PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Neirografika. Veids, kā nesāpīgā veidā satikt sevi
 
«Varu teikt: jā, neirografika strādā. Tā nav maģija. Mēs strādājam ar savu iekšējo realitāti. Metode ir jauna, tikai tagad tiek izstrādāti zinātniski darbi, top doktora darbs. Psiholoģija šo metodi ir pieņēmusi. Daudz ārstu to mācās.» ©F64

Parasti izmēģinu, lai izprastu, kāda ir metode, ko aprakstu žurnālā. Tā, protams, ir mana individuālā pieredze, bet nereti tiek dota arī iespēja vērot citu cilvēku reakciju un uzklausīt viņu sajūtas, pārdomas. Šī ir viena no retajām reizēm, kad iztieku bez prakses. Nē, aptuveni apjaušu, kas ir neirografika. Biju par to lasījusi, tiesa, pa acu galam, noklausījusies lekcijas fragmentu, pētījusi zīmējumus. Ķeburi, kas atdalīti ar melnām līnijām, bumbuļi, neglīts krāsu salikums, vismaz man tas tāds šķiet. «Tāpēc neirografika ir jāmācās kopā ar pasniedzēju,» smejas Lilija Baltina, kad viņai atzīstos savās sajūtās. Viņa ir Latvijā pirmā sertificētā neirografikas instruktore.

Sarunas laikā Lilija Baltina mani spēj ieintriģēt, pasakot, ka viņai nepietiek, ja par kādu metodi pasaka: tā tas darbojas, un viss. Viņai ir jāpārliecinās pašai. Un viņa neuzstāj, ka neirografika ir panaceja visām vainām. Tas rada uzticēšanos, ka šis cilvēks nav fanātiski noskaņots vienas metodes adepts.

- Pirms sarunas ar jums lasīju par neirografiku, noklausījos neirografikas «tēva» Pāvela Piskarjova lekcijas fragmentu un sapratu, ka neko nesaprotu. Līnija nedrīkst atkārtoties, tā ir jāvelk nevis tur, kur es gribu, bet ar novirzi citur - tāds nosacījums man liek vēl cītīgāk darbināt smadzenes, un visbeidzot mans prāts «uzkaras», nesaprotu, kur es gribu un kur negribu to līniju vilkt. Tas ir mokoši, es pat sadusmojos.

- Jā, nav tik vienkārši, kā izskatās. Jāsaprot, ka neirografika ir metode. Ja gribat tikai zīmēt, zīmējiet, ko gribat. Bet tā nebūs neirografika. Jūs nomierināsieties, varbūt kaut ko interesantu atklāsiet, bet neirografika ir ar noteiktu metodiku, kas ļauj ātri un efektīvi darboties. Tāpēc neirografika ir jāmācās. Tāpat kā peldēt. Tas ir viegli, bet vispirms vajag iemācīties. Neirografikā pastāv mazo solīšu metode, kā mēs mainām savus stereotipus.

Līnijas var diezgan vienkārši apgūt, bet tam jāvelta laiks, kamēr muskuļi saprot, kā zīmēt. Dažiem ir grūti sajust pat to, kur roka pati grib kustēties. Jā, pienāk arī brīdis, par kuru stāstījāt - kad nezini, uz kuru pusi līniju vilkt, un sāc sevi lauzt: ja roka grib tur, tad es zīmēšu citur. Kad šādā pretrunīgā stāvoklī būsiet pavadījusi kādu laiku, sasniegsiet transa stāvokli, prāts nomierināsies un līnija sāks izdoties. Mūsu prāts cenšas aiz kaut kā aizķerties, bet ar laiku iemācāmies nonākt meditatīvā stāvoklī. Dažreiz man jautā, vai var zīmēt ar aizvērtām acīm. Nevar. Neirografikā ir jābūt redzes kontaktam.

- Par neirografiku tiek runāts tikai pēdējos gados. Tā ir jauna metode?

