SARUNA: Iebakstot lapseņu pūznī
Šīs nedēļas nogalē smagās, nepieradinātās un pa spalvai nepieglaudītās mūzikas cienītāji dosies uz Ķekavas novada Klaņģu kalnu, kur risināsies pēc skaita jau trešais festivāls Klang! Kā viens no centrālajiem notikumiem rīt būs SIA Radikal pēdējais koncerts – šīs grupas ģitārists ir Gustavs Terzens, pazīstamais radiodīdžejs un TV ētera personība.
– Grupa SIA Radikal sen nebija manīta uz skatuves. Vai tas būs atgriešanās koncerts?
– Tā nebūs atgriešanās, bet drīzāk gan aprakšanās (smejas). Tas nebūs nekas jauns pasaules metālmūzikā – mēs atgriezīsimies, lai nomirtu. Pieaugušu cilvēku grupas izjūk kaut kādu iemeslu dēļ, nevis pašas no sevis, tās neizirst, neizčākst savā godībā. 2013. gadā radās vairāku iemeslu kopums, kas mums kā grupai – un nevis kā cilvēkiem – lika pieņemt lēmumu, ka viss, pietiek tirināties! SIA Radikal bija sasnieguši to, ko Latvijā kāda grupa šajā žanrā var sasniegt, tie būtībā bija griesti. Kāds būtu nākamais cēliens? Vēl viens albums? Nebraucot ārā no Latvijas, tā būtu tikai tāda kustība no mēģinājumu telpas uz tām pašām skatuvēm, uz kurām jau esi bijis. Mēs labi zinām, ka ne vokāli, ne instrumentāli, ne žanriski neesam nekas jauns, mums vienkārši patika sanākt kopā un kapāt labu mūziku. Mēs sapratām, ka varam to darīt pietiekami kvalitatīvā un augstvērtīgā līmenī, lai prasītu labu skatuves nodrošinājumu, arī honorāru. Taču par šādām lietām vienmēr bijušas ilgas sarunas, un tad beigu galā saproti, ka velti tam baigi daudz laika un būtībā kaut kādā ziņā stāvi uz vietas. Un vienā brīdī loģiskais lēmums bija tāds, ka tas mantojums ir pietiekami optimāls un labs grupai, kas pietiekami aktīvi un godprātīgi spēlējusi kādus piecus resnus gadus, tāpēc varējām godam pielikt punktu.
– Un tomēr izdomājāt atgriezties ar vienu koncertu?
– Kopā ar [SIA Radikal vokālistu] Daini Rijkuri apmeklējām 2013. gada festivālu Klang!, mums nāk klāt cilvēki, ģērbušies SIA Radikal krekliņos, un prasa – kāpēc jūs nespēlējat?! Man liekas, ka trīs redzētākie krekli ir Skyforger, Sanctimony un SIA Radikal. Aizbraucām uz festivālu pagājušajā gadā, un atkal staigā cilvēki, nu jau nedaudz novalkātākos SIA Radikal kreklos, un prasa – eu, kad tad jūs spēlēsiet?! Beigās man pienāca festivāla organizatori Edijs Rudzis un Edgars Rakovskis un teica – pietiek jums atgaiņāties no cilvēkiem, mums jau jūsu vietā paliek neērti, davai, mēs jums iedosim kapračus un lāpstu, rocieties no tās kapsētas ārā uz vienu koncertu! Mēs jūs sašpricēsim, iedosim vajadzīgos medikamentus, ja jau esat tik veci un resni, ka vairs nevarat paspēlēt! Mums vēl uzdeva jautājumu – ko jūs gribat? Uzskaitījām. Būs, tikai brauciet uz festivālu! Pirotehnika, ekrāni, paaugstinājums bungām? Labi, būs, jūs tikai sāciet mēģināt tos savus trusīšu maršus, lai varat to visu, ko esat sacerējuši, arī nospēlēt! Marta beigās sākām mēģināt un saķērām galvas – ārprāts, esam sarakstījuši tādu muzonu, kuru, lai fiziski nospēlētu, ir jāiet uz sporta zāli kačāties! No sākuma bija baigās šaubas, bet kādā otrajā mēnesī jau sākām smaidīt, sapratām, ka būs labi. Protams, tagad ir sajūta, ka ir tik labi kopā uzspēlēt, parādās jautājumi, kas tad būs pēc tam, bet Dainis šajā ziņā ir ļoti strikts – šis būs SIA Radikal pēdējais koncerts! Tas būs ļoti blīvs, tieši stundu, būs arī nedzirdētākas dziesmas no albuma Monokarš. Tad Dainis koncerta beigās novilks kreklu un atstās to kā zīmi, un es galvoju, ka tieši tā tas arī būs!
