Dzīvo zaļi, mirsti zaļi! Šis pirmajā mirklī šķietami ķecerīgais aicinājums ir nopietni domāts. Vēsturnieks Kaspars Spunde ir radījis «Latvijas Nokia», kā daži jau paguvuši nodēvēt no vietējām klūgām pītas mūžamājas.
Kaspars Spunde »VZ« stāsta, ka ieguvis specializāciju arheoloģijā un, pētot apbedīšanas tradīcijas vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā, aizdomājies par to, ka, guldot mirušos zemē, nav konstatētas zārka paliekas. Dēlīši un lūki gan ir atrasti. «Zārki Latvijas teritorijā parādījās līdz ar vācu krustnešiem un stabili iedzīvojās apbedīšanas tradīcijās 14.–15. gadsimtā,» atklāj vēsturnieks. Līdz tam nelaiķi apbedīja, guldot zemē. Uz rokas pirkstiem saskaitāms, kad aizgājēji guldīti vienkoča šķirstos (no vesela koka izgrebtā zārkā).
Kāpēc ne klūgu šķirsts?
«Es pie tiem lūkiem piesējos, un man labpatikās iedomāties, ka ir bijis kaut kas tāds, kas laika gaitā ir bez pēdām pazudis, satrūdējis. Kāpēc lai tās nebūtu klūgas? Kāpēc ne klūgu šķirsts, ņemot vērā latviešu interesi par visu dabisko?» prāto Spunde. Kā nekā klūgu pīšana kā amatnieciska prasme ir sena. Pazīstama jau Senajā Ēģiptē.
Patiesībā mūslaiku latvietis nav izgudrojis kaut ko patiešām nebijušu, jo, piemēram, Malaizijā darinot līdzīgus ekošķirstus no banānu mizām, jūras zālēm un tamlīdzīgiem materiāliem. Metode gan esot cita – vispirms uzpin virvi, pēc tam izveido mūžamājas karkasu un ar virvi izpin apveidu. «Es gribēju, lai tās ir vietējās klūgas un lai ir cilvēkam saprotami, nevis kaut kāda eksotiska šķiedra,» strikti paziņo Spunde. «Izlēmu pamēģināt. Biju to iedomājies kā arheoloģisku «rekonstrukciju». Bija interese, vai to ir iespējams izdarīt. Jā, ir. Četri šķirsti ir tapuši. Viens ir Dānijā un, iespējams, jau izmantots. Gribēju nodarbināt Latvijas klūgu pinējus, lai var ražot lielākā skaitā un eksportēt.»
Vai līķis nevar izkrist no mūžamājām?
Cilvēkus ne tik daudz interesējot, vai pītais šķirsts ir smags un kā to panest, bet gan – vai tas ir izturīgs. Nez kāpēc daudziem šķietot, ka bēru ceremonijas laikā varot atgadīties kāds kāzuss. Tad Spunde parasti atbildot, ka oša vai ozolkoka zārks ir smagāks. Un pavaicājot, vai skeptiķi zinot, no kā gatavots gaisa balona grozs? Ak nezinot? No pītām klūgām. Ja reiz gaisa ceļotāji riskē tādā kuģot tuvu mākoņiem, turklāt grozā parasti atrodas vairāk nekā viens cilvēks, tad kālab lai pastāvētu risks guldīt zemē vienu cilvēku izturības ziņā stiprākā šķirstā?
Vēl viens viņa arguments ir līdzība ar žagaru saišķi – vienu žagariņu ir viegli salauzt, bet veselu buntīti – neiespējami.
Viens zārks top desmit dienu laikā
Klūgu šķirsta idejas autors sadarbojas ar pāris pinējiem Pierīgā un teic, ka viņi par šādu pasūtījumu nejutās izbrīnīti. Viņi esot profesionāļi, kas seko aktualitātēm pasaulē un līdzīgus darinājumus jau bija redzējuši.