- Neirografika ir jauna metode. Tā radusies 2014. gadā, un aprīlī tai būs tikai pieci gadi. Kā katrai metodei, arī neirografikai ir sava leģenda. Vārds «neirografika» radās mākoņos, kad šīs metodes autors Pāvels Piskarjovs lidoja uz Izraēlu un vēroja mākoņus iluminatorā. Viņš ir arhitekts, filozofijas zinātņu doktors, psihologs, biznesa treneris. Visas viņa zināšanas saplūda, un rezultātā radās šis virziens - neirografika. Neiro nozīmē nervu šūnas, kas savstarpēji veido saites, bet grafika - metode, veids, kā mēs iedarbojamies uz savu nervu sistēmu, kā cenšamies pārveidot neironu saites. Starp neironiem pastāv daudz savienojumu. Kad mēs rīkojamies automātiski, tas nozīmē, ka izmantojam noturīgos, jau izveidojušos un pārbaudītos savienojumus starp neironiem.

- Tā, kā esam pieraduši, jo tā ir drošāk.

- Droši - tas ir viens aspekts. Otrs ir fizioloģija. Šīs saites ir noturīgas. Derēs salīdzinājums ar taciņu. Kad vienreiz pārgāji pāri zālei, tu to tikai pielieci. Pēc brīža zāle atkal paceļas. Kad katru dienu staigā pa vienu un to pašu taciņu, tad iestaigā labi saskatāmu celiņu. Un turpini pa to iet, jo tādā veidā rīkoties ir normāli, nevis katru dienu iemīt taku citur. Kāda ir neirografikas būtība? Ar līniju, zīmējumu palīdzību veidot jaunus neironu savienojumus, lai spētu rīkoties pa jaunam.

Neirografiķe Lilija Baltina saka - cilvēki vienlaikus grib pretējo: lai viss ir pa jaunam un lai nekas nemainās. Bet tas nav iespējams. / F64

- Kāpēc to vajag?

- Ja mēs darām to, ko vienmēr, tad mēdzam brīnīties, kāpēc nesaņemam gaidīto. Kā mēs to varam iegūt, ja visu laiku rīkojamies tā, kā līdz šim? Tas ir apburtais loks. Lai to mainītu, vajag rīkoties citādi. Mainām ģērbšanās stilu, sākam klausīties citu mūziku - tas attīsta jaunas neironu saites. Mēs sākam citādi vērtēt notikumus un cilvēkus.

Vēlreiz atgādināšu - kamēr rīkojamies stereotipiski, mēs saņemam to, ko saņemam. To, ko vienmēr. Mūsu apziņas piramīda ir uzbūvēta uz pārliecībām. Ar kādu no tām mēs piedzimstam, citas iegūstam, kaut ko mamma vai tētis ir iemācījuši, šo un to apguvām skolā, vēl kaut ko dzīve iemācīja. Tā ir mūsu pasaules karte, mēs ar to dzīvojam kā zirgs ar klapēm uz acīm. Un cilvēks dara visu, lai tikai atbilstu savam pasaules uzskatam. Tā vienkārši ir. Jo cilvēks grib, lai viņam ir taisnība. Tā esam iekārtoti.

Mūsu pasaules karte ir noslēpta dziļi dvēselē, lai ko mēs runātu un domātu par sevi. Pateikšu banālu piemēru. Kas notiek, ja uzskatu, ka visi vīrieši ir nelieši? Varu runāt, cik gribu: nē, ko jūs, esmu par dzimumu līdztiesību, visi cilvēki ir vienādi. Runāt var daudz ko. Bet dziļi manī tomēr ir cita pārliecība - ka visi vīrieši ir nelieši. Un šī pārliecība ietekmē uzvedību, jo mana pasaules uzskata pamatā ir tāds apgalvojums. Ko es daru? No visiem vīriešiem, ko satieku, es izvēlos tiešām tikai tos, kas atbilst manam pasaules uzskatam - maitasgabalus. Tie, kuri tādi nav, manā redzeslokā nenonāk. Tikko kāds labs vīrietis parādās, es to izslēdzu. Dzīvošana ar šādu pārliecību man palīdz daudz ko izskaidrot - kāpēc mammai dzīvē neveicās, vēl kaut ko, kas traucē. Tas kaut kā manu eksistenci ir attaisnojis. Kas notiks, ja es pieņemšu, ka ne visi vīrieši ir nelieši, ka viņi ir labi? Mans pasaules uzskats sagrūs. Un man nāksies domāt, ka pati vien esmu vainīga, ka neprotu veidot attiecības. Banāls piemērs, bet ļauj saprast, kā darbojas noturīgās, stereotipiskās saites starp neironiem.

- Sanāk, ka ir jāzina, ko gribu panākt. Bet ja es to nezinu? Vai arī nespēju precīzi formulēt?

