FITOTERAPIJA. Ār­stēt ar augiem – tas ir no­piet­ni

Fitoterapijas kā ārstniecības nozares aizsākumi, protams, meklējami senatnē, kad bija teju vai katrā ciemā sievas un vīri, kas vāca augus un zināja, kā ar tiem dažādas kaites izārstēt. Tagad laiki mainījušies, tehnoloģiju attīstības laikmetā par augu īpašībām zinām daudz vairāk, un daudz efektīvāk iespējams izmantot to ārstnieciskās īpašības.

Fi­to­te­ra­pei­ta Ar­tū­ra Te­reš­ko vārds no­teik­ti dau­dziem ir pa­zīs­tams, jo te­ju vai katrs būs dzē­ris dak­te­ra Te­reš­ko ve­se­lī­gās tē­jas vai arī la­sī­jis vi­ņa sa­rak­stī­tās grā­ma­tas. Ar dak­te­ri Te­reš­ko tie­ka­mies Cē­sīs, kur vi­ņam ir pri­vāt­prak­se - viņš ir gan fi­to­te­ra­peits, gan aku­pun­ktū­ras spe­ci­ālists.

Vasarās cilvēki lie­lā­ko­ties nā­kot ar ple­cu, spran­da, mu­gu­ras sā­pēm, jo vai­rā­kums zie­mā maz fi­zis­ki dar­bo­ju­šies, bet tad ķē­ru­šies pie mal­kas skal­dī­ša­nas, dār­za rak­ša­nas, sa­stie­pu­ši mus­ku­ļus un sai­tes. Sa­vu­kārt zie­mā bie­žāk sū­dzas par dep­re­si­ju, mig­rē­nu. Va­sa­rā gan pa­cien­tu skaits sa­rū­kot. Kā­pēc? Tad vi­si vai­rāk kus­tas, ro­sās dār­zos, da­bā. Vasarās esot arī cits ie­mesls - glu­ži vien­kār­ši tad notiek ak­tī­vā­kā ārst­nie­cī­bas augu vāk­ša­na.

Katram augam savs laiks

Šie darbi sā­ko­ties jau ap­rī­lī, kad vi­ņa ko­man­da ie­vā­cot brūk­le­ņu la­pi­ņas, kār­klu, krūk­ļa un laz­du mi­zas, tā­pat arī sak­nī­tes - pie­ne­ņu, da­džu un ci­tas. Pēc tam jau nā­kot gaiļ­bik­sī­tes, la­ka­či. Pro­tams, augi vis­pil­nā­kie ar spē­ku ir ap saul­grie­žiem, kad die­nas ir vis­ga­rā­kās un ak­tī­vās vie­las uz­krā­jas vis­vai­rāk - daž­kārt pat pār­spē­jot ar tām dien­vid­zem­ju za­ļu­mus, ta­ču jā­vāc ir tad, kad zied. Un šis laiks ir ie­ro­be­žots. Vilk­ābe­les no­zied pēc trim die­nām, un tas ne vien­mēr sa­krīt ar pie­mē­ro­tā­ko lai­ku, pro­ti, kad ir jauns mē­ness. Kā­pēc la­bāk jauns? Tad ārst­nie­cī­bas augi la­bāk žūst, ne­mai­na krā­su, ta­jos ma­zāk me­tas kai­tēk­ļi, un augi la­bāk uz­gla­bā­jas - ne­sa­birst sī­kos pu­tek­ļos. Nāt­res ve­cā mē­ne­sī var ne­maz ne­mē­ģi­nāt la­sīt - ne­kas tur ne­sa­nāks: kļūs mel­nas un vēl pār­klā­sies ar bal­tu plēk­snī­ti.

