Scenārija autors un režisors – Jānis Streičs, operatori - Gvido Skulte, Harijs Kukels.
Laura Brokāne
Pirmdienas priekšpusdienā kinoteātra Rīga Lielā zāle ir ļaužu pilna. Biļetes uz filmu zibenīgā ātrumā izpērk vairākas dienas uz priekšu. Pārsteidzoši, bet runa nav par zilo virtuālās pasaules «iemiesojumu», aizokeāna kases grāvēju un vienu no iespējamajiem Oskara balvas laureātiem, bet gan par pašmāju filmu, sengaidīto Rūdolfa mantojumu.
Skatītāji ir gaidījuši trīs gadus, lai ieraudzītu «otru Limuzīnu Jāņu nakts krāsā»; iespējams, labāko režisora – klasiķa Jāņa Streiča filmu; otro dārgāko filmu Latvijas kinovēsturē (uz papēžiem min vienīgi Aigara Graubas lolojums Rīgas sargi). Pamatīgas ažiotāžas virpulī ierautais darbs beidzot ir sasniedzis savu mērķauditoriju – dažāda vecuma skatītājus visā Latvijā (tautu). Prieks, ka cilvēki tomēr nav uzķērušies uz nenovīdības āķa («visa Latvijas kino nauda aizgājusi vienai filmai») un vairums pirms vērtējuma tomēr nolēmuši filmu noskatīties. Jo Rūdolfa mantojums ir ļoti cilvēcisks, skeptiķus atbruņojošs darbs, ko Streičs veidojis atbildīgi, turklāt izvairījies ieslīgt nedzīvu varoņu trafaretos vai uzbāzīgā moralizēšanā. Filma ir dinamiska, stāsts – dzīvs un ticams, aktieru tēlojums – tiešām labs.
Pagājušā gadsimta sākumā pārticīgā zemnieku sētā risinās Blaumaņa cienīgas kaislības – saimnieks Rūdolfs Rūdups (Romualds Ancāns) ieskatījies kalponē Emīlijā (Rēzija Kalniņa), bet viņa, protams, mīl citu – vienkāršo puisi Kārli (Artūrs Skrastiņš). Liktenis izšķir jaunos mīlētājus, un Emīlija piekrīt kļūt par saimnieka sievu, nenojaušot, ka «izdevīgais darījums» nesīs arī daudz patiesas laimes brīžu. Filmas beigas – saimnieka bēres – izspēlēts kā atvērts fināls, gan gaišu cerību, gan nelāgu nojautu pilns. Nesamākslotība un varoņu savstarpējā jūtu ķīmija ir filmas lielākais ieguvums. Diemžēl latviešu kino šīs kvalitātes sastopamas ļoti reti. Vēl retāk izdodas baudīt nesliktu humoru. Un jāteic, ka Rūdolfa mantojumā ar to viss ir gandrīz vislabākajā kārtībā. Varētu sacīt, ka filmā ir jūtams nervs – vietām pārāk paredzams un bērnišķīgi ambiciozs, tomēr ir. Dažkārt to aprauj kāds nenoslīpēts, pārspīlēts joks vai mulsinoša banalitāte sižetā; traucē arī aizkadra balss, kas mēģina skaidrot pašsaprotamus stāsta pavērsienus. Tomēr par to visu gribas teikt – tie ir tīrie sīkumi, jo «latviskuma pote» šoreiz notēmēta precīzi, bez klišejām un pompozitātes.