- Cilvēks vienlaikus grib pretējo - lai ir pa jaunam un lai nekas nemainās. Kāda mana kliente nejauši iemaldījās nodarbībā, kurā zīmējām naudas mandalu. Atnāca kopā ar draudzeni un vispār nezināja, kas ir neirografika. Sēdējām, zīmējām. Kad neirografikā zīmējam, mēs to darām ar mērķi kaut ko mainīt. Šajā gadījumā kāds gribēja veiksmi darījumos, cits - paplašināt biznesu, uzlabot attiecības ar klientiem. Vēl kāds - vienkārši naudu. Tā sieviete nekur nestrādāja, viņa ir bagāta vīra sieva. Viņa tā arī teica: man viss ir, kādas gan izmaiņas vēl vajag? Kad viņa tomēr uzzīmēja mandalu, viņa pēkšņi sev atklāja, ko patiesībā grib. Strādāt. Tagad viņa strādā.

- Mēdz uzsvērt, ka visam jābūt līdzsvarā. Varbūt tomēr ir cilvēks, kurš var apgalvot: es dzīvoju absolūtā harmonijā, man nevajag mainīt neironu savienojumus. Viņš ir apmierināts ar sevi, savu dzīvi. Viņam neko ne tikai negribas, bet pat nevajag mainīt.

- Jūs tādus pazīstat? Es tādus apgaismotus budistus nezinu.

- Hm, zinu divus cilvēkus, kas ļoti apzināti tiecas uz garīgo pilnību.

- Harmonija ir ne tikai garīgais, bet arī materiālais. Tāpēc jautāju, vai viņiem šīs abas daļas ir līdzsvarā?

- Viņi sevi tā pozicionē.

- Pozicionē! Jūs jau arī varat visu ko stāstīt, bet skatāmies, kas notiek dzīvē. Var stāstīt, cik grib, par mīlestību, apgarotību, garīgo dzīvi, bet padzīvo šo garīgo dzīvi ģimenē, ar kolēģiem, un tad tas būs patiesais rādītājs, tā būs pārbaude. Dalailama teica, ka būt garīgam mūkam ir vienkāršāk, bet saglabā savu garīgumu, katru dienu dzīvojot starp cilvēkiem... Ja vari, tad esi malacis.

Nozīmīgs jautājums ir par to, kas mums ir un ko mēs gribam. Tie ir divi stāvokļi. Mums ir mazāk, nekā mēs gribam. Mēs gribam vairāk, jo pretējā gadījumā jau nav vajadzības uz kaut ko tiekties. Mēs gribam kļūt labāki, attīstīties, tā ir veselīgas psihes pazīme. Bet kas sanāk? Mēs dzīvojam, lai nostiprinātu savu pasaules uzskatu, mums ir ļoti svarīgi to darīt, lai nebūtu iekšēja stresa. Taču mums kaut kas nesanāk, kaut ko gribas, bet nevaram īstenot. Man naudas nav, lai gan katru dienu strādāju, bet kaimiņš trīs stundas dienā strādā un dzīvo šokolādē. Citiem cilvēkiem kaut kā sanāk, bet man nē. Tā ir mūsu pasaules karte, mūsu pārliecības, kas neļauj dzīvot pa jaunam. Es varu gribēt lielu māju, bet ir cilvēki, kuriem tā lielā māja jau ir. Tātad tas ir iespējams, tikai man nesanāk.

Neirografika mūsu pierastās, noturīgās neironu saites atrod, un mēs tās ļoti delikāti izmainām. Tas nenotiek sāpīgi. Es nesolu, ka rīt visu dabūsim, bet zinu, ka ir iespējams dabūt to, ko gribu. Tiklīdz starp neironiem izveidojas jaunas saites, saskatām citas iespējas. Bija visi vīrieši nelieši, bet te - hop - parādās arī labi cilvēki. Mūsu klapes uz acīm sāk plašāk atvērties. Ja mainām savu rīcību, nevar būt, ka apkārtējie uz to neatsauksies. Un, lūk, pie manis pienāk vīrietis iepazīties!

- Piemēram, aizbraucot dzīvot uz citu valsti, nākas piemēroties svešām tradīcijām, likumiem un dzīvot pa jaunam. Rezultāts ir līdzīgs kā neirografikā.