Vai pats Te­reš­ko arī do­das pļa­vā? Jā gan - ce­ļo­ties se­šos un tad pa rī­ta ra­su ar sir­pī­ti uz priekš­u. Vi­ņam gan esot arī pa­lī­gi, kas ar to strā­dā dien­die­nā. Vis­pirms gan jā­zi­na, kurp un kad do­ties, tas nu esot vi­ņa pie­nā­ku­mos. Nā­ko­ties pa­brau­kāt pa Lat­vi­ju, lai at­ras­tu va­ja­dzī­gos augus un sa­ru­nā­tu, ka to var da­rīt. Dak­te­rim pie mā­jas ir savs za­ļais ba­ro­metrs - apaļ­a do­be, kur sa­stā­dī­ti po­pu­lā­rā­kie ārst­nie­cī­bas augi: vī­grie­zes, ras­po­diņš, uguns­pu­ķes... Un tad ta­jā var la­bi re­dzēt, kas tu­vo­jas zie­dē­ša­nai. At­ka­rī­bā no ga­da ga­ta­vī­bas svār­stī­bas ie­spē­ja­mas di­vu ne­dē­ļu am­pli­tū­dā. Kā vi­su to ie­spēj? Lai­ka gai­tā jau iz­strā­dā­jies ritms un zi­nā­ma ru­tī­na - kā ne­kā ārst­nie­cī­bas tē­ju no­za­rē Ar­tūrs Te­reš­ko dar­bo­jas jau apmēram 20 ga­du.

Kā tas viss sā­kās? Vai vec­mā­mi­ņas pirksts? Nu, maz­liet arī tas, jo vi­ņa bi­ju­si spē­cī­ga vār­do­tā­ja, tai­sī­ju­si arī vi­sā­das zie­dī­tes un, lai sa­la­sī­tu va­ja­dzī­gos augus, gā­ju­si pa pļa­vām un ņē­mu­si līdz­i arī ma­zo Ar­tū­ru, kurš ātr­i vien ie­mā­cī­jies to no­sau­ku­mus. Ārsts gan uz­reiz bilst, ka gaiš­re­ģa spē­ju vi­ņam ne­esot, ta­ču ga­ra­jā ār­sta prak­sē uz­tre­nē­ta acs un ga­diem krā­tas zi­nā­ša­nas gan.

Ietekme uz šūnām

Fi­to­te­ra­pi­jas vir­zie­nā no­piet­nāk pa­grie­zies, kad sā­cis ap­mek­lēt fi­to­ko­le­džu Rī­gā, ko pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 90. ga­dos at­vē­ris Krie­vi­jas Ārst­nie­cī­bas augu un garš­vie­lu iz­pē­tes in­sti­tūts, kas, starp ci­tu, veic ļo­ti no­piet­nus pē­tī­ju­mus bio­ķī­mis­kā lī­me­nī. Jā­teic, ka Krie­vi­jā šīs lie­tas uz­tver ļo­ti no­piet­ni, pie­mē­ram, Mas­ka­vā un Pē­ter­bur­gā dar­bo­jo­ties pat fi­to­te­ra­pei­tu - on­ko­lo­gu bied­rī­ba. Tā kā Te­reš­ko kopš ko­le­džas lai­kiem esot sa­gla­bā­ju­šies «ga­li» ar šiem spe­ci­ālis­tiem, tie arī vi­ņu uz­ai­ci­nā­ju­ši uz kon­fe­ren­ci, kur dzir­dē­jis vi­sā­dus brī­nu­mus. Kā­dus? Ne­esot jau gan no­slē­pums, ka on­ko­lo­ģi­jā lie­to­tās zā­les ir sa­snie­gu­šas gries­tus un ne­ko jaun­u vairs ne­var iz­do­māt. Diem­žēl - jo ag­re­sī­vā­kas zā­les tiek lie­to­tas, jo vai­rāk tiek bo­jā­tas or­ga­nis­ma ve­se­lās šū­nas un bie­žāk ro­das re­ci­dī­vi. Fi­to­te­ra­pei­ti mek­lē ce­ļus, kā ar ārst­nie­cī­bas augiem ie­tek­mēt ār­stē­ša­nas gai­tu un ma­zi­nāt ķī­mij­te­ra­pi­jas blak­nes, kā pa­da­rīt ma­zā­kas de­vas spē­cī­gā­kas. Iz­rā­dās, ka tā­das ie­spē­jas ir. Pro­fe­so­re Jer­jo­mi­na in­for­mē­ju­si par sa­viem 20 ga­dos veik­ta­jiem fun­da­men­tā­la­jiem pē­tī­ju­miem ar adap­to­gē­niem (pie tiem pie­der žeņ­šeņs, ele­ute­ro­koks, ši­zan­dra, lei­ze­ja, arī ra­dio­la, kas ļo­ti la­bi aug Lat­vi­jas zem­ē) - tie ir augi, kas pa­līdz or­ga­nis­mam pre­to­ties da­žā­diem ne­lab­vē­lī­giem ap­stāk­ļiem - auk­stu­mam, kar­stu­mam, ba­dam, stre­sam, arī kai­tī­gām zā­lēm. Iz­rā­dī­jās, ka tie ne ti­kai ne­vei­ci­na ļaun­da­bī­gu šū­nu past­ip­ri­nā­tu da­lī­ša­nos, bet tie­ši ot­rā­di - liek šīm šū­nām di­fe­ren­cē­ties, pār­vei­do­ties no slik­ta­jām par la­ba­jām.

