Telekompānijas TV3 raidījumam Bez tabu aprit piecpadsmit gadu jubileja – liels cipars! Raidījuma vadītājs kopš pašiem pirmsākumiem ir Juris Šteinbergs, kolorīta personība, bez kā Bez tabu nav pat iedomājams.
Darbs, kas joprojām patīk
Raidījuma Bez tabu vadītājs Juris Šteinbergs sevi par TV zvaigzni neuzskata. «Kā es skatos uz 15 gadiem Bez tabu... Man joprojām nav kauns, ka strādāju šajā raidījumā. Tas ir noteicošais faktors, kāpēc es tajā joprojām esmu. Iespējams, ka skatītājiem rodas iespaids, ka es visu augu dienu esmu televīzijā, bet jāatzīst, ka tā nav – man ir darbs kā jebkuram, kas sākas deviņos no rīta, un vēlams tur būt līdz pieciem pēcpusdienā. Bet mana privilēģija ir tāda, ka varu uz raidījumu ierasties vakarā, ap sešiem. Protams, jāpaspēj sagatavoties ēteram, noskatīties sagatavoto materiālu, izrunāt nianses ar kolēģi utt., bet pēc raidījuma ap deviņiem vakarā jau esmu brīvs, turklāt tas nav katru dienu – mēs taču esam četri raidījuma vadītāji, strādājam pa pāriem, līdz ar to varam mainīties.»
Tiesa, tieši Juris visvairāk tiek personificēts ar Bez tabu. «Bez šaubām, ka tas mani glaimo un ceļ pašapziņu, bet es to arī saprotu – esmu raidījumā no tā pirmās dienas. Esmu pieaudzis un arī drusku novecojis reizē ar šo raidījumu – man jau pašam reizēm liekas, ka tās ir tīrās šausmas, tik ilgi strādāt vienā raidījumā. Bet ir divas jaukas lietas, ko es gribētu uzsvērt: man ļoti patīk tas, ko mēs tur darām, un man ļoti patīk tie cilvēki, ar kuriem, kopā strādājot, esmu iepazinies, un daudzi no viņiem man ir kļuvuši arī par īstiem draugiem, ar kuriem ir interesanti tikties arī ārpus darba.»
Preparējis vardes, vācis kaulus
Nevienam nav jaunums, ka Juris Šteinbergs ir zinātnieks – diplomēts molekulārbiologs, šobrīd laboratorijas Genera direktors. «Tā ir gēnu testēšanas laboratorija, atrodas Kleistos, pie Latvijas Biomedicīnas pētījumu centra. Esam laboratorija, kas veic dažādus DNS testus jeb gēnu analīzes lielākoties medicīniskiem nolūkiem. Piemēram, dažādu iedzimtu slimību diagnostika un paternitātes testēšana.» Jura Šteinberga mamma ir pensionēta daktere, gastroenteroloģe, arī viņam nav bijis divu domu, par ko studēt. Tiesa, ievirze ir citādāka. «Par bioloģiju – esmu bijis traks no bērna kājas. Preparējis vardes, audzējis taureņu kāpurus, vācis putnu olas, nesis mājās visus iespējamos kaulus, lielus vai mazus, smirdīgus vai nesmirdīgus, kādus vien varēja sameklēt kilometru rādiusā ap lauku māju. Kad beidzu skolu, man nebija šaubu, ko es studēšu.»
Molekulārbioloģija ir plaša sfēra. «Kad es mācījos universitātē, viss, kas bija saistīts ar gēnu inženieriju, molekulāro medicīnu u. tml., bija brīdis, kad tas sāka attīstīties. Tas sakrita ar laiku, kad sāka attīstīties arī IT tehnoloģijas, tolaik tas sāka ļaut apstrādāt informāciju, ko cilvēks ar savu pauri un roku nevar izdarīt. DNS pētīšanā tas ir svarīgi, jo apstrādājamās informācijas ir ļoti daudz. Gēnu izpētes lieta ir ārkārtīgi interesanta un dinamiska pasaule – katru dienu tiek atklāts kaut kas jauns. Nevienu jaunu zāļu izgudrošana nav iedomājama bez DNS pētīšanas, tas pasaulē ir miljardiem liels bizness! Arī mūsu, Generas, gadījumā, tas ir bizness – pārdodam medicīniskas analīzes. Jāuzsver gan, ka mēs nenodarbojamies ar klasisko pētniecību – neiegūstam rezultātus, kas būtu jau uz maizes smērējami, mēs ar tiem strādājam. Mēs izmantojam to, ko citi jau ir atklājuši, un cenšamies šos rezultātus pārstrādāt produktā, un šis produkts ir kaut kāds tests vai analīze, ar kuras palīdzību cilvēkam kaut ko paskaidro. Piemērs: pirms 20–25 gadiem nebija tādu domu, ka varēsi ar teju simprocentīgu garantiju pateikt, ka esi bērna bioloģiskais tēvs, bet mūsdienās tas ir pats par sevi saprotams!»