Līvija Dūmiņa
Visam savs laiks, saka viedi cilvēki, nestrebjot karstu un gudri nogaidot, necenšoties ar savas gribas vai nepacietības vāli iebakstīt lielajās likteņa vējdzirnavās. Jāņa Streiča filma Rūdolfa mantojums varēja būt gatava agrāk, bet tai bija savs laiks un tas ir tieši tagad. Varbūt pirms diviem gadiem stāsts par lepno latvieti Rūdi, kas vēlu, bet gruntīgi dzen saknes savā zemē, nevis lūdzot, bet pieprasot tiesības uz saimnieka godu un ar vērienu tās izmantojot, nekristu tik auglīgā augsnē. Tagad tā, viltus saimnieku un paklausīgo kalpa dvēseļu klaušu spaidos uzirdināta. Filmai piemīt vērtība, kas nav nedz ar nuļļu skaitu izmaksu tāmēs, nedz ar vērtējuma zvaigznītēm izmērāma. Ar pozitīvu, siltu, veselīga humora, labdabīgas ironijas un Uģa Prauliņa tautiskās mūzikas enerģiju uzlādētu attieksmi un plašu attēla simboliku Jānis Streičs attēlojis mūsu nacionālo raksturu, kādu to redz un kas, būtiski, nav akmenī cirsts, bet mainīgs un jācer, ka attīstībā esošs lielums – ar zinību kāri, čaklumu, estēta dabu (puķes pie mājas un kūts), ar lietišķu zemnieka atvērtību jaunajam un iecietību pret citādo, ja tas izdevīgi (ebreju jautājums), ar izskaužamu pārlielo mazvērtības kompleksu, stiprināmu gribu un zārku bēniņos kā pašsaprotamu dzīves rituma daļu. Rūdolfa mantojums ir filma tautai vislabākajā šo vārdu nozīmē, kam vajadzētu stiprināt nācijas mugurkaulu un rosināt izslieties taisni.
Rūdolfa Blaumaņa darbi kā latviskās mentalitātes spogulis, kas rāda latvieša – zemes cilvēka, zemnieka – seju, kā bagātīgs iedvesmas lauks ar Jāņa Streiča dzīves gudrību papildināti, filmā ļauj ieraudzīt mūsu nācijas individualitāti un likteņa sūtību, apliecinot, ka vēsture rakstās lokos nevis nogriežņos. No Rūdolfa mantojuma tumīgās, skaistās bildes ar teju saožamu reibinošu apiņu, klētiņas un basu kāju erotikas, ar saldu, svaigi ēvelēta koka un aso zirga sviedru, ar svaigi dzestro miglas aromātu līst mīlestība pret šo zemi un tautu, uzticība tai un nebeidzamās brīvības alkas, šis pumpis, kas liek nācijas sirdij pukstēt ritmiski un droši.
Streiča filmā iedzīvināts tautas vitālais gars un latviskā dzīvesziņa, kam precīzās laikmeta, 19. un 20. gadsimta mijas, dekorācijas ir kā čūskai āda – maināma, kodolu saglabājoša. Turklāt Streičam piemīt lieliska humora izjūta, kam sveša smalka iztaisīšanās, bet raksturīgs smeķīgs tiešums. «Ai, Rūdi, Rūdi, būs sūdi» – novelk Ventas Vecumnieces Lielmāte, smeķīgi nospēlētais latvju sētas matriarhāta simbols, bet viņas Rūdis brauc ar rokām iekšā sūdu čupā tikpat garšīgi kā Rēzijas Kalniņas gudrās kalpones Emīlijas apaļumos. Te ir teksti, kas, ticu, folklorizēsies, tāpat kā tautas mutē joprojām dzīvi Limuzīna nakts krāsā «spārnotie teicieni».
Nodeva reklāmdevējiem, filmējot tos epizodēs, netraucē, tas, tāpat kā citu sabiedrībā zināmu cilvēku sazīmēšana portretu galerijā, piešķir filmai savu šarmu. Neapšaubāmi labākais filmas aktiera darbs ir Romualda Ancāna meistarstiķis Rūdolfs Rūdups (kādi tuvplāni!). Patika Daiņa Gaideļa spēlētais Pietuka Krustiņa gara radinieks Andžs, Jāņa Elsta poļu dzērājs un Veltas Straumes vecās meita Trīne, kuru spilgtās komiskās krāsas pat pārmāc Rēzijas Kalniņas Emīlijas un Artūra Skrastiņa Kārļa (Skroderdienu Antonija un Dūdars), pāra, kas nedabonas, dzīves drāmu. Tomēr man neatbildēts palika jautājums, vai darbības stādināšana un lielā teicēja loma ir dzelžaina režisora koncepcija vai kompromiss?
