AROMTERAPIJA. Ēteriskās eļļas ārstē miesu un garu

 
©Pixabay

To, ka aro­mā­tis­kās ēte­ris­kās eļ­ļas var ār­stēt gan cil­vē­ka mie­su, gan ga­ru, zi­nā­ja jau se­na­jā Ēģip­tē pirms 5000 ga­diem, kad mek­lē­ja­mi arom­te­ra­pi­jas aiz­sā­ku­mi. Vēlāk to aiz­mir­sa, un 19. un 20. gad­sim­ta mi­jā to no jaun­a at­klā­ja fran­ču zi­nāt­nieks Re­nē Mo­riss Ga­te­foss. Viņš iz­pē­ti sā­ka ar la­van­du. Tas ir viens no augu augiem, ku­ru eļ­ļai va­ja­dzē­tu būt kat­rā ap­tie­ci­ņā.

Viens no pie­re­dzes un zi­nā­ša­nu ba­gā­tā­ka­jiem šīs jo­mas spe­ci­ālis­tiem Lat­vi­jā ir Ge­orgs Ce­li­tāns. Kad sā­kām sa­ru­nu, viņš at­vai­no­jās un teica, ka vien­lai­kus arī pil­dīs ne­pa­veik­tu mā­jas dar­bu, pro­ti, sa­ga­ta­vos kā­dai klien­tei eļ­ļu mai­sī­ju­mu. Uz gal­da uz­lik­ta pa­prā­va kas­te ar pu­de­lī­tēm, tās viņš pa­ņem, pa­os­ta un pie­rak­sta kla­dī­tē, pie­bil­stot, ka pēc tam va­ja­dzī­gos eks­trak­tus sa­jauks, se­ko­jot sa­vām pie­zī­mēm. Kā­dam no­lū­kam šis mai­sī­jums kal­pos? Kā­das ve­se­lī­bas li­gas ār­stē­ša­nai? Nē, šo­reiz ne. Kon­flikt­si­tu­āci­jas, kas ra­du­sies dar­bā, no­re­gu­lē­ša­nai. Kā tad to mai­sī­ju­mu lie­tos - vai dar­bavie­tā kaut kur iz­smi­dzi­nās? Nē, klien­te uz­pi­li­nās sev uz mie­sas maz­liet šā mai­sī­ju­ma, un viss. Un tie­šām tas pa­lī­dzēs? Jā, no­mie­ri­nās ner­vu sis­tē­mu, līdz­sva­ro­jot to. Tad cil­vēks mie­rī­gi spēs pie­ņemt lē­mu­mu un pie­kļūt sa­vām vēl­mēm, spē­kiem, at­slē­dzot un ne­re­aģē­jot uz sve­šiem im­pul­siem un pro­vo­kā­ci­jām. Tē­lai­ni to var pa­teikt tā: aura ap cil­vē­ku sa­blī­vē­jas (tā­da, kā­dai tai va­ja­dzē­tu būt), un sve­šas do­mas ne­tiek tai klāt. Starp ci­tu, dar­ba tel­pu aro­ma­ti­zē­ša­nai arī var iz­man­tot smar­žī­gās eļ­ļas un ie­gūt lie­lis­kus re­zul­tā­tus - gan uz­la­bo­jot dar­bi­nie­ku spē­ju kon­cen­trē­ties, gan at­tī­rot vi­di no ne­ga­tī­vām emo­ci­jām, gan uz­la­bo­jot no­ska­ņo­ju­mu. Pie­mē­ram, tum­ša­jā ga­da­lai­kā uz­mun­dri­nā­ša­nai der cit­rus­aug­ļu smar­ža, jo tā aso­ci­ējas ar sau­lī­ti un sil­tu­mu.