Paldies Ērikam Niedram
Kā zinātnieks nokļuva televīzijas lauciņā? «Mani tajā ievilka nelaiķis Ēriks Niedra,» atceras Juris Šteinbergs. «Pirms tam paralēli zinātnieka darbam es strādāju kā radiodīdžejs – Radio Rīgai. Tolaik Ēriks kopā ar Juri Gravi nodibināja producentu kompāniju Beta fakts, kuras viens no pirmajiem produktiem bija Bez tabu, un viņš mani uzaicināja uz provēm kā potenciālo raidījuma vadītāju. Es toreiz smējos, līks palikdams, un teicu – Ērik, tu esi prātu izkūkojis, es un televīzija?! Kad vēl pateica, ka man, iespējams, būs jāstrādā pārī ar Aurēliju Anužīti, es vispār nevarēju rimties – tas bija kā salikt skaistuli ar briesmoni kopā! Taču izrādījās, ka tas bija tieši tas, ko viņiem vajadzēja – salikt kopā lielu lāci ar skaisto, superīgo un brīnišķīgo Aurēliju. Raidījuma sākums sakrita ar brīdi, kad aizstāvēju savu doktora grādu molekulārajā bioloģijā. Tad nu mēs spēlējām, ka ir doktors Juris, bet Aurēlija – naivā meitene, kura savā apburošajā balsī uzdod Jurim naivus jautājumus. Cilvēkiem laikam patika.»
Skaistā Aurēlija gan sen vairs nav Bez tabu ēterā, tagad Jura partneri ir citi. Par savu ieguldījumu raidījuma veidošanā viņš izsakās bez jebkādām ambīcijām. «Neesmu žurnālists, nekad tāds neesmu bijis un sevi par tādu neuzskatu. Neesmu nevienu sižetu plānojis, montējis vai veidojis – mans ampluā ir televīzijas diktors. Lai gan ir nianses: diktors būtībā ir cilvēks, kas nolasa jau gatavu tekstu, bet mums brīvība ir daudz lielāka.» Par šo brīvību Juris priecājas visvairāk. «Tas nav ziņu raidījums. Ziņās sausi raportē, kas ir noticis, bet mēs esam informatīvi izklaidējošs [raidījums], un gribētu likt akcentu uz «izklaidējošs». Mēs varam iezviegt un sašust, bet mēs varam arī pliki informēt. Kamēr tas nevienam nenodara pāri, mēs drīkstam paust arī savu personīgo viedokli. Protams, ir savi nerakstīti ētikas standarti, kurus cenšamies nepārkāpt.»
Palīdzēts daudziem
Bez tabu ir diezgan netipisks raidījums – tas ļoti bieži pievēršas komunālām tēmām, līdz ar to varbūt risina tikai viena konkrēta cilvēka (vai mājas iedzīvotāju) problēmu, taču to risina. «Ir daudzi gadījumi, kad raidījums ir palīdzējis cilvēkiem atrisināt dažādas problēmas. Piemēram, pirms pāris mēnešiem bija sižets, kuru ierosināja man pazīstama dāma – tur cilvēkiem apsaimniekotājs bija nogriezis ūdeni jau pāris gadus. Atlika tikai mūsējiem atbraukt un pavicināt kameras, un jau nākamajā dienā ūdens bija pieslēgts! Tas, protams, ir absurdi, bet tā, kā izrādās, joprojām notiek – baidās no šā raidījuma izraisītās publicitātes. Taču gribu uzsvērt, ka manu nopelnu tur nav nekādu – to izdara tie, kas reāli veido konkrēto sižetu. Kas meklē cilvēkus, ar kuriem runāt, pēc tam meklē atbildīgās amatpersonas, kas nebūt nav viegli, jo nevieni no šiem atbildīgajiem nav baigi priecīgie, ja viņiem piezvana un saka, ka te no Bez tabu, gribam jūs intervēt.»