Vi­de un teh­no­lo­ģi­jas

Te­reš­ko uz­ska­ta, ka Rie­tu­mu me­di­cī­nas ska­tī­jums uz fi­to­te­ra­pi­ju ko­pu­mā ir mai­nī­jies, arī Lat­vi­jā on­ko­lo­gi pat ie­sa­kot lie­tot augu tē­ju «Vai­rogs», kas pa­re­dzē­ta or­ga­nis­ma at­tī­rī­ša­nai. Kā tā no­tiek? Past­ip­ri­na ak­nu un nie­ru dar­bī­bu, vei­ci­na arī la­bā­ku asins at­jau­no­ša­nos, kas ir sva­rī­gi, jo ne­re­ti ķī­mij­te­ra­pi­ja jā­pār­trauc tie­ši «tuk­šu asi­ņu» dēļ. Tā­dā ga­dī­ju­mā imūn­sis­tē­ma ir kri­tis­ki vā­ja un cil­vēks var no­mirt, pat sa­slim­stot ar an­gī­nu.

Vai nav tā, ka, at­tīs­to­ties me­di­cī­nai, va­ja­dzē­tu sli­mot ma­zāk un iz­ār­stē­ties ātr­āk? «Jau četr­des­mit ga­dus strā­dā­ju par ār­stu, un ma­ni uz­trauc tas, ka on­ko­lo­ģis­kās sli­mī­bas gā­ju­šas pla­šu­mā. Pirms dažiem gadiem bi­ja kon­fe­ren­ce, kur ti­ka mi­nēts, ka des­mit ga­du lai­kā to skaits pie­au­dzis par 38%,» sa­trau­co­šus da­tus min Ar­tūrs Te­reš­ko. Kā­pēc? Kas mai­nī­jies ga­du lai­kā? Viņš no­rā­da uz mo­bi­lo tele­fo­nu, kas mir­gu­ļo uz gal­da. Tas un vēl ci­tas mo­der­nās teh­no­lo­ģi­jas esot tie ne­zvē­ri, kas kriet­ni bo­jā ve­se­lī­bu. Īpa­ši jau mo­bi­lie, ku­rus tu­ram cie­ši sev klāt. Tā­pat jā­min mikro­viļ­ņu krās­nis, kas iz­sauc šū­nu mu­tā­ci­jas - gan ar sa­vu sta­ro­ju­mu, gan arī ie­tek­mē­jot pār­ti­ku, kas kar­sē­jot tiek sa­da­lī­ta ne­da­bis­kā vei­dā. Un kur tad vēl sa­dzī­ves ķī­mi­ja, ku­ras iz­man­to­ša­na kļūst ar­vien pla­šā­ka! Kād­reiz trau­kus maz­gā­ja ar so­du, un ne­ti­ka mai­tā­ta ne vi­de, ne pa­ši. Sa­vu ne­ga­tī­vo ie­tek­mi at­stāj arī plast­ma­sa. «Šaus­mī­gi ska­tī­ties, ka kar­stu ka­fi­ju lej plast­ma­sas glā­zē. Tur ir po­li­fe­no­li, kas ir mu­ta­gē­ni!» iz­sau­cas ārsts, pie­bil­stot, ka šā­dus ie­mes­lus vēl va­rē­tu no­saukt ve­se­lu strī­pu. Kaut vai tā pa­ti pār­ti­ka - cik gan tā ir da­bī­ga? «Vien­mēr tiek uz­svērts, ka jā­ēd 80% augu, bet 20% dzīv­nie­ku valsts