PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Mežotnes spēks un burvība

 
©Aisma Orupe

Latvijā ir aptuveni 500 pilskalnu, un tikai daļa no tiem ir arheoloģiski izpētīti. Tostarp arī Mežotnes pilskalns un Vīna kalns. Varena bija vieta – viena no retajām pilsētām, ko piemin senās hronikas un par ko liecina tur atrastās lietas. Mežotne joprojām glabā seno zemgaļu pēdas un auru, kuru var just arī mūsdienās, ja iet uz turieni ar atvērtu sirdi, prātu un cieņu. Tā, kā to dara arī Anatolijs Kazačenko.

Viņš ir liels baltu vēstures entuziasts, latvisko tradīciju kopējs, Zemgaļu kultūras biedrības «Upmala» domubiedru grupas vadītājs. Jo īpaši tuva viņam ir Zemgale un tās pagātnes izpēte.

Piederīgs Latvijai

Kāpēc tieši šis Latvijas reģions? Jo dzimis un audzis iepretim slavenajam Mežotnes pilskalnam. Vecāki Latvijā ienākuši no Ukrainas, kazaku pēcteči, abi bijuši zinātnieki, kuri strādājuši Mežotnes izmēģinājumu un selekcijas stacijā, ieviesuši jaunas cukurbiešu šķirnes. «Esmu tīrasiņu krievs, taču tas nav mani kavējis justies piederīgam Latvijai. Nereti latvieši teic, ka esmu vairāk latvietis nekā viņi,» - tā pats par sevi saka Anatolijs, piebilstot, ka nesaprot, kāpēc latvieši nelepojas ar savu pagātni. Viņš tad nu palīdz atgādināt to, ka latvieši ir diža tauta: «Nu neesat jūs maziņi, balti savulaik aizņēma milzīgu teritoriju! Lai arī tā gājusi mazumā, tas nenozīmē, ka esat garā mazāki. Ja godāsiet savu pagātni un sentēvus, tauta zels un plauks.»

Šīs vietas iepazītas jau bērnībā, tēvs no izmēģinājumu stacijas laukiem, kas atradās pilskalna rajonā, ik pa laikam atnesis kādus interesantus atradumus. Kad dēls vaicājis, kas tie ir, pasmaidījis, ka piederējuši indiāņiem. Lai arī ne uzreiz, tas kaut ko iekustinājis. «Kas padomju laikā bijis pozitīvi - nevienam nebija iebildumu doties talkās, sakārtot apkārtni - te bija gan soliņi, gan taciņas. Pēc Atmodas te viss labu laiku bija pamests. Redzot to visu, ap dūšu kļuva nelāgi, gāju pie Mežotnes pagasta vadības un, par laimi, atradu dzirdīgas ausis,» atceras Anatolijs. Lietas sakustējušās. Atradās vēl citi entuziasti, kam tas šķita svarīgi, un pašvaldība atbalstīja ar līdzekļiem, piesaistīta arī projektu nauda.

Vīna kalna enerģētika

Tas ļāvis sakopt arī Vīna kalnu, kas ietilpst Mežotnes dabas parka teritorijā (tā ir pašvaldības pārziņā) un atrodas kādu puskilometru no Mežotnes pilskalna. To ietver trīs avoti. Anatolijs domā, ka tā savulaik bijusi svētvieta, kur pulcējās latvju gudrajie. Tā liekot domāt te jūtamā īpašās enerģētikas klātbūtne. Arī Vīna kalna virsotne izveidota īpatnējā piltuvveida formā. Tur atrodas pašu izveidotais Dievu galds. To apmeklējot dievturi un rīkojot rituālus. Te notiek arī Līdzināšana, jo te ir vieta, kur saplūst sievišķā un vīrišķā enerģija. Kas par to liecina? Jo vienā pusē aug liepas, otrā - vareni ozoli. Sliktā ziņa - ozoli kalst, kas laikam ir mājiens, ka Latvijā vīrišķā daļa nīkuļo. «Ja māki lasīt dabu un atver savu prātu, daudz kas atklājas. Ieraugi, ka koki šajā vietā aug ar dubultiem un pat trīskāršiem stumbriem. Labi te jūtas čūskas un citas radības. Dzīva vieta!» emocionāli teic šīs vietas pārvaldnieks (pats viņš gan tā sevi nedēvē). Nevarot salīdzināt ar citur Rietumeiropā izveidotajiem mežiem - parkiem, kur viss ir tā izfrizēts, ka nekāda dzīvība nav jūtama. Mežotnē tai netiek traucēts, apkārtne labiekārtota tik daudz, lai apmeklētāji un daba sadzīvotu. Iekārtotas takas, tās izliktas ar dēļu klājumu (nācies apgūt galdnieka prasmes, lai to izdarītu). Attīrīta teritorija tiktāl, lai var ieraudzīt, kas te bijis, un izjustu seno zemgaļu auru.