- Atšķirība ir tajā, ka, pārceļoties uz dzīvi citur, notiek daudz pārmaiņu un tās izraisa stresu. Protams, arī tā tiek veidotas jaunas neironu saites. Neirografika ir saudzīgāka metode.

- Es mēdzu nokāpt no saviem grābekļiem un tad vērot, kas mainās, ja rīkojos citādi. Pašlaik man ir tāds periods, kad biežāk saku nē. Un, zināt, pasaule joprojām pastāv. Cilvēki nenovēršas.

- Neirografika nav vienīgais veids, bet viens no veidiem, kā mazāk sāpīgi panākt pārmaiņas sevī. Tās, iespējams, ir bailes, kas neļauj pateikt «nē», iepriekšējā pieredze, un tu griezies kā vāvere ritenī. Neirografika ir ātra pārmaiņu metode, bet kategoriski nepiekrītu, ja kāds saka: tā ir viegla un virspusēja metode. Nē.

Lai noņemtu stresu, var zīmēt kaut ko, rezultāts būs. Neirografikas mērķis ir cits, un neirografika kā metode neiejaucas rupji. Ja gribi sevi iepazīt tikai par naga tiesu, lūdzu. Tobrīd tālāk sevī nerocies. Varbūt pēc mēneša sāksi atkal domāt par to, ko neirografika būs iekustinājusi, un sapratīsi, ka ar šo problēmu, jautājumu vajadzētu sākt strādāt.

- Cilvēks pats spēj regulēt šīs metodes tempu?

- Kad tā sakām, iedomājamies, ka to darām, bet tas notiek neapzināti. Zemapziņa vienmēr ir mūsu pusē. Ja šodien par kaut ko kļūst bail, ieklausies sevī, vai tev ir spēks tās bailes izdzīvot ar neirografikas palīdzību. Ja stresa līmenis ir tik liels, ka nevari to atļauties, jo tad var notikt kaut kas briesmīgs, pārtrauc.

- Cik ātri var sasniegt rezultātu, jo kuram tad ir laiks un gribēšana desmitiem gadu staigāt uz psihoanalīzi?

- Atkarīgs no jautājuma, kuru risinām. Ja ir konflikts, galvas vai muguras sāpes emocionālā stāvokļa dēļ, spēcīgs stress, tad rezultāts ir momentā. Esmu pati pārliecinājusies. Pabeidzi zīmēt un esi jau nedaudz cits cilvēks. Kad bijis ass konflikts un pēc tam to izstrādā neirografikā, cilvēks mēdz brīnīties: kas tad tur vispār bija? Viņš to ir reāli atrisinājis. Ja konflikts ar mammu ir ildzis visu dzīvi, tad ar vienu zīmējumu nebūs līdzēts. Bet kaut nelielas izmaiņas notiks uzreiz un simtprocentīgi. Savukārt šī konflikta atrisinājums sekos pēc vairākiem zīmējumiem.

Neirografikā tikai mēs paši mērām rezultātu. Vai es kādam piedodu - to zinu tikai es. Taču izmaiņas mūsos pamana citi, jo mēs mainām uzvedību, mainās intonācija. Kādai manai klientei bērni mēdz jautāt: mamma, tu esi nervoza, vai atkal neirografiku nezīmēji?

Jaunizveidotajām saitēm vajag laiku, lai nostiprinātos. Mēdz teikt, ka rīts ir gudrāks par vakaru. Tātad jāizguļas. Jaunās neironu saites nostiprinās 16-23 stundu laikā.

- Vai esat saskārusies ar viedokli, ka neirografika nav nopietna, nav zinātniska, tas ir šarlatānisms, jo ko gan var uzzīmēt cilvēks, kurš nemāk zīmēt? Taču dzīvojam laikā, kad pastāv gan zinātniski pamatoti, gan citi, ātrāki, dinamiskāki veidi, kā cilvēks izzina sevi.

