Vienkāršs, sirsnīgs un atklāts – tāds ir izcilais latvietis un leģendārais hokeja vārtsargs, viesojoties «Rīgas TV24» raidījumā «Rampas ugunis».
Raidījumā Artūrs Irbe (49) atklāti stāstīja par nākotnes plāniem, dēlu, zīmēm un nejaušībām, kam bijusi liela nozīme viņa dzīvē, un to, kāpēc daudzi hokejisti pēc aktīvās karjeras beigām šķir laulību un relaksēties māk tikai ar alkohola palīdzību.
Dēls mācīsies Amerikā
Artūrs Irbe nedēļas nogalē dosies uz Ameriku, jo viņa dēlam Atim jāsāk mācības universitātē. «Bērni jau mācās no vecākiem, viņi skatās, ko vecāki dara, seko viņiem. Bērni mācās no tā, ko tu dari, nevis stāsti…» uzskata Artūrs Irbe, stāstot par saviem un dēla plāniem. «Atis ir redzējis sportista dzīvi, sadzīvi, viņš to labi zina. Sports viņam ir ļoti tuvs, viņš vēlas mācīties sporta menedžmentu, lai gan es domāju, ka tā ir šaura niša, un domāju, ka tā būs tikai viena sadaļa no viņa mācībām. Bet tad jau laiks rādīs, vēl ir četri gadi, ko mācīties. Aizlidosim uz Ameriku, palaidīšu viņu savā dzīvē...»
Kad dēls būs uzsācis mācības Amerikā, Artūrs atgriezīsies Latvijā, jo vēlas dzīvot šeit. «Ir lietas, ar ko nodarboties, šī vasara bija tāda zīmīga, un, lai arī biju gatavojies atgriezties Amerikā, man bija iestrādes un iespējas trenēt jaunos hokejistus, pieprasījums bija diezgan labs, atbraucot uz Latviju, iekšējā sajūta teica, ka jāsāk sakārtot sava dzīve, jāsavelk vecās astītes, tāpēc esmu pilnībā nobriedis palikt un dzīvot šeit.» Uz raidījuma vadītāja Andra Kiviča jautājumu, vai Artūrs nedomā startēt politikā, viņš smaidot atbild: «Nē. Nekādā gadījumā. Politika mani interesē un saista, bet tajā ir grūti saglabāt savu neatkarību.» Arī augsti amati, piemēram, Hokeja federācijas vadīšana, neesot viņa aicinājums.
«Palīdzēja tas, ka biju vientuļais tēvs»
Artūrs pats savulaik darbojies NHL spēlētāju arodbiedrībā, kur viņš bija viens no viceprezidentiem, un raidījumā «Rampas ugunis» stāstīja, ka daudzi hokejisti apmēram divus gadus pēc aktīvās hokeja karjeras beigām izšķiras. «Protams, pagale jau viena nedeg,» viņš piebilst, nosakot, ka arī viņš no šķiršanās nebija pasargāts. «Bieži vien mēs, profesionāli hokejisti, neesam gatavi reālajai dzīvei, jo profesionāli jābūt hokejā iekšā jau no kādiem 14 gadiem. Tie, kas vairāk sasniedz hokejā, mazāk redz dzīvē. Mums ir dažādas atbalsta programmas, psihologi, mēs par to tiekam brīdināti, bet tas nav vienkārši. Kad karjera ir beigusies, diemžēl 75 procenti hokejistu ģimeņu šķiras. Jūk ģimenes, veselība ir sabendēta, un sportisti aiziet galējībās. Mani lielā mērā izglāba tas, ka biju vientuļais tēvs, ka man bija par ko rūpēties, un vajadzēja mobilizēties.» Artūrs Irbe stāsta, ka NHL ir anonīmie alkoholiķi, bet, par laimi, viņam alkohola sērga gājusi secen ne tikai tāpēc, ka bija jāaudzina dēls, bet arī tāpēc, ka viņam grādīgie dzērieni negaršo. «Esmu saņēmis svētību,» viņš saka. Stresu pēc spēles Artūrs izlādējis un spēkus atguvis, vairākas stundas pavadot svaru zālē. «Dabiski, ka es sevi nepārpūlēju, mierīgi darbojos, bet tādā veidā es gan nomierinājos, gan uzlādēju «bačiņas». Kad bija pavisam grūti, esmu arī ar cirvi strādājis mežā, gāzis kokus ar visām saknēm… Nekāds alkohols nav vajadzīgs. Varbūt otrā dienā ir grūtāk fiziski, bet vismaz miegs labāks,» viņš atkal smaida. Uz jautājumu, kā atvairīt sliktās domas un neanalizēt, Artūrs atbild: «Kamēr tu domā, kāpēc notika tā un ne citādi, tu neļauj notikt atveseļošanās procesam. Nav jēgas padarīt par nebijušu to, kas jau ir noticis. Ir jāpieņem. Jāpiedod. Man visgrūtākajos momentos atbildes sniegusi mammas dāvātā Bībele.» Daudzas atbildes Artūrs saņēmis un tulkojis pēc zīmēm savā dzīvē. Leģendārais vārtsargs piebilst, ka katram cilvēkam dzīvē jāmāk tulkot zīmes un saskatīt, izmantot un piepildīt likteņa sniegtās iespējas. Viņš ir pārliecināts - ja cilvēkam patīk tas, ko viņš dara, rezultāts būs vienmēr.