Pa­līgs te­ju vi­sām kai­tēm

Kā to­mēr vis­la­bāk eļ­ļas lie­tot un kad tās sniedz vis­lie­lā­ko efek­tu? Ie­smē­rē­jot ādā. Bet vēl la­bāk - pir­ti ap­vie­no­jot ar ma­sā­žu, un tad, kad ķer­me­nis at­slā­bis un kar­stu­mā at­vil­dzis, ie­rī­vē­jot ar eļ­ļām. Vēl var arī pirts sie­nas ap­ra­si­nāt ar esen­ču šķai­dī­ju­mu vai ie­pi­li­nāt trau­ci­ņā ar ūde­ni da­žus smar­žī­gus pi­lie­nus. Ti­kai uz ak­me­ņiem gan no­teik­ti ne - tad tikai rūg­tu sma­ku vien da­būs. Vie­nu gan viņš uz­reiz gri­b uz­svērt - eļ­ļas jā­lie­to la­bas. Tie­sa, tās nav lē­tas, bet, ja grib sev gūt la­bu­mu, tad sko­po­ties ne­va­ja­dzē­tu. Ta­ču pār­for­sēt ar la­bu­miem arī ne­va­ja­dzē­tu, tā­pēc uz­ma­nī­gi jā­vē­ro, kā­du efek­tu tie at­stāj. Īpa­ši, ja pir­tī iet kom­pā­ni­jā, tad, kat­ram ie­zie­žo­ties ar ko sa­vu, var ie­gūt aro­mā­tu ka­ko­fo­ni­ju, ne­vis sim­fo­ni­ju, un ga­lu ga­lā ie­dzī­vo­ties gal­vas­sā­pēs. Jo tā lie­ta ir smal­ka, tā jā­spē­lē kā in­stru­ments.

Pret kā­dām ve­se­lī­bas pro­blē­mām līdz smar­žu te­ra­pi­ja? Pa­tie­sī­bā - gandrīz pret vi­sām sli­mī­bām. Pat vē­ža slim­nie­kus pa­pil­dus ār­stē ar aro­mā­tiem. Jo eļ­ļas nāk no augiem - gan sak­nēm, gan pu­ķēm, koks­nes, lak­stiem. Īpa­ši tos ap­strā­dā­jot, ie­gūst eks­trak­tus, kas tie­šām ir lie­lisks pa­līgs ār­stē­ša­nā. Ēte­ris­ko eļ­ļu ie­dar­bī­bu var no­dē­vēt par re­ālu atom­bum­bu - tik liels ir augu snieg­tais spēks. Augi jā­vāc arī ar īpa­šu pie­tā­ti, lū­dzot tos pa­lī­dzēt - tad to snieg­tais spēks būs div­tik liels. Ge­orgs Ce­li­tāns at­gā­di­na, ka arom­te­ra­pi­jā iz­man­to esen­ces, pie­mē­ram, simt gra­mu pu­de­lē būs 50 pi­lie­nu. Ar kok­tei­ļu vei­do­ša­nu jā­būt uz­ma­nī­giem - kat­rai ir savs stip­rums. Viens pi­liens ku­me­lī­tes būs la­bi, di­vi - jau par daudz, tā pār­māks vi­su ci­tu. Vai viņš, pa­ņe­mot pu­de­lī­ti, vis­pirms iz­la­sa virs­rak­stu? Nē, do­dot priekš­ro­ku ožai. Arī sa­viem skol­nie­kiem lie­kot vai­rāk likt lie­tā de­gu­nu, ne­vis uz­rak­stus. Lai ne­vei­do­jas do­mā­ša­nas šab­lo­ni - sak, šī da­ra to vai ci­tu. Jā­vei­do sa­va ba­gā­ža, ne­var sē­dēt uz vi­sa ga­ta­va - tā ne­kad ne­spē­si dzie­di­nāt, ja ne­ie­klau­sī­sies se­vī.