pro­duk­tu. Tā tam va­ja­dzē­tu būt, ja tas bū­tu bi­olo­ģis­ki pus­līdz tīrs. Bet ja es augus­tā re­dzu, ka pa tī­ru­mu brauc trak­tors un smi­dzi­na kaut ko, tad man skaidrs, ka tā ir ģipts, kas no­beidz graud­au­gam sak­nes. Tās no­kalst, un grau­di smu­ki vē­jā un sau­lī­tē iz­žā­vē­jas. Tad tam zem­nie­kam nav jā­ved uz kal­ti grau­di, kas vi­ņam ir eko­no­mis­ki iz­de­vī­gi, bet mums tiek ķī­mi­ja, kas no­ār­dās la­bi ja ga­da lai­kā. Tā sa­gla­bā­jas gan kli­jās, gan rup­ja ma­lu­ma grau­dos, ko mēs ar gar­du mu­ti ap­ēdam. Šīs vie­las, starp ci­tu, uz var­dī­tēm, ar ku­rām iz­da­rī­ja eks­pe­ri­men­tus, at­stā­ja bie­dē­jo­šu ie­spai­du - tām dzi­ma ti­kai mā­tī­tes. Tā­tad - hor­mo­nāls ie­spaids. Šie pseido­es­tro­gē­ni sie­vie­tēm var ra­dīt krū­šu un ol­nī­cu audzē­jus,» ārsts no­pū­šas. Jā­sit bū­tu trauk­smes bun­gas jau ta­gad un jā­rī­ko­jas val­dī­bu lī­me­nī. Jo ko līdz di­ag­nos­tis­ko ie­kār­tu ie­gā­de, kas ļauj ātr­āk kon­sta­tēt sli­mī­bas, ja ne­zi­nām, kā ar tām tikt ga­lā. «Mēs ļo­ti la­bi di­ag­nos­ti­cē­jam, bet slik­ti ār­stē­jam. Diem­žēl ofi­ci­āla­jai me­di­cī­nai nav īpa­ši lie­la ar­se­nā­la. Man nav ie­bil­du­mu pret Rie­tu­mu me­di­cī­nu, ar to var ļo­ti daudz iz­da­rīt akū­tos stā­vok­ļos. Kaut vai tās pa­šas ste­no­kar­di­jas - ie­liek sten­tus, šun­tus, tā­pat smal­kās lap­ros­ko­pi­jas ope­rā­ci­jas, ak­me­ņus ar ul­tra­ska­ņu sa­skal­da. Tā­pat arī aiz­vie­to­jo­šā te­ra­pi­ja - kād­reiz no vai­rog­dzie­dze­ra vai virs­nie­ru li­gām cil­vē­ki mi­ra, bet ta­gad dzī­vo vēl il­gus ga­dus. Tajā pa­šā lai­kā hro­nis­kās kai­tes ne­iz­do­das pie­vā­rēt - to pa­šu hi­per­to­ni­ju, ku­ras ie­mes­lus tā arī ne­iz­do­das uz­mi­nēt. Nu stress... Bet ne vi­siem, kam tas ir, kāpj asins­spie­diens,» no­rā­da dak­te­ris, pie­bil­stot, ka ne­pie­ņe­ma­mi ir arī tas, ka vi­siem pa­cien­tiem vie­na un tā pa­ti sli­mī­ba tiek ār­stē­ta ar tām pa­šām zā­lēm un de­vām.

