas jaunais mūziķis. Protams, šobrīd viņš ar lielu pateicību atceras mūzikas skolā pavadīto laiku: «Salīdzinājumā ar vidusskolu mācības mūzikas skolā likās daudz, daudz grūtākas, līdz ar to nebija nekādu problēmu ar matemātikām un tamlīdzīgiem mācību priekšmetiem. Turklāt no maza bērna kājas nekad neesmu sēdējis mājās, neko nedarot, un tagad tas turpinās - nav bijis brīžu, kad man būtu garlaicīgi. Iemācies sevi maksimāli nodarbināt.»

Ar lielu pārliecību var teikt, ka jebkurš no CY četrotnes visu enerģiju šobrīd velta mūzikai. «Man ļoti patīk, kā tas viss notiek. Pagaidām ejam tikai kalnā? Nu, gribētos ticēt, ka pagaidām mēs vēl tikai sienam kalnu zābaciņus un sākam doties ceļā, jo mērķi ir visaugstākie. Kādi? Uzkāpt Everestā!» joko Roberts un jau daudz nopietnāk turpina: «Šī desmitgade ir ļoti pateicīga jaunām grupām no Austrumeiropas, kur palīgos nāk internets un labs menedžmenta darbs. Iesākumā gribam gūt lielāku atpazīstamību Rietumos un panākt to, ka cilvēki uz šādām valstīm kā mūsu sāk skatīties nopietnāk, nevis kā uz kaut kādu nomali - pašlaik joprojām bieži vien diemžēl šāda sajūta rodas. Viņiem Latvija ir kaut kur pie Krievijas un Somijas. Gribas likt par sevi dzirdēt, par šeit mītošajiem foršajiem radošajiem cilvēkiem, taču tajā pašā laikā nepavilkties uz kaut kāda veida mūzikas industrijas spiedienu, kas liktu rakstīt hitus hitu pēc, un zaudēt radošo brīvību.»

***

Roberts Vanags

• Dzimis 1995. gada 15. aprīlī Rīgā. «Esmu audzis Carnikavas novadā, trīs kilometrus no Rīgas robežas, Kalngalē. Mans uzvārds ir Vanags, un es tolaik dzīvoju Vanagu ielā.»

• Izglītība - Rīgas Valsts 2. ģimnāzija, Augusta Dombrovska mūzikas vidusskola. «Ir plānā kaut kur visā šajā steigā iepīt arī studijas, taču jau 12. klases laikā mēs šo motoriņu iekustinājām tik tālu, ka ielēcām šajā ritenī ar pilnu atdevi. Pagaidām prioritāte ir Carnival Youth, taču brīvajos brīžos cenšamies pašizglītoties ar ntajām grāmatām un visiem pārējiem pieejamajiem resursiem.»

• Hobiji - golfs. «Es savulaik biju Latvijas junioru izlasē golfā. Dzīvoju tajā pusē, kurā ir Ozo Golfa klubs. Pateicoties ļoti sakarīgām cenām - tolaik bija veiksmīgi sponsorēta junioru iesaistīšana golfā, tolaik varēja uzsākt šā sporta veida apguvi. Man tas diezgan labi padevās, un diezgan ātri tiku līdz izlasei. Braucu uz sacensībām Anglijā, Ungārijā. Savulaik daudz laika tika veltīts arī tam - vasarās gandrīz katru dienu dzīvojos pa golfa laukumu. Par golfu valda stereotipi kā par pensionāru sporta veidu, bet patiesībā tas ir adrenalīna pilns pasākums.».