No šī mēneša ierastajā laikā sestdienas rītos LTV1 ēterā atkal redzams iecienītais raidījums Ķepa uz sirds, kas savus skatītājus priecē jau sesto gadu. Šī raidījuma producente un arī idejas autore ir Inese Kreicberga.
22,16 miljoni vērojuši latvju kaķi
Raidījuma Ķepa uz sirds pamatdoma nav mainījusies arī šajā sezonā, to varētu definēt: «informatīvi izklaidējošs raidījums visai ģimenei par dzīvnieku pareizu kopšanu un audzināšanu, speciālistu padomiem un ieteikumiem, kā arī dzīvnieku aizsardzības jautājumiem un citām aktuālām tēmām». Taču virsuzdevums - palīdzēt atrast mājas pamestiem dzīvniekiem. «Diemžēl šī problēma ir aktuāla joprojām,» atzīst raidījuma producente Inese Kreicberga. «Vienmēr būs bezatbildīgi cilvēki, kuri izturas pret dzīvniekiem kā pret rotaļlietām - paņem, apnīk, izmet. Mēs turpinām audzināt un izglītot, rādot labos piemērus un laimīgos stāstus, meklējot atbildīgus cilvēkus, kas šos pamestos dzīvniekus pieņemtu un veltītu tiem visu savu dzīvi. Šajā sezonā vairāk brauksim uz Latvijas reģioniem. Ārpus Rīgas ir ļoti daudz dzīvnieku glābēju, ir ļoti daudz skaistu stāstu. Šī nav braukšana tikai ķeksīša pēc, lai kaut ko nofilmētu, tā ir kā ciemošanās, tāpēc šos cilvēkus gribas maksimāli iepazīt. Mūs, ķepu draugu, kļūst aizvien vairāk,» palepojas Inese.
Šo gadu laikā tapuši 215 raidījumi, taču galvenais - atrastas mājas vairāk nekā 1000 dzīvniekiem. «Mums ir ģimeniska auditorija - nav tāda vecuma segmenta, kurš iztrūktu. Man liels prieks, ka strauji pieaug bērnu un jauniešu auditorija, turklāt, kā izrādās, tagad daudz bērnu vēlas kļūt par vetārstiem, tāpēc viņi skatās padomus, kas ir par ārstēšanu un tamlīdzīgām lietām,» skaidro producente. Pēdējo gadu jaunums - ķepu video. «Kad aizsākām šo konkursu, mums iesūtīja vienu video mēnesī, bet tagad mums katru nedēļu ienāk desmitiem.» Starp citu, video par mazo (neganti pīkstošo) mančkina šķirnes kaķēnu interneta vietnē Youtube skatīts jau 22,16 miljonus reižu, pretendējot uz paša skatītākā Latvijas video statusu.
Aizbrauca uz Londonu un atgriezās
Ķepu draugu vadone Inese Kreicberga ir diplomēta žurnāliste. «To, ka es gribu būt žurnāliste, zināju jau kopš bērnības,» stāsta producente. «Es vēl mācījos skolā, kad manus pirmos rakstus publicēja laikrakstā Atmoda Atpūtai, pēc tam bija laikraksts Nakts, vidusskolas laikā strādāju Vakara Ziņās. Pēc tam iestājās laiks, kad ļoti daudzi žurnālisti aizgāja uz sabiedrisko attiecību jomu pavisam elementāra iemesla dēļ - tur vairāk maksāja. Es sāku strādāt par preses sekretāri Multibankā, pēc tam - Valsts Nekustamo īpašumu aģentūrā, vēlāk ļoti ilgi nostrādāju Latvijas pastā, pabiju arī Kultūras ministrijā. Protams, sabiedrisko attiecību joma ir ļoti vērtīga pieredze, kas māca reaģēt dažādās krīzes situācijās, - patiesībā tev jābūt nomodā un jāmonitorē situācija 24 stundas diennaktī un septiņas diennaktis nedēļā. Taču vienā brīdī man sāka ļoti nepatikt tas, ko daru. Sāku domāt, ka varbūt šo savu 24 x 7 resursu labāk ieguldīt tādā lietā, kas pašai patīk, sagādā gandarījumu un pie viena ir arī hobijs. Man ļoti patika žurnālistika, esmu strādājusi arī televīzijā - LNT raidījumā Nedēļa - sapratu, ka vēlētos tur atgriezties, turklāt man patīk dzīvnieki. Tolaik strādāju par brīvprātīgo dažādās dzīvnieku patversmēs. Protams, sakopt būri vai izvest dzīvnieku pastaigā arī ir ļoti svarīgi, taču man gribējās palīdzēt kaut kā vairāk, efektīvāk. Ienāca prātā, ka varētu ar televīzijas starpniecību meklēt šādiem dzīvniekiem mājas. Kustīgā bilde uzrunā, iedvesmojam ar labiem piemēram, parādām, kā notiek šīs priecīgās satikšanās utt. Tā pamazām šī ideja sāka būvēties. Un tad sākās pats interesantākais - vajadzēja meklēt sponsorus...» atminas Inese.