Da­ra to, kas pa­tīk

Tas ir arī viens no ie­mes­liem, kā­pēc Te­reš­ko sa­vā prak­sē lie­to gan Rie­tu­mu, gan Aus­tru­mu me­di­cī­nas me­to­des. Vi­ņam pa­tī­k ājur­vē­da, kas cil­vē­kus ie­da­la ti­pos, un ār­stē­jot tas tiek ņemts vē­rā. Bet mums ir cil­vēks, un viss. Lai gan jau no Hi­pok­ra­ta lai­kiem cil­vē­ki ti­ku­ši sa­lik­ti pa trim plauk­ti­ņiem: san­gvi­ni­ķi, me­lan­ho­li­ķi un hi­po­hon­dri­ķi. Sa­da­lī­jums ir, bet tas tā­lāk ne­tiek at­tīs­tīts, ne­tiek ap­au­dzēts ar mus­ku­ļiem. Kā­pēc tam ne­ķe­ras klāt? Jo tas pra­sa mai­nīt daudz ko, ēr­tāk ir tur­pi­nāt braukt pa ie­ras­tām slie­dēm. Lie­kas dro­šāk iz­rak­stīt anti­bi­oti­kas, ār­stē­jot an­gī­nu, bet to pa­šu efek­tu bie­ži vien var ie­gūt ar fi­to­te­ra­pi­ju - lie­to­jot to pa­šu Is­lan­des ķēr­pi.

Kā dak­te­rim pa­šam iz­de­vies mai­nīt ska­tu­pun­ktu? «Man ne­bi­ja grū­ti. Ja man dzī­vē kas buk­sē, es ar to ne­no­dar­bo­jos. Vieg­li nāk tas, kas pa­tīk un kas in­te­re­sē. Ne­va­jag da­rīt par vi­sām va­rī­tēm un ar šaus­mī­gu pie­pū­li. Ja tā ir, tad acīm­re­dzot tas ir mā­jiens, ka to ne­va­jag. Var­būt ir vērts mek­lēt ci­tas dur­vis, kas vēr­sies daudz vieg­lāk? Jā­pār­var bai­les, kas čukst - ne­ko ne­mai­ni, ne­ko ne­mai­ni, pa­cie­ties! Lai vai cik slik­ti - la­bāk zi­nāms slik­tums ne­kā ne­zi­nāms la­bums,» pa­iro­ni­zē fi­to­te­ra­peits, at­gā­di­not tei­cie­nu, ka ik pēc sep­ti­ņiem ga­diem kaut kas dzī­vē ir jā­mai­na. (Starp ci­tu, šā cik­la lai­kā cil­vē­kam pat or­ga­nis­mā no­mai­nās vi­sas šū­nas.) Var­būt ne vien­mēr jā­iz­da­ra kas kar­di­nāls, bet - ja nu var at­rast ci­tu va­ļas­prie­ku? Jeb­ku­rā ve­cu­ma pos­mā var at­rast ko jaun­u. Vi­ņam pašam šad un tad ie­šau­jas gal­vā, ka va­ja­dzē­tu pār­traukt strā­dāt un pa­dzī­vot kā­du lai­ku sil­ta­jās zem­ēs, tad at­kal at­griez­ties šeit. To­mēr ne­va­rot, jo esot sa­jū­ta, ka viņš šeit esot va­ja­dzīgs pa­cien­tiem. Bet kā ar tē­jām? Tās gan bez vi­ņa arī tap­šot, jo viss ejot kā pulk­ste­nī­tis, kas uz­vilkts. Bet jaun­as re­cep­tes? Tās lie­lā­ko­ties esot jau ga­ta­vas nā­ku­šas, ti­kai vie­na ot­ra ta­pu­si, pa­šam eks­pe­ri­men­tē­jot. Arī jau ie­priekš­mi­nē­tais «Vai­rogs». «Pa­snie­dzē­ji de­va re­cep­tes, kas bi­ja ta­pu­šas Ti­be­tā, bet aiz­vie­to­tas ar še­jie­nes dro­gām, kam līdz­īgs ie­dar­bī­bas efekts. Tas no­tiek tā: pa­ņem vie­nu Hi­ma­la­ju augu, pie­mē­ram, man­dra­go­ru, iz­pē­ta ar spek­tro­met­ri­jas pa­lī­dzī­bu sa­stā­vu - pat ļo­ti smal­ki. (Ja kād­reiz ku­me­lī­tei bi­ja no­teik­tas 30 ak­tī­vās vie­las, tad šo­brīd 120.) Tad at­rod līdz­īga sa­stā­va vie­tē­jo augu - diž­zir­dze­ni, un iz­rā­dās, ka tie ir ļo­ti līdz­īgi. Mū­sē­jā ir pat la­bā­ka, jo nav in­dī­ga,» skaid­ro fi­to­te­ra­peits. Kā­pēc ārst­nie­cī­bas augi tik la­bi dar­bo­jas? Jo cil­vēks un augs ir līdz­īgs pēc struk­tū­ras un bū­tī­bas - tie pa­ši ato­mi, tie pa­ši mik­ro­ele­men­ti. At­šķi­rī­bas ir tā­das, ka hlo­ro­fils, kas flo­rai pie­šķir za­ļo krā­su, un he­mo­glo­bīns, kas cil­vē­ka asi­nis ie­krā­so sar­ka­nas, ir gan­drīz vie­nā­di ar vie­nu ne­lie­lu ni­an­si - kur augam ir mag­nijs, tur cil­vē­kam - dzelzs. Tā­pēc augi ir lie­lā­kais mag­ni­ja avots. «Augi pat la­bi sa­lā­pa šū­nas. No bēr­za tāss ie­gū­tais be­tu­līns it īpa­ši la­bi sa­lā­pa ak­nu šū­nas. Tiem, kas sirgst ar he­pa­tī­tu un ci­tām ak­nu vai­nām, šī vie­la lo­ti uz­la­bo to stā­vok­li, ne­sot līdz­i vir­kni po­zi­tī­vu iz­mai­ņu. Glu­ži vai pa­na­ce­ja. Bēr­za la­pas, pum­pu­ri un it īpa­ši mel­nā bēr­za pie­pe jeb ča­ga sa­tur šo vie­lu ie­vē­ro­ja­mā dau­dzu­mā. Ča­gas ir ļo­ti pie­pra­sī­tas on­ko­lo­ģi­jā - kuņ­ģa un ak­nu sli­mī­bu ga­dī­ju­mos,» uz­skai­ta dak­te­ris.

