Nebrīnītos, ja hipertrofēti intelektuāļi par šādu kino rauktu degunus, jo Jāņa Streiča jaunā filma „Rūdolfa mantojums” ar vislielāko garantiju nekad nenonāks „Arsenāla” vai Venēcijas kinofestivāla arthouse programmās. Un tomēr šoreiz es gribu nostāties vidusmēra skatītāja ierakumu pusē.
„Rūdolfa mantojums” mani uzrunāja tik tieši, tik vienkārši un sirsnīgi, ka kaklā sariesās kamols. Latvietība? Tautiskums? Senču dzīvesziņa? Izdzirdot šos jēdzienus, visbiežāk jūtos apmulsusi... Pirmkārt, manai saprašanai tas viss šķiet kaut kā patētiski un samāksloti. Otrkārt, lieliski apzinos, ka latvietības manī atlicis ļoti, ļoti maz. Taču šoreiz manā dvēselē... jā, kaut kas iesmeldzās. Kas tieši? — to es nemācēšu pateikt. Īsti pat nav kam. Nedz man kādreiz bijuši kārtīgi lauki, kur plikām pēdām skraidīt. Nedz es kaut reizi grābekli rokās turējusi. Man nav ne mazākās saprašanas par siena talku, govs pupiem un tautas dziesmām, nekad neesmu bijusi rīta rasas bridēja un latvisko rakstu cienītāja. Taču, acīmredzot gēnu līmenī katrā no tiem, kura senči paaudžu paaudzēs dzīvojuši Daugavas malā, Ķeguma galā... joprojām ir kaut kas, kas sakustās, ieraugot to vieglumu un priecīgās skumjas ar kādām īsts latvietis istabas augšā paglabā pats savu zārku. Es ticu, ka katrs, kuram ne jau pasē, bet gēnos ierakstīts „latvietis”, atsauksies tam lazdas līksnā iekārtajam šūpulim, kas, mazbērnus gaidot, piecdesmit gadus glabāts klētiņā un tiem latviešu sievu buramvārdiem, alus ieraugu gatavojot. Es ticu - pat, ja jūsu prāts teiks, ka tās visas ir pliekanas blēņas, tad kaut kas gēnu līmenī tomēr ierunāsies, izdzirdot jestru meldiņu par "nāvi, nāvīti" un ieraugot mirtes podiņu, kas katrai meitai uz palodzes stāvēja, savu kāzu dienu gaidot.
Ja nezinātu, ka „Rūdolfa mantojums” tikko piedzīvojis pirmizrādi, būtu pārliecināta, ka šī filma tapusi pirms gadiem trīsdesmit. Latviešu kino ziedu laikos. „Rūdolfa mantojumā” jūtama tā naivi sarkastiskā estētika, kas piemita astoņdesmitajiem gadiem un tādām filmām kā „Īsa pamācība mīlēšanā” vai „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Par laimi vai par nelaimi mūsdienās tādu kino Latvijā vairs netaisa.
"Rūdolfa mantojums" veidots pēc latviešu literatūras klasiķa Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem. Šo kino caurvij humors- ne nu smalks, ne nu elitārs, taču patiess, dzirkstošs un ļoti vienkāršs.
Filmas darbība norisinās 20. gadsimta sākumā, kas solīja latviešiem pārticīgu un laimīgu nākotni, bija modusies tautas nacionālā pašapziņa, un auga zemnieku varēšana pārspēt pat muižniekus. Vecais ķeizara zaldāts Rūdolfs Rūdups, ar savu bagātību un lepnību būdams baronam kā dadzis acīs, kļūst gaužām nevaldāms, kad viņš iemīlas kalpu meitenē.
Pats Jānis Streičs, kurš ir ne tikai filmas režisors, bet arī filmas scenārija autors, saka, ka "Rūdolfa mantojums" ir tautiska filma, kurā prieki ar bēdām vijas un mīlestība dzīvotgribu vairo. Un atkal jāsaka: jā, iespējams, šāds formulējums kādam var šķists kā pliekans ūdensklinģeris, iepretim izsmalcinātam tiramisu, un tomēr es no sirds iesaku aiziet šo filmu noskatīties.