Diemžēl Latvijā sākās ekonomiskās krīzes laiks. «Nesekmīgi meklēju līdzekļus kādus divus gadus. Pa to laiku man beidzās darbi, tāpēc nolēmu - viss, braucu uz Londonu, meklēju darbu un sāku jaunu dzīvi! Izpārdevu iedzīvi un - čau, aizbraucu ar diviem koferiem! Taču mūs jau tur neviens negaida. Padzīvoju Londonā kādu pusgadu, un pēkšņi pienāca informācija, ka mans projekts ir apstiprināts! Ar nākamo lidmašīnas reisu biju šeit,» atceras Inese. Viņas atbalstītāji bija (un joprojām ir) Borisa un Ināras Teterevu fonds. Mecenāti būtībā uzticējās avansā, taču jādomā, ka nav vīlušies.
Rūpes par dzīvniekiem kā aicinājums
Kurš iedzīvotāju slānis visbiežāk izrāda rūpes par pamestiem dzīvniekiem? «Man šķiet, ka mīlestībai pret dzīvniekiem nav saistības ar materiālo stāvokli. Ir cilvēki, kuri varētu iegādāties bengāļu kaķi vai kaut tīģeri, taču viņi adoptē dzīvnieku no patversmes,» prāto Inese. «Esmu pārliecinājusies par visiem 100%, ka rūpes par dzīvniekiem ir sava veida klikšķis. Ja tā nav apzināta izvēle, cilvēkam nevajag ņemt dzīvnieku. Man, piemēram, rūpes par maniem kaķiem nav apgrūtinājums, jo man patīk dzīvnieki, un es savus kaķus mīlu. Taču kādu gadu mēģināju iestādīt tomātiņus - man likās, ka uz balkona tie skaisti izskatīsies. Es biju šausmīgi nomocījusies, jo man tie katru dienu bija jālaista utt. Neesmu cilvēks, kam patīk dārza darbi, man tie nepadodas, un es to uztveru par apgrūtinājumu. Taču citiem patīk rušināties pa dārzu un sarunāties ar puķītēm, toties suņa izvešanu rīta pastaigā vai kaķa kastītes iztīrīšanu viņi uztver kā mokas. Daudzi rūpes par dzīvnieku uztver kā pienākumu, bet katram vajadzētu sekot savai sirdsbalsij. Ja apzinies, ka nespēj uzņemties rūpes par pamestu dzīvnieku, neviens nespiež to darīt, taču var palīdzēt arī citādi: sameklēt dzīvniekam mājas, ziedot patversmei u.tml. Starp citu, dzīvnieku patversmēm finansiāli klājas ļoti smagi, tās pārsvarā balstās uz ziedojumiem.»
Lai arī Ķepa uz sirds komanda šo gadu gaitā parādījusi daudz interesantu sižetu ar laimīgām beigām, tie nenāk viegli. «Ja cilvēks ir piekritis [filmēties], esmu laimīga, jo īsts dzīvnieku draugs uzskata, ka neko tādu īpašu nedara, tāpēc afišēties nevēlas. Jāpārliecina, ka ar šādu labo piemēru var tikpat labiem darbiem iedvesmot arī citus, bet tā palīdzēt vēl kādam dzīvniekam.» Protams, sabiedrības nīgrākā daļa mēdz rūkt - kādi suņi un kaķi, mums taču ir tik daudz trūcīgo... «Katram savs,» attrauc Inese. «Man šis raidījums - tā nav mana izvēle, tas ir sirds aicinājums, līdz kuram esmu nonākusi gadu gaitā. Par bērniem būs citi, kuriem par to sāpēs sirds. Tas, protams, nenozīmē, ka man šis jautājums ir vienaldzīgs, taču es uzskatu, ka mana misija un mans pienesums sabiedrībai būs nozīmīgāks tieši saistībā ar dzīvniekiem. Sasniedzot brieduma gadus, cilvēkam ir beidzot jāsāk darīt to, kas viņam patīk un vislabāk padodas. Un tad kaut kādā veidā zvaigznes saslēdzas un dod iespēju to darīt, tātad acīmredzot tas šeit un šobrīd ir arī vajadzīgs.»
Šie sižeti nav emocionāli viegli, daudzi pamesto dzīvnieku stāsti ir nežēlīgi un pat šausminoši. «Mani dažkārt pat līdz asarām pārsteidz tas, cik ļoti dzīvnieks, kuram ir nodarīts pāri, turpina uzticēties cilvēkam. Viņš nemaina raksturu, nekļūst agresīvs vai atriebīgs. Ja cilvēks jūtas nodots - mīļotais pametis vai kļuvis neuzticīgs -, bieži vien mainās raksturs, cilvēks noslēdzas sevī, neuzticas citiem utt. Varbūt arī dzīvniekiem ir tāpat, taču manā praksē šādu gadījumu nav bijis. To īpašību mēs varētu pamācīties no dzīvniekiem,» norāda Inese. «Esmu konstatējusi, ka pa šiem gadiem esmu kļuvusi daudz optimistiskāka. Esmu ļoti pragmatisks un skeptisks cilvēks, kas izvērtē visas blakus parādības un blakus efektus, es nekad nebūšu optimiste nevietā, taču esmu sapratusi vienu lietu: jā, pasaulē ir daudz ļaunuma, taču tikpat daudz ir arī labestības! Ja ir kāds suns vai kaķis ar nežēlīgu dzīvesstāstu, tad pretī būs kāds izglābtais, kāds, kas būs atradis laimi. Lai arī bieži jautā, vai šie sliktie stāsti mani nenomāc, tik daudz pozitīvisma, iedvesmas, dzīvesprieka un cerību, kā strādājot šajā projektā, nekur citur neesmu pieredzējusi!»