Kā­dai eļ­ļai no­teik­ti va­ja­dzē­tu būt mā­jas ap­tie­ci­ņā pat tad, ja ne­no­dar­bo­jies ar arom­te­ra­pi­ju? La­van­dai, kas pla­ši lie­to­ja­ma pret da­žā­dām vai­nām. Pie­mē­ram, ap­de­gu­miem. Tas ir arī labs anti­dep­re­sants. Ja esi sa­stre­so­jies un ne­va­ri aiz­migt, uz­pi­li­ni uz spil­ve­na kā­du lā­sī­ti la­van­das eļ­ļas, un, skat, drīz vien snau­diens būs klāt. Ta­jā vi­sā nav ne­kā­du brī­nu­mu, jo tas ir far­ma­ko­lo­ģis­ki ak­tīvs šķid­rums. Va­jag ti­kai zi­nāt, kā to lie­tot. Vai vien­mēr zi­na, ko kat­ram klien­tam va­jag? Uz to Ge­orgs Ce­li­tāns at­bild ar ma­zu iro­ni­ju - vi­ņa sko­lo­tā­ja reiz tei­ku­si: ja pie te­vis at­nāk klients un tu ne­zi­ni, kā pa­lī­dzēt, tad tas nav tavs klients. Ja tu uz­reiz sāc rī­ko­ties, tad tas ir tavs klients.

Aiz­sar­gā un tu­vi­na Augst­āka­jam

Lai pa­rā­dī­tu, kā smar­žas spēj ie­tek­mēt no­ska­ņo­ju­mu, arom­te­ra­peits ie­lej trau­ci­ņā ūde­ni, pie­vie­no tam da­žus pi­lie­nus esen­ces, at­kal pa­brī­di­not, ka pār­do­zēt gan ne­bū­tu la­bi. Ne­va­jag sa­trauk­ties, ka pēc kā­da lai­ci­ņa vairs ne­ju­tī­šot smar­žu, jo de­guns pie tā pie­rod, ta­ču - ie­tek­me ne­kur ne­zu­dī­šot. La­bu efek­tu var arī gūt, kvē­pi­not da­žā­dus kal­tē­tus augus un vī­ra­ku. To var iz­man­tot, lai aiz­sar­gā­tu sa­vu ener­ģē­tis­ko tel­pu. Lūk, ie­lie­kot vī­ra­ku ju­ve­lie­ra īpa­ši iz­ga­ta­vo­ta krus­ti­ņa iekš­pu­sē, tas ķer­me­ņa sil­tu­ma ie­spai­dā sāk smar­žot. Ir zi­nāt­nis­ki pie­rā­dīts, ka tas pa­lē­ni­na el­po­ša­nu, no­mie­ri­na un ra­da me­di­ta­tī­vu no­ska­ņo­ju­mu. Ne vel­ti to iz­man­to vi­sās kon­fe­si­jās (augs nāk no Hi­ma­la­jiem, un to iz­man­to arī bu­dis­ti un Aus­tru­mu re­li­ģi­jas), jo tas pa­līdz at­slēg­ties no ik­die­nas un tu­vo­ties Augst­āka­jam. Vī­raks arī aiz­sar­gā tā nē­sā­tā­ju. Krie­vu va­lo­dā ir tei­ciens: bēg kā velns no vī­ra­ka. Tas nav ne­kāds jaun­iz­gud­ro­jums - baz­nī­cā šā­das «la­dan­kas» lie­to­tas jau kopš sen­lai­kiem.