- Ļoti labi, ka pajautājāt. Mani kā psihologu, kā cilvēku ar akadēmisku izglītību nepārliecina atbilde: tā tas strādā. Man jāzina, kāpēc un kā tas strādā. Un es arī meklēju, kā tas strādā. Varu teikt: jā, neirografika strādā. Tā nav maģija. Mēs strādājam ar savu iekšējo realitāti. Metode ir jauna, tikai tagad tiek izstrādāti zinātniski darbi, top doktora darbs. Psiholoģija šo metodi ir pieņēmusi. Daudz ārstu to mācās. Mana kursabiedrene Meksikā veica mērījumus, kā mainās smadzeņu darbība, zīmējot līnijas neirografikā. Konstatēts, ka ļoti palielinās koncentrēšanās un uzmanība - par vairāk nekā 80 procentiem. Tas ir ļoti labs rādītājs. Par to, ka, piemēram, meditācija ir laba metode, pārliecināt vairs nevajag. Tas jau ir apstiprināts, ka meditācijas laikā mūsu gudrā zemapziņa ievieš kārtību mūsu organismā.

Nianses ir tajā, ka smadzeņu darbību zinātne nevar izmērīt pilnībā. Līdz galam vēl nevaram izskaidrot smadzeņu darbību. Kas mūsos pieņem lēmumu? Kur ir mūsu personība? Mūsu smadzenes lēmumu pieņem ātrāk, nekā mēs par to iedomājamies. Vai mēs esam kā raidītājs, kurš atskaņo un izdara to, ko kāds cits jau iepriekš paredzējis? Mūsu vietā kāds jau izlēmis, bet mēs domājam, ka mēs esam tie gudrīši? Taču neirografikas laikā subjektīvas izmaiņas notiek un mēs tās sajūtam. Pagaidām ir bijis maz laika, lai šos procesus izskaidrotu. No neirolingvistiskās programmēšanas viedokļa neirografika ir vizuāli kinestētiska metode. Kamēr zīmējam, mēs skatāmies uz zīmējumu.

- Un kāpēc kinestētiska?

- Ķermenis ir indikators, kurš nekad nemelo. Mūsu smadzenes var atrasties pagātnē, tagadnē, nākotnē, bet ķermenis atrodas šeit un tagad. Vienmēr. Kad zīmējam neirografiku, ieklausāmies ķermeņa sajūtās. Kādas emocijas pārņem, ko domājam. Tāpēc neirografika labi palīdz, ja ir muguras vai galvas sāpes. Mēs zīmējam, un sāpes pāriet.

- Audiālā funkcija nav būtiska?

- Pats metodes autors ļoti daudz runā, un viņš saka, ka tas ir svarīgi. Neirografikā mēs pētām emocijas (patīk, sanikno, kļūst žēl), vērojam domas (kas notiek prātā, kādi teksti veidojas, jo ierobežojumi parādās kā teksts, teiksim, mammas balsī: tu nevarēsi, nedrīkst) un ķermeņa reakcijas. Bet ar sevi parasti skaļi nesarunājamies, tāpēc var teikt, ka neirografiku var zīmēt nedzirdīgs, bet ne neredzīgs cilvēks. Acīm ir jābūt atvērtām.

- Jo vairāk jūsos klausos, jo gribas veidot sarakstiņu, kas manī jāizlabo. Tas nu gan būs garš uzskaitījums!

- Lieliski! Jūs pat nezināt, cik cilvēku saka: man viss ir kārtībā. Neirografikā zinām, ko gribam iegūt, no kā gribam atteikties. Bet te atnāk cilvēks un saka: es neko negribu. Jautāju: konflikti ir? Nē. Tad tas stāvoklis ir līdzīgs depresijai. Cilvēks ir kā miris, neko negrib. Veselīga psihe grib, un tā ir dzīva, vesela organisma pazīme. Mēdz teikt, ka gribēt nav kaitīgi, kaitīgi ir negribēt.

- Vienīgi ikdienā maz laika atvēlam savām pašattīstības vajadzībām, jo prioritāri ne vienmēr saraksta augšgalā ir tas jaunais, ko vajadzētu ieviest dzīvē.

- Šajā nozīmē neirografika ļauj darboties atkarībā no laika un vietas. Vajag tikai papīra lapu, flomāsteru un zīmuļus. Dzīves temps ir straujš, bet zīmēšanai laiku var atrast. Zināt, kas rada prieku? Kad uz neirografiku atnāk cilvēks un pats piedāvā: tas man jau strādā, tas ar mani jau notiek, tagad pazīmēsim kaut ko citu, varbūt ko tādu, kas atver čakras? Tā ir veselīga attieksme pret dzīvi, jo cilvēks iemācījās, izdarīja un nu tiecas pēc kā cita, nevis saka: man viss ir.

