Radio balss Uldis Ziediņš piedzīvojis traģikomisku svētku dienu

Radio balss un producents Uldis Ziediņš savā facebook.com profilā ir publicējis traģikomisku stāstu par 18. novembra svētku sagaidīšanu, kas norisinājusies pirms astoņiem gadiem.

Ziediņš savā facebook.com profilā raksta:

Domāju, ir īstā diena lai pārpublicētu 2008. gada 18. novembra bloga (jā, kādreiz bija tādi "blogi'') ierakstu:

Valsts svētki jeb degošais mētelis.

Valsts svētku rīts sākās ar nevainīgu zvanu no kolēģa Lauris Amantovs pie vainas, tiem, kas viņu pazīst) - vai nevarot viņam izpalīdzēt, jānospēlē mazs pusstundas koncertiņš pie Ulmaņa pieminekļa (Raiņa bulvāra/Valdemāra stūris). Nauda neesot liela, bet jāspēlē pavisam nedaudz, bez notīm, dažādas patriotiskas dziesmas - „Div dūjiņas”, „Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros” utt. Vēlēšanās spēlēt, maigi izsakoties, nav liela, jo arā pūš stindzinošs vējš, bet Lauris man ir bieži izpalīdzējis līdzīgos gadījumos un jūtos nedaudz parādnieks, turklāt nekad neaizmirsīšu pieredzējuša kolēģa padomu - atteikties no darbiņa tikai tāpēc, ka negribas, nedrīkst, jo tā esot slikta zīme - it kā māņticība, bet esmu to pārbaudījis uz savas ādas. Biju gan iecerējis doties uz „Sīpolu” koncertu Dailes teātrī, bet tā kā biļetes vairs nevarēja dabūt un Mārtiņš Brauns rīta intervijā SWH teica, ka būšot vēl koncerti, tad liku bēdu par neredzēto un nedzirdēto koncertu zem akmeņa un devos priecēt ļaudis ar neorganizētu un pašķību trombona spēli (šādā aukstumā pūšamie instrumenti atdziest un skan nedaudz kā lauku kapu svētku orķestris). Šeit sākās jautrība.
1. „Nelielais koncertiņš” izrādījās apvienības „Visu Latvijai” lāpu gājiens par godu valsts svētkiem. GĀJIENS, SASODĪTS! Tas nozīmē soļošanu pa maršrutu Ulmaņa piemineklis -> pulvertornis -> bijusī „Casablanca” -> Doma Laukums -> cafe „Cuba” (diemžēl pieminētajās kafejnīcās mēs nepiestājām) -> Melgalvju nams -> Līvu laukums -> Brīvības piemineklis. Lieki piebilst, ka jāspēlē bija visu laiku (apmēram 50 minūtes), turklāt plecā nesu instrumenta kasti, kas ar laiku radīja sajūtu, ka kāds no kauliem manā plecā sadalīsies un trombons kopā ar manu bijušo kreiso roku nokritīs uz vecrīgas bruģa un tos samīdīs apmēram 500 „Visu Latvijai” atbalstītāji, līksmi dziedot to pašu „pāri gāju dziedādams”. Vienīgais pluss smeldzošajai sāpei plecā bija tas, ka nejutu pārsalušās kājas un roku pirkstus. Starp citu, nospēlēju labi, neviens nevarētu īpaši piesieties. (Ak jā - man nav nekādu iebildumu ne pret šo lāpu gājienu ne pret jebkāda cita veida patriotisma izpausmēm. Ja nav jāsoļo un jāspēlē. Pa bruģi, kas ir īpaši nepatīkami.)
2. Saņēmis godam nopelnīto honorāru (kas apmēru ziņā līdzinās vienam ne pārāk skaļam vakaram kādā Rīgas kafejnīcā), steigšus devos uz tuvāko kafejnīcu apbalvot sevi ar karstu kafiju un glāzīti Rīgas Melnā Balzāma (nejaukt ar alkoholismu - te jau bija dzīvības vai nāves jautājums). Izvēle krita uz „Melno Kaķi” Raiņa bulvārī, cerībā, ka tur nebūs pārāk pārpildīts, jo Baltijas prezidenti tieši tobrīd gatavojās teikt runas pie Brīvības pieminekļa un cilvēku ap to bija nenormāli daudz. Par laimi, „Kaķī” bija brīvs galdiņš un es apsēdos izbaudīt abus miesu un dvēseli sildošos dzērienus. Pie blakus galdiņa zelta jaunatne svin valsts svētkus, kāda meitene pat klusām dungo līdzi televizorā skanošo „Saule, Pērkons, Daugava” (tomēr mazu kripatiņu Mārtiņa Brauna dabūju) un kad viņu kompānijai pievienojās vēl kāds jauns un pieklājīgs puisis, mīļuprāt atdevu viņam krēslu, uz kura stāvēja mans mētelis un šalle - tos novietoju sev blakus uz galda. Jaunieši ir ok, bet ar cigaretēm, ko viņi smēķē, kaut kas nav kārtībā, vai arī viņi svilina pelnutraukā šampanieša korķus un mazas lupatiņas - ik pa laikam uzvēdī tāda kā degošas plastmasas vai svilstošas vilnas smaka. Brītiņu pasēdēju, izbaudīju sajūtu, kādu rada kafija un balzāms, ielīstot nosalušās miesās un piecēlos, lai dotos tālāk tvert svētku noskaņu…
(Šeit ir pauze, kuras laikā es domās izkliedzu lielu daļu man zināmo lamuvārdu).
Uz galdiņa, pirms es uz tā novietoju mēteli, atradās degoša svecīte (tā plakanā), kas, diemžēl, neizzuda brīdī, kad novietoju uz tās savu garderobi. Rezultāts - rajonā, kur cilvēkiem ir labā plauša, audums, no kā šūts mētelis, apmēram 7 cm diametrā ir kļuvis par kaut ko līdzīgu plastmasai, kas kopā ar augšējo pogu salūza mazos gabaliņos pie pirmā pieskāriena. Caurums gluži nesanāca, jo mētelis šūts 4 kārtās un sabirza tikai trīs - ceturtā izskatās vienkārši apsvilusi, bet kopskats liek mēteli norakstīt. Žēl.
3. Ierados mājās noskatīties salūtu un uzvilkt citu virsjaku, lai dotos ielās remdēt sāpi. Salūts bija ok, bet kaut kāda migliņa priekšā kreisajai acij - laikam brilles netīras vai aizsvīdušas. Šeit atgriezīšos pie lāpu gājiena - minēju jau, ka instrumenta kasti nesu, pārmestu pār plecu; nu lūk, kastes siksnai ir tādā kā dzelzs sprādze, kas to savelk īsāku vai garāku. Liekot siksnu pāri galvai, nedaudz ar šo sprādzi trāpīju pa brillēm un rezultāts - glīta horizontāla švīka pāri pusstiklam.
Toties tagad ir plāns nākamajai dienai - iegādāties jaunu mēteli un apmeklēt “Pasaules Optikas” salonu. Un nebūs jādomā, ko lai uzdāvinu sev pagājušajā dzimšanas dienā.
Njā, šodien noteikti nav mana diena. Bet - daudz laimes, Latvija!
18.11.2008.