– Kādā sastāvā iziesiet uz savu pēdējo koncertu?
– Es, Dainis, ģitārists Alvis Bernāns un sākotnējā sastāva bundzinieks Andrejs Upmacis. Reiz saskaitījām, ka tad, kad bija albuma Monokarš iznākšanas gads, mums Latvijā bija 26 koncerti. Pat dažiem šlāgeransambļiem nav tik daudz! Es gribētu uzsvērt, ka šoreiz patiešām bija festivāla kā figūras ieinteresētība – organizētāji ļoti vēlējās, lai mēs nospēlētu, un mēs šo ieinteresētību labi izjutām. Šis ir gadījums, kad festivāls rūpējas par kādu konkrētu grupu, un organizētāji visas mūsu kaprīzes uztvēra mierīgi saprotot, ka tas nāks par labu pašam festivālam. Mums ir iedots labs uzstāšanās laiks, laba diena. Ir gan diezgan riskanti būt otrās dienas hedlainerim, jo parasti visu medu noslauc pirmās dienas vadošā grupa. Taču pēc mums spēlēs mūsu ilggadējie čomi Sanctimony – tas ir super!
– Domā, ka pēc tam tev negribēsies uzspēlēt?
– Es tev uzreiz varu pateikt – protams, ka gribēsies! Es nezinu, vai tas žanriski būs tas pats, bet tas būs roks. Kad pajukām, man jau bija izveidojies blakusprojekts, kas spēlēja nedaudz atvērtāku muzonu, tiesa, arī ar ieslēgtu pedāli, bet ne tik ļoti metālu. Pagaidām gan atdūrāmies pret to, ka nevarējām atrast vokālu. Ir jāsaprot, ka Rijkuris, Terzens, Bernāns un Upmacis varbūt kādreiz vēl spēlēs kopā, tas nav izslēgts, bet ne zem nosaukuma SIA Radikal. Šī ēra ir beigusies.
– No mūzikas nekur tālu dēties tu nevari – darbs Radio SWH, nupat arī festivālā Positivus. Starp citu, ko tu tur īsti darīji?
– Pagājušajā gadā Radio SWH ēterā sāku ceturtdienās veidot Dzīvās vakariņas, kur ir pļāpas ar dažādiem pašmāju māksliniekiem un dzīvā spēlēšana – es vēl no Radio SWH Rock laikiem esmu turējis to rūpi, lai radio skanētu vietējā mūzika. Protams, primāri tā ir rokmūzika, taču, ja ir formāta ierobežojumi, lai tad būtu cita veida mūzika, bet vienalga vietējā, lai caur sava raidījuma prizmu izdarītu kaut ko labu mūsu pašu mūzikai. Acīmredzot man izdevās izpelnīties autoritāti gan vadības, gan publikas priekšā, līdz ar to es zināmā mērā varu paplest robežas plašākas, tik cieši nepieturoties pie Radio SWH pamatformāta. Tādējādi šajos raidījumos var skanēt arī, piemēram, Inokentijs Mārpls, Laika Suns, Parara un tādas grupas, ne tikai tā sauktā derīgā kategorija. Šo vakara radioklausītāju redzesloka paplašināšanu pamanīja arī Positivus Festival, un vienojāmies par sadarbību. Piedāvāju, ka mēs varētu atbalstīt pašmāju māksliniekus, kas ir izcīnījuši savu vietu uz Positivus skatuves – tas nemaz nav tik viegli! Pērn šādu projektu jau realizējām, tie ir divi mēneši jeb astoņas ceturtdienas. Pietiekami liels un stabils raidlaiks, kurā cilvēki pievērš pastiprinātu uzmanību pašmāju grupām. Mūziķi to zina, viņiem tas patīk, jo tā šīm grupām ir iespēja tikt radio ēterā ārpus topiem un ārpus rindā stāvēšanas. Ir iespēja parādīt tiešajā, ko proti, uz ko esi spējīgs. Savukārt Salacgrīvā man piedāvāja vadīt 360TV Positivus tiešraides – viņiem vajadzēja kādu, kurš var intervēt pašmāju grupas un arī angliski parunāt ar atbraukušajiem stāriem.
– Kā tev izdevās tik nesāpīgi atgriezties darbā Radio SWH? Būtībā – spēji divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē! Zinot tevi, gan jau no turienes neaizgāji, liegi aizverot durvis...