Juris nenoliedz, ka, ierodoties televīzijā, ne vienmēr uzreiz ir lietas kursā, par ko stāsts. «Sižetu veidotāji ir tādi profesionāļi, ka tajās pāris nieka minūtēs uztaisa stāstu tādu, lai ar vienu noskatīšanās reizi tev būtu pilnībā skaidrs, par ko ir runa. Turklāt šajos piecpadsmit gados ir izkristalizējušās sižetu grupas, kuras varētu nosaukt par jau pierastu lietu. Jā, var teikt, ka tā ir zināma rutīna, lai gan katrs no šiem sižetiem ir unikāls un svaigs, tomēr mums jau ir radies viedoklis par konkrēto problēmu kā tādu. To apspēlēt nav tik grūti, kā tas varētu šķist no malas, un nav tik grūti tieši tā iemesla dēļ, ka es strādāju šajā raidījumā jau tik ilgi. Turklāt, ja kāds ar hronometru rokā pasēdētu un paskatītos, cik tad mēs ilgi tajā tiešajā ēterā vāvuļojam, tad redzētu, ka tā mūsu runājamā daļa ir niecīga. Sižets, video, reklāmas pauzes, džingli utt. – reālā runājamā daļa patiesībā ir neliela.»
Popularitātes spožums un posts
Protams, ka Juri atpazīst un ķer aiz piedurknes kā televīzijas personību – bez tā neiztikt. «Es sen esmu pie tā pieradis un sapratis, ka tā ir nodeva, kuru man nāksies maksāt visu mūžu. Es nevaru parādīties neatpazīts praktiski nekur Latvijā – pat pēdējais suns pēdējā sādžā zina, ka tas ir tas resnais no Bez tabu, un, ja viņam ir kāda ķibele uz sirds un vēl paņemts puspolšs, tad eju pie viņa un stāstu savu sāpi, jo šis te man noteikti uzreiz palīdzēs. Ar to ir jāsamierinās, tur neko nevar darīt. Laiku nevar pagriezt atpakaļ, tad man jātaisa plastiskā operācija,» klāsta Juris. Taču dažkārt sižeta tēma tieši tā arī nonākot pie producenta vai redaktora. «Protams, es arī esmu cilvēks un man gribas atpūsties, aizbraucu ar ģimeni, un – tankš, kāds ir klāt! Bet ar to ir jāsamierinās. Turklāt ir arī savi pozitīvie momenti – atpazīstamība dod arī bonusus, to būtu muļķīgi noliegt. Ja, piemēram, uz kādu koncertu vai teātra izrādi visas biļetes ir izpārdotas, tad, mazliet pašarmējot, varbūt kāda biļetīte tomēr parādās. Gods un slava un laba veselība visiem ceļu policistiem, kas mani ir palaiduši vaļā – par nelielu ātruma pārsniegšanu. Protams, ir arī tādi veči, kas noštrāpē pēc pilnas programmas, bet ir, kas mani ierauga un saka – ā, šitais no raidījuma, labi, labi, brauciet prātīgi un vairs nepārkāpiet!»
Interesanti, kā zinātniekam savienot savu profesionālo darbību ar esību TV ekrānā? «Man ir svarīgi nenonākt riebīgos kompromisos ar savu sirdsapziņu, bet man nav kauns ne par to, ko es daru vienā darbā, ne par to, ko es daru otrā darbā. Otrs – es līdz šim kaifoju par iespēju pārslēgties no viena darba uz otru. Aizmirsu, kurš slavens džeks to teica, bet doma bija aptuveni tāda – vislabākā atslodze no darba ir cits darbs. Protams, es, šādi strādājot, zogu laiku savai ģimenei un tuviniekiem, bet nevienu brīdi tas nav sagādājis nekādas emocionālas problēmas. Jā, tā zināmā mērā ir sēdēšana uz diviem krēsliem. Bet, ja jau 15 gadu ir izdevies, tad varbūt līdz pensijai novilkšu!».