Bet kā ir ar smar­žu ko­ci­ņiem? Sev at­bil­sto­šos var iz­vē­lē­ties, ti­kai tos pa­kvē­pi­not. Jo, vien­kār­ši pa­os­tot, ne­va­rēs sa­prast - der vai ne­der. Starp ci­tu, smar­žī­gos dū­mus iz­man­to arī ša­ma­nis­mā. Dzied­nieks vai ša­ma­nis, no­nā­kot afek­ta stā­vok­lī, ga­ra ce­ļo­ju­ma lai­kā no­skaid­ro, kā­das smarž­zā­lī­tes jā­pak­vē­pi­na, lai tik­tu tu­vāk pa­cien­ta ener­go­lau­kam. Tad viņš sa­ga­ta­vo šā­du mai­sī­ju­mu, skai­ta spē­ka vār­dus, dzied, at­kal no­nā­kot afek­ta stā­vok­lī, riņ­ķo ap pa­cien­tu un plauk­šķi­na. Plauk­stu ska­ņas iz­mai­ņas uz­rā­da pro­blē­mu vie­tas. Vai pats arī šā­du prak­si kād­reiz iz­man­to? Nu nē, viņš to no­skaid­ro­jot ci­tā­di. Cil­vēks vien­kār­ši past­ās­ta, kas vi­ņam kaiš vai kas no­māc. Pā­rē­jo «uz­rakt» va­r uz ma­sā­žas gal­da. Pie vi­ņa nā­k da­žā­di ļau­dis. Da­ļu uz­ru­nā­jot ak­ci­jas - ie­in­te­re­sē pie­dā­vā­jums, un at­nāk ar to ie­pa­zī­ties. Ko­pu­mā gan par to, ko spēj ēte­ris­kās eļ­ļas, cil­vē­ki esot ļo­ti ne­iz­glī­to­ti. Ne pa­tē­rē­tā­ju, ne sa­dzī­ves, ne me­di­cī­nas lī­me­nī. Viņš ne­ap­gal­vo­, ka tra­di­ci­onā­lā me­di­cī­na ne­der ne­kam. Ta­ču, ja vi­sas šīs jo­mas ap­vie­no­tu, tās va­rē­tu ļo­ti la­bi pa­pil­di­nāt ci­ta ci­tu, tas gan.

Pie­vi­li­na un ma­ni­pu­lē

Arom­te­ra­peits vērš uz­ma­nī­bu uz to, ka smar­žas var pa­lī­dzēt sa­kār­tot arī at­tie­cī­bas starp di­viem cil­vē­kiem, ģi­me­nē vai pat dar­ba ko­lek­tī­vā. Jā, var arī ma­ni­pu­lēt. Pie­mē­ram, var vei­ka­lam iz­vei­dot sa­vu auru, kas pie­sais­tīs pir­cē­jus. Ti­kai tad ir no­piet­ni jā­pas­trā­dā. Vien­kār­šā­kās pie­vi­li­no­šās smar­žas jau gan ir vi­siem zi­nā­mas - ka­fi­ja, ka­nē­lis, svai­gi cep­ta mai­ze. Tā­pēc liel­vei­ka­los bie­ži ce­pot mai­zi vai vien­kār­ši pa­lai­žot šo smar­žu pre­tī pir­cē­jam, līdz­ko tas at­ver dur­vis. Jo šāds aro­mā­tisks vil­nis de­gu­nā uz­reiz ro­si­na ape­tī­ti, un tu ga­lu ga­lā, sie­ka­las rī­dams, no­pir­ksi ne ti­kai to, ko gri­bē­ji ie­gā­dā­ties, bet vēl arī ko ci­tu. Vai arī par­fi­mē­ri­jas bo­de - tā arī ro­si­na at­vērt ma­ci­ņu. Gri­bu uz­reiz teikt - pa­mē­ģi­niet no­pirkt ori­ģi­nā­lās smar­žas! Ne­iz­do­sies! «Ma­na sko­lo­tā­ja reiz uz­de­va tā­du uz­de­vu­mu - do­do­ties ce­ļo­ju­mā, lid­os­tās at­rast sla­ve­no par­fī­mu «Cha­nel 5». Bi­ju pār­steigts, jo trīs «tax fre­e» zo­nās tam smar­ža bi­ja tik at­šķi­rī­ga. Kā­pēc? Jo ne­viens ne­bi­ja ori­ģi­nāls.» Arom­te­ra­peits no­rā­da, ka, ar smar­žām strā­dā­jot, va­ja­dzīgs ta­lants. Tā­di cil­vē­ki ir, ta­ču maz, un tos par­fi­mē­ri­jas pa­sau­lē sauc par «de­gu­niem». Ta­ču arī ar tre­ni­ņu var daudz pa­nākt un pat pār­spēt ta­lan­tī­gos, kas pa­ras­ti ir slin­ki. Vai pats arī ir ra­došs, vei­do­jot mai­sī­ju­mus? Ne­re­ti tie­šām pa­ļau­jo­ties uz sa­vu iek­šē­jo iz­jū­tu un ne­va­rot iz­skaid­rot, kā­pēc iz­vē­lē­jies tie­ši tās eļ­ļas, ne­vis ci­tas. Bet ir ga­dī­jies, kad kon­sta­tē­ - re, ta­jā grā­ma­tā kon­krē­tai di­ag­no­zei iz­man­to­ta tie­ši tā pa­ti kom­bi­nā­ci­ja. Mā­co­ties no pirm­avo­tiem, ne­re­ti iz­nāk pie­slēg­ties ko­pē­jai zi­nā­ša­nu bā­zei. Re, pa­sau­lē ik pa lai­kam ga­dās, ka di­vi cil­vē­ki vien­lai­kus ie­do­mā­ju­šies vie­nu un to pa­šu - gan zi­nāt­nē, gan māk­slā.