– Kad aizgāju, tāds bija mans lēmums. Taču mana figūra bija nedaudz nostāk no centrālā konflikta, ja runājam par 2010. gadu, kad no Radio SWH aizgāja puse ēternieku un vēl puse no administrācijas – es tad biju jau divus gadus kā prom. Nebiju eļļas lējējs galvenajā ugunskurā. Tas, ka pēc tam pievienojos Radio 101 komandai, varbūt kādam arī šķita grēks, bet es šai radiostacijai pievienojos tāpēc, ka man piedāvāja labu darījumu, labu darbu. Ar ko tas viss beidzās, mēs labi zinām. Taču mediju īpašnieki un producenti ar nelielu laika nobīdi ir sapratuši, ka darbinieki jau nav vainīgi, viņi arī tos vairs nevaino. Protams, visās jomās ir savi liesmiņas kūrēji, taču par to es publiski presē nerunāšu. Es zinu, kas ir kas, bet – lai nu paliek... Savukārt es pēc kārtējā jaunā radio eksperimentiem un labākas jaunas dzīves meklējumiem beidzot sapratu, ka ir viens kuģis, kas nesatricināmi peld uz priekšu, un tas ir Radio SWH.
– Tev gan uz tā kuģa nepārtraukti mainās lomas – tad roka raidstacijas ēterā izglīto tautu smagākā mūzikā, tad pa vakariem centies iemidzināt, tagad ir dzīvās vakariņas utt.
– Uz kuģa ir tā – ja slikti uzvedies, tev jāmazgā klājs, ja labi uzvedies, vari iet pie kapteiņa kajītē (smejas). Taču viss bija ļoti korekti. 2013. gada februārī – biju tikko atbraucis no Indijas – piezvanīju [Radio SWH valdes priekšsēdētājam] Jānim Šipkēvicam. Izstāstīju situāciju. Viņš uzklausīja, tad mēs kādu mēnesi kafijojām, lai viņš saprastu, vai atkal neuzkāps uz kāda emocionāli ļoti sāpīga grābekļa. Jo tas gadījums toreiz sāpēja visām pusēm. Beigās viņš teica – labi, nāc un šancē, rēķināsim to kā tavu otro iespēju! Daudziem tādas netiek piešķirtas, tā ka jūtos pietiekami lolots un visādā ziņā apmierināts. Bet es arī nepieskaitu sevi pie tiem revolūcijas kūrējiem, vēl no Ļeņina laikiem pastāv aksioma, ka revolūcija apēd savus bērnus... Nu, jā, bet līdz ar krīzi bija aizgājis pa pieskari vakara ētera laiks, mans uzdevums bija to atdzīvināt. Kā nu man tas ir izdevies pēc divarpus gadu darba, lai spriež publika. Taču, domāju, ka ir izdevies, to arī reitingi rāda.
– Pastāsti par savām televīzijas gaitām! Es biju ļoti pārsteigts, kad uzzināju, ka vadi LTV raidījumu 100 g kultūras.
– Mani sazvanīja Latvijas Televīzijas Kultūras nodaļas vadītāja Ieva Rozentāle – starp citu, viņa zvanīja arī gadu iepriekš, bet es atteicu, jo man bija baigi daudz darāmā. Un atkal man deva otro iespēju! Nodomāju, ka to nedrīkst laist garām, turklāt tas nav komercmedijs, saturs ir diezgan nopietns – būtībā tā jau ir lielā žurnālistika. Es piekritu un sapratu, kas tas ir ļoti svētīgi, jo, strādājot kopā ar Kristīni Želvi un redaktorēm, es būtībā pabeidzu trešo kursu maģistrantūrā – iedomājies, kas tur ir par tematiku?! Neuzskatu, ka esmu stulbs, bet tur bieži vien nedēļas laikā bija jāpaspēj izurbt pamatīgs materiālu daudzums, tad vēl tas viss jāsaprot un jānoslāņo līdz kompetentas diskusijas iespējām, jo uz raidījumu taču nāca arī visādi arhitekti vai kādi marginālās mākslas speciālisti. Un tas viss ir jārubī, jo pretējā gadījumā kā diskusijas vadītājs tu izgāzīsies. Mums bieži vien pārmeta tendenciozitāti, dažkārt ar Kristīni mēdzām iestāties pret tiešām atklāti klaju stulbumu. Ja kādā brīdī mazliet nenovaldi emocijas, tad tā uzreiz tiek pieteikta kā tendenciozitāte. Pēc pavadītā gada šā raidījuma vadītāja lomā es esmu šokēts par to, ka ir brīži, kad visinteliģentākie un visgudrākie attiecīgās jomas cilvēki stulbst, acīs skatīdamies, un netiek tālāk. Tu jau esi sen šo tēmu sapratis un ej tālāk nākamajā jautājumā, bet redzi, ka cilvēks nesaprot! Un domā: kā viņš ticis līdz tam amatam vai statusam, ja tagad nespēj saprast šo elementāro lietu?! Es pieņemu, ka šīs ieplestās acis un jautājošās grimases ir bijušas par pamatu tam, lai mums pārmestu tendenciozitāti. Turklāt ar pāris raidījumiem es jutu, ka ir par visiem 100% izpildīts sabiedriskā medija uzdevums – mēs esam izvilkuši dienaskārtībā tēmu, kas virmo, kas rezonē. Ka ir iebakstīts precīzi kaut kādā lapseņu pūznī, un tas vairs nespēj rimties.