Arno Jundze
Jāņa Streiča jaunās spēlfilmas Rūdolfa mantojums pirmizrāde liek domāt, ka latviešu t.s. tautas filmu žanrā dzimusi jauna zvaigzne. No tirgzinību viedokļa pareizi pasniegta, tā varētu sist skatītāju skaita un kases rekordus, iespējams, pat gāžot no troņa kā leģendāros Vella kalpus, tā Rīgas sargus. (Esmu ar mieru derēt, ka filma nedēļas laikā noteikti pārspēs ierasti žēlīgo latviešu spēlfilmu izrādīšanas statistiku). Vīlušies varbūt būs fanātiski autorkino fani, tomēr visiem pārējiem Rūdolfa mantojums ir labā ziņa – ejiet un skatieties un būs pat visai dīvaini, ja jūs to neizdarīsiet. Par filmu runās gan ģimenes svinībās, gan citās neformālās ballītēs. Šis ir spilgti nacionāls kinematogrāfisks produkts latviešiem.
Jānis Streičs ar šo filmu ir pasludinājis savu mantojumu, kuru viņš latviešu tautai atstāj vēl dzīvs esot. Nekā pārgudra vai samežģīta tur nav – vien atgādinājums par elementārām pamatvērtībām, kādām būtu jābūt katrai tautai. Spēlējoties un saspēlējot ar Rūdolfa Blaumaņa literāro mantojumu, režisors rāda lepnus un spēcīgus latviešus, savā ziņā cenšoties dot tautai stipruma vārdus krīzes laikā – iespējams treknajos gados zāle tik jūsmīgi nereaģētu. Varbūt tas ir īpaši latgaliešiem raksturīgais dzīvesprieks, veselais saprāts un nojauta, kas likusi veidot Rūdolfa mantojumu tieši tādu – latviski stipru, dzīvi apliecinošu un spožu. Tomēr tikpat labi var runāt par precīzi realizētu režisora koncepciju – rādīt latviešus spēcīgus, pilnasinīgus un krāsainus.
Protams, Jānis Streičs ir vecmodīgs stāstnieks, arī filma ir par veciem laikiem, tomēr ir lietas, kas nenoveco. Arī kopumā šis vecmodīgums Rūdolfa mantojumam ir nācis tikai par labu, jo atsauc atmiņā tos laikus, kad mākslas filma vispirms tika izzīmēta blokos, kad montāžas secība nebija neobligāta un iepriekš neuzminama, kad režisors zināja, ko viņš vēlas dabūt ārā no katras epizodes. Piepildīts un jēgpilns kadrs, izteiksmīgs un profesionāls kameras darbs – liela veiksme ir mūsu kino vecmeistaru – operatoru Gvido Skultes un Harijs Kukela piesaistīšana – patīkami pārsteidza uz pēdējos gados ierastās «varētu būt tā, bet varētu arī šitā» filmu fona. Arī Uģa Prauliņa mūzika ir spēks, kas piesaista ekrānam.
No saturiskā viedokļa teicēja aizkadra reglamentētais filmas stāsts ir specifiski latvisks. Skatoties to vai citu epizodi nāca prātā doma par to, vai, nezinot Blaumani, skatīties šo vietu būtu tikpat garšīgi. Tomēr – vai nu viss Eiropai jāsaprot – galu galā, kino taisīts par latviešu nodokļu maksātāju naudu. No aktierdarbiem uzteicams Romualds Ancāns, zālē lielu jautrību radīja arī neprofesionālo aktieru – sabiedrībā pazīstamu cilvēku iesaiste. Arī folklorizējamu teicienu Rūdolfa mantojumā netrūks, nu kaut vai Lielmātes – kaklu nomazgāji? Protams, kāda būs filmas nākotne, to rādīs laiks, tomēr nezin kāpēc šķiet – agri vai vēlu par šo darbu runās kā par veco, labo, nacionālo dārgumu. Interesanti vien, vai līdz tam tās veidotāji saņems arī ierasto sūdu spainīti?