Auras, smar­žas un krā­sas

Par vi­ņa sā­ku­mā pie­mi­nē­ta­jām aurām - vai tās arī redz? Nē, tā, kā to redz gaiš­re­dzī­gie - tā ne. Vi­ņa ko­lē­ģe gan to vi­su uz­tve­rot, ie­skai­tot nā­kot­nes ainas - tās vi­ņai plūs­tot gar acīm kā tā­dā mult­fil­mā. Tā gan arī gri­bē­tos - vē­rot kā glez­nu, ar por­tre­tis­ku līdz­ību, kon­krē­ti un pa­zīs­ta­mi. Sa­vu­laik ļo­ti pār­dzī­vo­jis, ka to ne­spēj, bet tad no­mie­ri­nā­jies, jo sa­pra­tis - kat­ram dots kas savs, ko var at­tīs­tīt un ko da­rīt. Ta­ču krā­su un smar­žu ne­va­rot pie­lī­dzi­nāt, kat­ra no tām ie­spai­do ci­tus sma­dze­ņu cen­trus. «De­gu­nā ir tāds kau­liņš ar cau­ru­mi­ņiem, un no sī­po­li­ņa ir tā­di kā ner­vu iz­au­gu­mi, kas iz­nāk lau­kā tie­ši nā­su at­ve­rēs. Smar­žu mo­le­ku­las, tur ie­plūs­tot, aiz­skar bārk­stis un pa ner­vu do­das tā­lāk uz sī­po­li­ņu un uz sma­dze­nēm lim­bis­ka­jā sis­tē­mā,» smar­žu ie­dar­bī­bu skaid­ro Ge­orgs Ce­li­tāns. Bet ar krā­sām esot ci­tā­di - ska­to­ties uz tām, mums tās var pa­tikt vai ne­pa­tikt. Tad sā­kam tās ana­li­zēt, un vei­do­jas at­bil­des re­ak­ci­jas. Smar­žām ana­li­za­tors ne­pie­slē­dzas, at­bil­de nāk uz­reiz. Šīs ma­ņas nāk no aiz­lai­kiem un va­ja­dzī­gas iz­dzī­vo­ša­nai - cil­vē­kam da­bā bi­ja jā­sa­ož pre­ti­nieks vai bries­mas, at­bil­sto­ši re­aģē­jot - vai nu jā­uz­brūk pa­šam, vai jā­bēg.

Lai­kam jau da­bas tu­vī­ba nā­ku­si no bēr­nī­bas? Nē, viņš ir īsts pil­sē­tas bērns. Ar dār­zu esot uz jūs. Bet tos augus, kas pu­de­lēs, gan esot ie­mā­cī­jies caur da­bu - kat­ru ap­ska­tī­jis arī dzī­vu. Cil­vē­ki, kas vāc dro­gas, vēl snie­dz pa­pil­du in­for­mā­ci­ju - kur un kā tie aug, kā griez­ti, kā ie­gū­ti.