– Kā tev šis projekts beidzās? Sociālajā tīklā Twitter uzdūros uz tava ieraksta, kas vēsta, ka attiecīgajā vakarā būs nevis beidzamais, bet pēdējais raidījums...
– Šo raidījumu noņēma no trases – LTV vadība esot pateikusi, ka to vairāk neturpinās. Man personīgi detalizēts skaidrojums nav dots, bet, cik saprotams, tad diskusiju 100 g kultūras raidījumā šādā formātā vairs nebūs. Tas nenozīmē, ka tā nevarētu būt citādākā formātā, bet vismaz mums pašlaik nav nekas nedz piedāvāts, nedz nosaukti kādi argumentēti iemesli, kāpēc šis projekts beidzies. Ja man piedāvās turpināt? Nu, tad tā jau būs trešā iespēja, tad sāksim sarunas no nulles (smejas)!
– Jau septītā sezona būs kopā arī ar Vides filmu studijas veidoto Latvijas jaunatklāšanas raidījumu TE! Ko jaunu pats priekš sevis esi atklājis, veidojot šā raidījuma sižetus?
– Mēs katru reizi atklājam, ka Latvijā dzīvo visbrīnišķīgākie cilvēki. Tieši tā ir mūsu vērtība! Jo kanjonu mums nav, tuksnešu mums nav, indīgo čūsku mums nav, ūdenskritums ir pusotrs – ar ģeogrāfiskām lietām mēs konkurēt nevaram, mēs varam konkurēt ar dziļumu, ar to, kas mūs padara gudrākus. Pirmkārt, tā ir atrašanās vieta – grozies kā gribi, mēs esam ziemeļnieki, bet ziemeļniekam, lai dzīvotu, ir jābūt gudram. Kaut kā ir sagadījies tā, ka no ziemeļniekiem visi mācās – mēs no skandināviem, no mums savukārt kāds cits. Šīs gudrības ir senas, tās ir cilvēkos iekšā, tās tikai jāceļ augšā. Savulaik labi pateica Vaira VīķeFreiberga, ka latviešu tautai kā tautumeitai dejojot ir bišķiņ tā zeķīte nošļukusi, nepieciešams kāds, kas to zeķīti sakārto vai vismaz pasaka, ka tā ir noticis. Lūk, kad mēs braucam un skatāmies, tad ļoti daudziem ar to zeķīti viss ir kārtībā – abas divas kājās un vēl pastala kārtīgi piešņorēta! Tautieši dzīvo ļoti kārtīgi. Iespējams, ka kaimiņš ar kaimiņu nevar kārtīgi izrunāties, bet, kad atbrauc svešie un interesējas par viņiem, tad viņi atveras un stāsta. Jo mēs jau neesam atbraukuši viņiem izēst pieliekamo, bet tikai papļāpāt. Un tas viņiem baigi patīk. Latvija ir bezgalīga jaunatklājumu zeme. Mums pirms katras sezonas jautā – vai jums būs tēmas, būs, ko rādīt? Bet, protams, ka būs, neuztraucieties, spēj tikai filmēt!
– Šajā sfērā laikam darbojies visilgāk?
– Vides filmu studijā darbojos no 2004. gada pavasara un esmu tur joprojām. 11 gadu. Starp citu, man bija viens periods, kad no visurienes gāju prom, arī no turienes paguvu aiziet (smejas). Atskatoties uz to visu, tas liekas ļoti smieklīgi, tas bija tāds absolūtais jaunības maksimālisms. Man patika no darba aiziet ar pompu, es biju iedomājies, ka kādam tas baigi sāpēs un man prasīs, lai palieku – šausmas, tāds stulbums (smejas)! Tagad esmu nomierinājies. Tas Lielais jau visu sakārto. Ja tu Viņam esi vajadzīgs, tad Viņš tev ierāda pareizo vietu. Bet Viņam jau visi vajadzīgi, tāpēc katram pareizais ceļš tiek ierādīts citādāk.