- Kādi ir jūsu sarežģītākie klienti?

- Kā psihologam grūtāk ir tad, kad cilvēks ļoti stipri melo sev. Kad sākam zīmēt, strādāt ar problēmu, cilvēks saka: es gribu to. Nu negrib viņš to! Viņam jāsaprot, vai viņš to grib, vai kādam vajag, lai viņš to grib. Vai arī viņš ir pieradis, ka viņam tas jāgrib. Cilvēks nesaprot, ka tās ir viltus prasības un vēlmes, un spītīgi tās aizstāv. Ar galvu sitas un sitas, bet neredz, ka izeja ir blakus. Pēc zīmējuma var noteikt, ka cilvēks melo pats sev. It kā grib risināt problēmu, tomēr nē. Viena dāma teica: gribu apprecēties, bet zīmēja tā, ka skaidrs - negrib gan.

Ir tāda anekdote par naglu pierē. Vīrietis visiem sūdzas, cik viņam ir slikti. Viņam iesaka izvilkt naglu no pieres, tad galva nesāpēs un pašsajūta uzlabosies. Bet viņš strīdas: jūs neko nesaprotat, es izstāstīšu, cik man ir slikti, tikai paklausieties manī. Viņš ir gatavs darīt visu, lai to naglu no pieres neizvilktu. (Ticiet vai ne, bet pēc intervijas vakarā mājās ieslēdzu televizoru, un tur rāda sižetu. Lilijas izstāstīto anekdoti. Tikai vīrietim pierē iestrēgusi lode, nevis nagla - aut.)

- Rezumēsim. Neirografika ir konkrēta metode, tās apguvē pastāv posmi. Mēs zīmējam un pēc tam to tulkojam.

- Tā nevar teikt. Mēs neko netulkojam. Mēs pat paši sev netulkojam. Mēs skatāmies uz to, kas notiek, un vērojam, mums ir svarīgi, ka kaut kas mainās, un nav svarīgi, kā. Mums ir svarīgi, ar ko tas viss beidzas. Mums ir svarīgi gūt apmierinājumu. Bet, kad zīmējam, mēs neinterpretējam. Mēs strādājam individuāli ar sevi. Varat uzdot jautājumus un pati varat atbildēt. Bet sev. Ja sāksim tulkot citu zīmējumus, tad katram tas būs kas cits. Tik un tā runāsiet par sevi, ļoti autobiogrāfiski. Mēs neirografiku neizmantojam kā testu vai projekcijas metodi. Viss var nozīmēt visu.

- Zīmējot agri vai vēlu ieraudzīsim savus paša māņus un atradīsim savu patieso es, vai ne tā?

- Izstāstīšu atkal par naudas mandalas zīmēšanu. Atnāca sieviete, ļoti aktīva, daudz ko dara, strādā. Sākām zīmēt mandalu, pārtraukumā viņu sastapu koridorā, un vajadzēja redzēt viņas seju! Viņa izjuta pārsteigumu un atvieglojumu vienlaikus. Viņa atzinās, ka tikai tagad, pusmūžā, ir sapratusi - negribu pelnīt naudu. Viņa varēja sev to pateikt: jā, es to daru, es to varu, bet es gribu ko citu.

- Laba sajūta, kad drošs atbalsts ir tevī pašā.

- Protams, nauda ir jāpelna, jo no kaut kā taču jādzīvo, bet vairs nevajag melot sev, tēlot «businesswoman». Kad cilvēks satiekas ar sevi, tas dod tādu spēku!

- Esat pirmā sertificētā neirografikas instruktore Latvijā. Kas jūs ieinteresēja šajā jaunajā metodē?

- Esmu psiholoģe, man ir akadēmiska izglītība. Vairākus gadus aktīvi strādāju kā vieslektore, izbraukāju visu pasauli. Neirografika man ir tuva, to es saprotu un redzu, ka psiholoģiju ar neirografiku var ļoti labi apvienot. Pamēģināju, rezultātus izjutu uz savas ādas. Tagad man ir arī audzēkņi, vadu nodarbības, sertificētus kursus.

Lilijas Baltinas CV

Viņa vēlas uzsvērt pašlaik svarīgāko savā profesionālajā dzīvē: «Esmu psiholoģe, koučs, neirografiķe. Mani cilvēkos interesē tagadne un nākotne, nevis pagātne.»