Varenā zemgaļu cilts

«Zemgaļi bija varena cilts, kas spēja sakaut gan vikingus, gan Polockas kņaza armju. Nepadevās krustnešu spiedienam simtu gadu garumā. Kas nenodeva savu ticību: vienu gadu 300 dižcilši gan nokristījās, bet nākamajā gadā no kristietības atteicās. Tad, kad juta, ka šeit vairs nenoturēsies, nodedzināja pilis un aizgāja uz Lietuvu. Un turpināja cīņu pret vācu bruņiniekiem vēl simt gadu,» stāsta vēstures entuziasts.

Mežotne 11. gadsimtā bija viena no lielākajām senpilsētām, kura aizņēma ap 13 hektāriem, kā liecina uzmērījumi, un te dzīvoja aptuveni 2000 līdz 3000 cilvēku. Rakstos to pirmo reizi 1154. gadā piemin arābu ceļotājs, nodēvējot to par Medsunu. Viņš raksta, ka tā ir liela pilsēta, kurā mīt daudz cilvēku. Viņi pielūdzot uguni un visi esot burvji. Acīmredzot te bija arī liels garīgais centrs, spriež Anatolijs. Ne velti tā pieminēta arī citās senajās hronikās. Te arī sākās ceļš uz Somiju un Prūsiju. Pie Lielupes bija pārceltuve. Ir viena no versijām, ka te bija liela osta, kas konkurēja ar pašu Rīgu. Tirdzniecības sakari bija ar Rietumiem un Austrumiem, un par to arī ir liecības, jo te atrasts daudz kā tāda, kā citur nav. Starp citu, naudas vienība bija sudraba stienīši, kurus svēra ar bezmēniem, lai noteiktu, cik lielu daļu no stienīša vajag. Svariņu mērvienības (nelielas bumbiņas) atrastas arī Mežotnē.

Avots un amuleti

Mežotnes avots ir viens no tīrākajiem, pats Anatolijs dzer tikai šo ūdeni. Tur, kur avots ietek Lielupē, ir makšķernieku iecienīta copes vieta - labi zivis ķeroties. Avota izteku labiekārtojusi studentu korporācija «Līdums». Un uzlikuši arī plāksnīti, kur rakstīts: «Esi skaidrs kā šis avots!» Tas ir arī dziedniecisks - ja izmazgā brūci, tā ātrāk sadzīst. Un tajos skarbajos laikos tas bija īpaši svarīgi. Ievainojumus guva ne tikai no iebrucēju bultām un zobeniem, bet arī mežazvēru zobiem un nagiem. Tolaik tie te mita daudz lielākā skaitā, arī lāči. Lūk, amulets, kas gatavots no ķepaiņa zoba. Atradis pat trīs tādus, kas liek domāt, ka šie lielie zvēri te siroja lielākos pulkos. Tādu nēsājot, zvēra spēks stiprināja un sargāja. Arī pats nēsā amuletu - cirvīti, kas nācis no Pērkona kulta. Senlaikos to piešķīra tad, kad bērns ienāca vīra kārtā un viņam pirmo reizi nogrieza matus. To tad turpmāk nenoņēma, jo cirvītis nozīmēja, ka esi karavīrs. Pats nēsājot tāpēc, ka arī mūsdienās svarīgi būt karavīram: bez šīm īpašībām neko daudz nepanāksi. Viņš gan ar nožēlu redz, ka mūsdienās rotas, amuleti, zīmes un simboli bieži vien tiek lietoti bezjēdzīgi, tiem nav nekāda spēka, ne aizsardzības. Daļa tieši pretēji - pat grauj un kaitē. Senie ļaudis nekad neko nenēsāja tāpat vien.

Ieroči - bagātības liecība

Anatolijs daudz zina stāstīt par seno bruņojumu un cīņām. Mežotnē nu jau vairākus gadus pēc kārtas notiek Mežotnes pilskalna svētki, kur var redzēt mūsdienu vīrus cīnāmies ar senlaiku ieročiem. Zobens (viena tāda daļas te atradis arī Anatolijs) īstam zemgaļu vīram arī bija tāds, kas bija zirga un vairāku govju vērtībā. Tas mūsdienu vīrietim būtu tas pats, kas dārga mašīna. Ko tādu varēja atļauties tikai tiešām bagāti ļaudis, un zemgaļi bija tādi, viss viņiem bija varenāks nekā citām ciltīm Latvijas teritorijā - gan ieroči, gan laivas, gan rotas. Vareni skan arī viņu kara taure, un Anatolijs iepūš tajā, lai par to pārliecinātu. Noskan pāri visai Lielupei.

