Koncerta apskats: "Biffy Clyro" rāda klasi

Uz koncertzāli „Palladium” pirmdienas vakarā apskatnieks kājoja ar nelielām bažām: nē, ne jau tāpēc, ka skotu rokgrupa „Biffy Clyro” varētu likt vilties – šādas klases grupas vienmēr nospēlē visaugstākajā līmenī -, bet tāpēc, ka viņu šogad izdotais albums „Opposites” ar pagalam popsīgo hitu „Biblical” priekšgalā kaut kā neuzrunāja.

Pa ceļam sastaptais grupas „PeR” līderis Ralfs Eilands teica: nē, būšot forši, viņš apskatījies dažus klipus visu zinošajā un redzošajā „youtube” – čaļi maucot ar pilnu atdevi, tas ir spēks! Labi.

Iesildītājus „Dry The River” paklausīties nesanāca (nebija tādas vēlmes), savukārt „Biffy Clyro” kaut kur kavējās – skats uz skatuvi bija kā pirms teātra izrādēm, kad priekškars vēl ir nolaists, bet aiz tā kūņojas tehniskie darbinieki. Pirmie „Biffy Clyro” izpildītie gabali apliecināja, ka grupa negrasās bāzēties tikai uz šā gada albumā iekļauto skaņu materiālu, bet gan atrādīt arī pārskatāmā pagātnē tapušās dziesmas. „Different People” no CD „Opposites” (2013), „That Golden Rule” no „Only Revolution” (2009) un „Who’s Got A Match?” no „Puzzle” (2007), pēc tam svaigie „Sounds Like Ballons” un jau pieminētais „Biblical” (šķiet, ka tieši šāda bija pirmo izpildīto dziesmu secība) – un publika sajūsmā spiedza.

Lai gan – sajūsmā tā bija jau no pašiem pirmajiem „Biffy Clyro” akordiem. Diezgan pārsteidzoši (vismaz šo rindu autoram), taču kuplā skaitā „Palladium” koncertzāli piepildījušie klausītāji zināja praktiski visu dziesmu, kā minimums, piedziedājumu vārdus - dažām skaļāk, bet citām klusāk tika dziedāts līdzi – sanāca tādi kā nelieli Dziesmu svētki skotu grupas pavadījumā. Ko nu par faniem, kuri tiešām aktīvi līdzi juta visam uz skatuves notiekošajam – arī sākotnēji skeptiski noskaņotais šo rindu autors nonāca „Biffy Clyro” burvības gūstā jau ar viņu pašām pirmajām dziesmām. Uz skatuves kāpuši puspliki (nepārprotiet - virzienā no augšas līdz vidum...), trijotne Saimons Nīls (vokāls, ģitāra), Džeimss Džonstons (bass, vokāls) un Bens Džonstons (bungas, vokāls) spēlēja ar maksimālo atdevi visu koncertu – tā, it kā viņi šīs dziesmas uz skatuves izpildītu nevis jau n-simto, bet pirmo reizi. No kurienes šiem vīriem tāds spēks un enerģija? Nav taču nekādi puikas, 33 – 34 gadus veci vīri. Nesaprotami, bet apbrīnojami. Skanējumu bagātināja vēl viens ģitārists un taustiņnieks, kuri bija kautrīgi iestūmušies skatuves stūrītī – galvenās lomas spēlēja jau minētie trīs vīri.

Ejam tālāk. Pēc apskatnieka favorītdziesmas „Bubble” izskanēšanas „Biffy Clyro” fanu pulks bija kļuvis par vienu cilvēku plašāks, bet grupa negrasījās apstāties pie sasniegtā. Publiku mazliet nomierināja pasākuma vidusdaļā Saimona izpildītās dziesmas akustiskā versijā („The Rain” un „Folding Stars”), bet pēc tam rokenrols atsākās ar jaunu sparu. Starp citu, atsevišķs stāsts ir par skaņu un gaismām – ne velti grupa bija atbraukusi uz Rīgu ar savu aptuveni 30 cilvēku lielo tehniķu komandu. Skaņa bija bez „fēleriem” (protams, kādam atkal viss liksies šķībi, greizi, nepareizi), bet gaismas vienkārši „nogalināja” – kaut kas tik efektīgs uz „Palladium” skatuves vēl nebija redzēts! Pametot ašu skatu pulkstenī, ar pārsteigumu nācās konstatēt, ka pilnīgi nemanot pagājusi jau stunda – arī tas ir šova kvalitātes rādītājs. Protams, mūžīgi uzkavēties Rīgā skoti nevarēja, lai kā to sanākušie arī vēlētos: koncerts tika pabeigts ar „The Captain”, bet pēc tam vēl „uz bis” nospēlēts „Opposite”, „Stingin’ Belle” un „Mountains”. Viss.

„Biffy Clyro” mūzikas konservos (albumos) un „dzīvajā” (koncertos) – tās tomēr ir divas pilnīgi dažādas vērtības. Nu tapa skaidrs, kāpēc par šo komandu tik ļoti cildinoši izteikušies ārzemju mūzikas kritiķi, dažkārt pat velkot līdzības ar „Nirvana” un „Foo Fighter” – ne tik daudz mūzikā, kas gan noliedzami ir ļoti kvalitatīva, bet skatuviskajā šarmā un uzstāšanās enerģijā. Spēcīgākais koncerts, kas līdz šim bijis „Palladium”. Un laikam arī labākais.