Bet kā tad kļu­vis par arom­te­ra­pei­tu? «Ēte­ris­kās eļ­ļas pie ma­nis no­nā­ca caur žo­gu. Tu pa vār­tiem ej uz ci­tām mā­cī­bām, bet tad pēk­šņi ta­vā dār­zi­ņā ie­met pa­vi­sam ko ci­tu. Tu it kā to pie­fik­sē, bet jā­pai­et lai­kam, ka­mēr tas at­kal - jau spē­cī­gāk - uz­ru­nā te­vi, un tu aizej pa šo ce­ļu. Bet tad jau gan glu­ži ap­zi­nā­ti: mā­cies, ie­gūs­ti iz­glī­tī­bu. Un tad, ja reiz tev ro­kās no­nā­cis tāds bo­nuss, tad tas tev jā­ats­trā­dā. Sa­vas dā­va­nas jā­liek lie­tā, jā­pa­līdz ci­tiem,» uz­sver Ge­orgs Ce­li­tāns. Viņš ir pār­lie­ci­nāts, ka pa­tie­sī­bā jau sa­vu ce­ļu mēs glu­ži la­bi no­jau­šam, ti­kai to sa­rež­ģī­jam. Kaut kā­du ie­mes­lu dēļ - pres­ti­ža, nau­das vai kā­du ci­tu ap­svē­ru­mu dēļ - no­klu­si­nām sa­vu iek­šē­jo bal­si un iz­vē­la­mies pa­vi­sam ne sev pie­mē­ro­tu lie­tu. Arī vi­ņam šis ceļš nav bi­jis tik ātrs. Var­būt, ja bū­tu audzis lau­kos, bū­tu agr­āk sa­tu­vi­nā­jies ar smar­žu pa­sau­li. Jo, ne­no­lie­dza­mi, lau­kos tās ir daudz dzī­vā­kas, da­bis­kā­kas. Rī­ta ra­sas, ze­mes, ko­ku dva­ša.

Kat­rā ir zi­nā­ša­nas

Smar­žu pa­tik­ša­na vai ne­pa­tik­ša­na ta­ču kaut kā­dā vei­dā arī at­klāj kā­du pro­blē­mu vai per­so­nī­bas šķaut­ni? Ge­orgs Ce­li­tāns at­zīst, ka ar ap­zi­ņas stā­vok­ļiem gan strā­dā­, ta­ču vi­ņam ne­esot psiho­te­ra­pei­ta iz­glī­tī­bas, tā­pēc cil­vē­ka psiho­lo­ģis­ko por­tre­tu ne­vei­do­. Ne­no­lie­dza­mi - tas viss esot sais­tīts, un daudz ko katrs pats, strā­dā­jot ar se­vi, va­rē­tu sa­prast un pa­lī­dzēt sev pats. Ta­ču cil­vēks ir slinks un vē­las iet pa vieg­lā­ko ta­ku. La­bāk at­gu­ļo­ties uz ku­še­tes un ļau­jo­ties ma­sie­ra un eļ­ļu ie­dar­bī­bai - un ar to pa­lī­dzī­bu uz­la­bo sa­vu ve­se­lī­bu. «No vie­nas pus­es, cil­vē­ka slin­kums un ne­gri­bē­ša­na do­māt, mai­nī­ties, ne­dis­cip­li­nē­tī­ba, bet, no ot­ras pus­es, tas mums dod dar­bu un ie­nā­ku­mus. Ja vi­si kļū­tu čak­li un mā­cī­ties gri­bo­ši - ko tad ie­sāk­tu dzied­nie­ki un dak­te­ri?» pa­smai­da Ge­orgs Ce­li­tāns. Viņš ir pār­lie­ci­nāts, ka kat­rā no mums ir zi­nā­ša­nas, va­jag ti­kai pa­pū­lē­ties pie tām pie­kļūt. Kad pie­bil­stu, ka iz­man­to­jam ti­kai pa­vi­sam ne­daudz no sa­vām spē­jām, viņš pa­la­bo, ka tas gan esot maz­liet iz­rauts no kon­tek­sta. Jo Al­berts Ein­šteins esot tei­cis: ja cil­vēks iz­man­to sa­vas spē­jas par 5%, tad viņš - par 6%. Starp ci­tu, arī tas tei­ciens par tē­vu grē­kiem, kas at­sauk­sies vēl uz sep­ti­ņām pa­au­dzēm, ir tie­ši tā­pat iz­rauts no kon­tek­sta. Ta­ču no­grie­žot nā­ka­mo tei­ku­mu: būs sla­vē­ti vi­si tie, ku­ros līdz tūk­sto­ša­jai pa­au­dzei bi­ja kāds, kurš ma­ni mī­lē­ja. To Die­va bar­gu­mu mums at­gā­di­na, ne­vis to, ka viņš ir mī­les­tī­ba!