Lai taptu viena ekomūžamāja, pinējam jāstrādā desmit darba dienas un vajadzīgs ļoti daudz kvalitatīvu klūgu. Turklāt «gultas» un vāka gatavošana ir vienlīdz darbietilpīga. Tam jāsader ar pamatni precīzi, tāpēc ik pēc rindiņas tiek piemērīts, vai viss ir kārtībā. Mazliet arī jāspēj paredzēt, kā uzvedīsies dabiskais materiāls, jo to pēc tam nevar ne nošķērēt, ne nocirst, ne kā citādi pielabot.
Ekskluzīvas mūžamājas par 700 eiro
Kādreiz lauku cilvēks jau laikus nopirka zārku un glabāja istabaugšā vai šķūnīti, lai, aizejot mūžībā, palicējiem nebūtu jālauza galva, ko iesākt. Turklāt, dzīvam esot, cilvēks mūžamāju var izvēlēties pēc savas gaumes un patikšanas. Tagad pāris cilvēki Spundem ir taujājuši, vai viņš varētu paglabāt pie sevis noskatīto klūgu šķirstu. «Tas ir iespējams, bet mierinu, ka vajadzīgajā laikā būs iespējams tikt pie svaigi pīta šķirsta,» viņš nosmej.
«Man nav nācies saskarties ar negatīvu cilvēku attieksmi, ka apšaubītu šķirsta izskatu. Drīzāk ir pārsteigums, ka var to dabūt gatavu. Latvijā pašlaik ir grūtāk pārdot, jo tas nav lēts produkts. Šķirsts maksā 700 eiro. Latvijā viens no šķēršļiem ir cenas faktors, bet šī ir konservatīva zeme, un cilvēki skatās viens uz otru – ko darīs kaimiņš, ko teiks radinieks. Kaimiņa viedoklis varētu būt lielākais šķērslis, nevis nauda. Bet ledus tiek kausēts,» Spunde nezaudē optimismu.
Vienu reizi cilvēks piedzimst, vienu – mirst
Gan Spunde, gan viens no apbedītāju pārstāvjiem Andris Šīmanis uzskata, ka Latvijas iedzīvotāji joprojām izjūt pietāti pret nāvi un aizgājēju. Kapu kopšanas kultūra mūsu valstī ir ārkārtīgi attīstīta un svarīga, ko apliecina kapu svētku tradīcija. Viss par un ap nāvi ir ļoti svarīgs. Tā ir reize, kad radi satiekas, izrunājas savā starpā.
Tāpēc arī zārka izvēle nav pats pēdējais jautājums, ir pārliecināts Spunde. Šīmanis ir novērojis, ka zārks ir daļa no prestiža. Tā ir pēdējā goda izrādīšana cilvēkam. «Vienu reizi cilvēks piedzimst, vienu – mirst, un liela daļa cenšas pēdējo godu atdot tādā veidā – izvēloties labākās mūžamājas. Cilvēks baltos palagos piedzimst un baltos aiziet, un vajag viņu ar godu apbedīt. Vienalga, vai bomzis vai bagāts, vai nabags. Neviens nezina, kāpēc viņš tāds bijis, kāpēc tā aizgājis. Visi ievēro slikto, bet vajag uz labo skatīties,» filozofē apbedītājs.
Kas ir modē?
Modē vairs neesot ar audumu apvilkti zārki, kas padomju laikā bija ārkārtīgi populāri. Tagad izvēlas no koka darinātos, arī greznus ozolkoka un oša koka zārkus. Ir pieaugusi izpratne, gaumes izjūta un turība, vērtē Spunde.
Šīmanis papildina, ka agrāk cilvēkiem nebija naudas un izvēles, tad zārki tika darināti no skaidu platēm un dēļu nomaļiem un apšūti ar audumu. Pēdējos gados cilvēki no tiem atsakās un meklē koka šķirstus, jo cenas starpība neesot liela. Gaume gan esot dažāda. Vieniem nepatīk, ja dēļos redzama zara vieta, citiem tieši tas ejot pie dūšas. Visvairāk pieprasīti priedes, melnalkšņa, oša un ozolkoka zārki. Īpašu vēlmju, par kādām lasīts ārzemju presē, gan neesot, uz motocikla neviens neprasot sevi apbērēt.