Kad sa­ku, ka viņš ir glu­ži kā augu ka­ta­logs vai en­cik­lo­pē­di­ja, Ar­tūrs Te­reš­ko pa­smīn, ka, kat­ru die­nu ga­diem ar to strā­dā­jot, kaut kas jau gal­vā pa­liek. Ta­ču - ja no­piet­ni, vi­su lai­ku esot jā­mā­cās. Ne­pie­tiek, ka esi kaut ko ap­gu­vis. Re­dzes­lo­ka pa­pla­ši­nā­ša­nai no­der gan se­no lai­ku, gan šo­die­nas in­for­mā­ci­ja. Pār­stei­dzo­ši daudz vēr­tī­ga ir arī Avi­cen­nas dar­bos. «Tiek­sme zi­nāt ma­ni vien­mēr ir va­dī­ju­si. Ta­ču ie­nā­ko­šā in­for­mā­ci­ja no­teik­ti jā­fil­trē, ne­va­jag ļau­ties tās plū­diem - mums pie­tiek ar strau­ti­ņu. Tā­pat vi­su pa­sau­li ne­var ap­tvert - tā ir bez­ga­lī­ga. Do­mā­ju, ka pat pār­mē­rī­gi cen­sties at­mi­nēt tās uz­do­tās mīk­las un mis­tē­ri­jas arī ne­va­jag. Va­ram jau iz­teikt vi­sā­dus pie­ņē­mu­mus - bet ko tas dod? Jo pa­tie­sī­bu jau mēs tā­pat ne­zi­nām un var­būt pat nav jā­zi­na? Mums nav jā­sa­jūk, at­bil­des mek­lē­jot - ir jā­sag­la­bā skaidrs sa­prāts,» ir pār­lie­ci­nāts dak­te­ris.