At­grie­žo­ties pie cil­vē­ka da­bis­kā slin­ku­ma, Ge­orgs Ce­li­tāns at­sau­cas arī uz dar­ba ti­ku­mu. Dau­dzi da­rot pa ro­ku ga­lam, bez sirds, bez pa­ma­tī­gu­ma - un tad la­bu re­zul­tā­tu ne­var gai­dīt. Arī ama­ta pras­mi ne. Jo būt sa­va aro­da meis­ta­ram ir liels gods. Lai kas tas bū­tu.

Kas ir ēte­ris­kās eļ­ļas? Ēte­ris­kās eļ­ļas ir smarž­vie­las, kas ļo­ti sī­ku eļ­ļas pi­lie­nu vei­dā at­ro­das augu zie­dos, la­pās, sak­nēs, sēk­lās un ci­tās da­ļās. Augi ar to pa­lī­dzī­bu pie­vi­li­na sev vē­la­mos in­sek­tus, kā arī pre­to­jas kai­tī­giem mikro­or­ga­nis­miem. Ēte­ris­kās eļ­ļas tiek ie­gū­tas ar des­ti­lā­ci­jas, auk­stās pre­sē­ša­nas vai eks­trak­ci­jas me­to­di.

Kā­dēļ iz­man­to ēte­ris­kās eļ­ļas?

Tī­ro, da­bī­go ēte­ris­ko eļ­ļu aro­mā­ti uz­la­bo cil­vē­ka paš­sa­jū­tu. At­ka­rī­bā no sa­stā­va ēte­ris­kās eļ­ļas var gan sa­sil­dīt, gan at­vē­si­nāt, gan at­spir­dzi­nāt, spē­ci­nāt un at­jau­not mū­su or­ga­nis­mu. Aro­mā­tis­kās eļ­ļas ir auga dzī­vī­bas spēks, tā­pēc tas po­zi­tī­vi ie­spai­do cil­vē­ka emo­ci­jas, at­tī­rot un no­mie­ri­not prā­tu. In­di­vi­du­āli pie­mek­lē­ta aro­ma eļ­ļas kom­po­zī­ci­ja sek­mī­gi ār­stē dau­dzas sli­mī­bas, īpa­ši tās, kas sais­tī­tas ar psi­hi un ner­vu sis­tē­mu. Sa­vie­no­jot arom­te­ra­pi­ju ar fi­to­te­ra­pi­ju, cil­vēks var sek­mī­gi pār­va­rēt dau­dzas sli­mī­bas.

Vai­rā­ku­mu eļ­ļu ne­drīkst uz ādas uz­klāt tī­rā vei­dā, jo tās var iz­rai­sīt kai­ri­nā­ju­mu un pat ap­de­gu­mus.

Lai tā ne­no­tik­tu, ti­kai pār­is pi­lie­nus eļ­ļas ne­pie­cie­šams pie­vie­not krē­mam vai ci­tam kos­mē­ti­kas lī­dzek­lim, ku­ram ne­pie­mīt iz­teik­ta smar­ža. Ek­sis­tē arī tā sau­ca­mās eļ­ļas - pa­ma­ti jeb bā­zes eļ­ļas, ku­ras iz­man­to tie­ši šim mēr­ķim, pie­mē­ram, avo­ka­do eļ­ļa, ka­ka­o eļ­ļa, džo­džo­bas eļ­ļa, kliņ­ģe­rī­šu eļ­ļa.

Avots: «Veg­dist.lv»

 

Abonē