Vaicāts par iežogotu lauciņu pilskalnā, viņš atbild, ka tā ir īpaši enrģētiska vieta. To atraduši, izstaigājot teritoriju ar rāmīšiem un rīkstēm. Riktīgs āderu krustpunkts. Pilskalna svētku laikā tur esot laba cīņu vieta - dodot spēku un izturību, atzinuši paši cīnītāji (viņš pats gan ar to neaizraujas). Lai gan vēsturnieki nepiekritīšot, taču viņš uzskata, ka te ir vairākas vietas ar īpašu enerģētiku - iespējams, atvēlētas katrai dievībai un Mātei sava, jo katra palīdzēja savā veidā. Elku vietas, arī veļiem paredzētās. Jo tā nu nedarīja, ka visi kā baznīcā sanāca kopā un lūdzās. Šeit arī nebija kā Rāmavā, kur mita krīvu krīvi, bet savas spēka vietas bija, piemēram, tur, kur tagad ir baznīca (tās cēla uz enerģētiskām vietām), bija rituāla vieta, ko, kristot bajārus, izmantoja arī bīskaps Alberts, kas tieši šajā nolūka bija ieradies Mežotnē. Ir fakts, ka 1220. gadā, kad notika lielā Mežotnes kauja, šajā vietā nocirstas galvas simt vīriem. Varbūt tāpēc to vietu tauta iedēvējusi par Vaidu kalnu.

Starp citu, viena rīkstnieku grupa, kas nekur nereklamējas, apstājusies vienā no pilskalna vietām un apgalvojusi, ka tur apakšā jūtams tukšums un samanāmas savādas lidojošas būtnes. Arī pats Anatolijs tādas redzējis fotogrāfijās, taču ar savām acīm gan ne. Uz bildes bijuši samanāmi zaļi, rozā tēli. Māsīca bija reiz atbraukusi uz šejieni, un bildējis - pēc tam atklājies, ka uz vienas no fotogrāfijām var redzēt, kā būtne ar vairākām kājiņām atlido, otrā - ka apsēžas uz galvas, bet trešajā - aizlido. Nedraudzīgas tās nav, jo ne reizi vien te bijis arī tumšā laikā, arī nakšņojis - projām nedzinušas un nebiedējušas. Sajūtas bijušas labas, acīmredzot esot pieņemts.

*

UZZIŅAI

Mežotnes pilskalns

Mežotnes pilskalns (latīņu: castrum Mesiothe) jeb Viestura kalns atrodas Rundāles novadā iepretim Mežotnes centram Lielupes kreisajā krastā. Pēc Livonijas hroniku datiem, līdz 1270. gadam šeit atradās zemgaļu Upmales zemes galvenā pils. Pēc tās nopostīšanas Livonijas ordenis pilskalnā uzcēla Mežotnes ordeņa pili aizsardzībai pret lietuviešiem, kas pastāvēja neilgu laiku (aptuveni no 1321. līdz 1346. gadam).

1219. gadā Mežotnē nometināja krustnešu garnizonu, kam uzbruka Viestarda vadītais zemgaļu karaspēks. 1220. gadā ap 8000 vāciešu, līvu un letgaļu aplenca Mežotnes pili, pēc ilgstošām cīņām to ieņēma, izlaupīja un nodedzināja. 1225. gadā uz turieni pārcēla Sēlijas bīskapijas, vēlākās Zemgales bīskapijas administratīvo centru. 1232. gadā Mežotne kļuva par Zemgales bīskapijas prāvesta Heidenrika un kapitula mitekli. 1254. gadā līgumā par Upmales novada dalīšanu Livonijas ordenis ieguva Mežotnes pilskalnu un visas Lielupes kreisā krasta zemes līdz Garajai salai (tagadējai Jelgavai). 1270. gadā senā pils tika nopostīta, un pēc sakāves liela daļa senpilsētas iedzīvotāju pārcēlās uz Lietuvas dižkunigaitijas pakļautības zemēm. Līdz 1321. gadam Livonijas ordeņa mestrs Gerhards fon Jorke Mežotnes pilskalnā no jauna uzcēla ordeņa pili. 1346. gadā Lietuvas dižkungs Aļģirds ar zemgaļu palīdzību nopostīja Mežotnes pili, kas vairs netika atjaunota.

Teika par pilskalnu

Reiz malkas cirtējs pilskalnā nogūlies dienas vidū. Guļot tas dzirdējis kādu smagi vaidam. Pamodies, palūkojies apkārt, bet nevienu nav ieraudzījis. Kad atkal apgūlies, vaidi skanējuši vēl dobjāk. Trešo reizi kāda balss no apakšzemes saukusi: «Ej nost no šās vietas, man ir smagi; es te guļu, jo te ir mana vieta!» Malkas cirtējs ļoti izbijies un izstāstījis šo notikumu mācītājam. Tas teicis, ka šai vietā daudzi esot savus kaulus nolikuši, un tāpēc par notikušo neesot jābrīnās. Pilskalnā esot durvis, tur sākoties apakšzemes eja uz Jumpravmuižu pa upes apakšu.

Avots: www.latvijas-pilskalni.lv

 

Rīgas namu pārvaldnieks