Rīgā uzstāsies saldais Rufuss Vainraits

Šonedēļ latvju zemē notiks pāris ievērības cienīgu notikumu, kurus nevajadzētu palaist garām. Piemēram, kanādiešu dziedātāja Rufusa Vainraita uzstāšanos koncertzālē „Palladium” trešdien, 19. martā.

Par Rufusa Vainraita mūzikas kvalitāti diskutēt nav nepieciešams – to pierāda kaut vai daudzās balvas, kuras viņš ir saņēmis par savu veikumu. Vainraita kontā ir septiņi studijas albumi, kas viņam ļāvuši tikt pie divām „Juno Awards” balvām kategorijā „Labākais alternatīvais albums” – viena par CD „Rufus Wainwright” (1999), otra – par „Poses” (2002). Pats augstākais apbalvojums mūzikā ir „Grammy”, un Rufusam viens patafons plauktiņā ir – 2009. gadā viņš saņēma šo prestižo balvu par labāko tradicionālā popa vokālo albumu.

Vainraitam ir 40 gadu, viņš dzimis ASV, Ņujorkas štatā. Puiša vecāki, kas bija pazīstami folkmuzikanti, izšķīrās, kad viņam bija tikai trīs gadiņi, un Rufuss kopā ar māti pārcēlās uz Monreālu. Sešu gadu vecumā puisis jau tīri ciešami spēlēja klavieres, bet 13 gadu vecumā sāka uzstāties kopā ar grupu, kurā ietilpa arī māte, tante un māsa. Starp citu, Rufusa jaunākā māsa, indī dziesminiece Lūsija Vainraita Roša (33) iesildīs viņa koncertu Rīgā. Kad viņam bija tikai 14, puiša dziesma „I’m A-Runnin” tika nominēta „Genie Awards” (kanādiešu „Oskars”) kā labākā kompozīcija filmai, turklāt tajā pašā gadā Vainraits tika nominēts „Juno Awards” (Kanādas „Grammy”) kā daudzsološākais jaunais mākslinieks. Protams, tālākais ceļš nebūt nebija rozēm kaisīts, tomēr, pateicoties producentam Pjēram Merčandam, beigu galā Rufusam Vainraitam izdevās tikt pie līguma ar mūzikas izdevniecību „DreamWorks Records”, un 1998. gadā klajā nāca debijas albums. Tālākais jau bija vienkāršāk. Par dziesminieka labāko albumu tiek dēvēts „Poses”, taču viedokļi dalās – daudziem labāk patīk Vainraita pēdējo gadu darbi, kas ir nobriedušāki.

Pēdējie gadi Vainraita dzīvē ir bijuši muzikāliem piedzīvojumiem bagāti – pagājušajā vasarā viņš pat uzstājās uz Glastonberijas festivāla galvenās skatuves. Tāpat nesen Rufuss radījis operu un tika nominēts „Grammy” balvai par Džūdijas Gārlendas „Carnegie Hall” koncerta jauniestudējumu. Visas šīs pieredzes dzirdamas viņa septītajā studijas albumā „Out Of The Game”, kas radīts sadarbībā ar pazīstamo producentu Marku Ronsonu. Sadarbības rezultātā tika izveidota Vainraita karjeras visatbrīvotākā un pieejamākā mūzika, kurā saglabājas viņam raksturīgie stāsti un maķenīt greizais humors ar klasiskās popmūzikas pieskaņu. Arī privātajā dzīvē Rufuss piedzīvojis daudzus nozīmīgus notikumus – meitas piedzimšanu, mātes nāvi un kāzas ar savu ilggadējo partneri. Kas attiecas uz kāzām, tad tās ir mazliet citādākā izpratnē – mūziķis nekad nav slēpis, ka ir gejs, viņa laulātais partneris ir vācu producents Jorns Vaisbrots. 2011. gada sākumā kāda surogātmāte dāvāja pārim bērnu. „Es pārdzīvoju īstu drāmu, kad sapratu savu „diagnozi”,” tagad atminas Vainraits, kurš gan uz šo atklājumu par savu homoseksualitāti šobrīd raugās ar humoru un dažās intervijās pat pats par sevi paironizējis šajā sakarā.

Par saviem muzikālajiem iedvesmotājiem Vainraits min Edīti Piafu un „Everly Brothers”, „The Beatles”, „Eurythmics” un „Thompson Twins”. „Kāds to sauc par mūsdienu standartu, kāds kritiķis nodēvējis par popoperu, tomēr es sliecos savu mūziku raksturot vienkāršajā vārdā – „izklaide”. Es esmu uz skatuves, jūs – skatītāju zālē, un es mēģinu darīt visu, lai sarīkotu jums pēc iespējas labāku šovu,” – tā par savu mūziku izteicies pats Rufuss, taču kritiķi savos epitetos bijuši daudzvārdīgāki. „Salds, bet nāvējošs – Rufusa Vainraita pasaule ierauj tajā arī jūs. Viņš ir pārpilns ar mīlestību, kas vispirms dāvā jums neaizmirstamus mirkļus, bet pēc tam liek mocīties neizturamās sāpēs. Viņa mūzika – tā ir kā šokolāde spožā iesaiņojumā, kas izskatās tik apetītlīga, bet var radīt apdegumus. Tā ir kā narkotika, kuru vienreiz pamēģinot vairs nevar no tās atteikties,” – grūti pateikt kādā dvēseles un miesas stāvoklī rakstītas šīs frāzes, taču tā Vainraita mūzika ir raksturota britu izdevumā „New Musical Express”... Pats Rufuss izteicies daudz labāk: „Bēthovens kādreiz teicis, ka viss, kas nāk no sirds, atradīs ceļu uz citām sirdīm. Un absolūti nav svarīgi, par kādu mūziku ir runa, klasisko vai „AC/DC”, nekur nedrīkst būt falšuma!”