PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Izzinām: Dabas brīnumi – dārgakmeņi
Dārgakmeņi jau senlaikos saistījuši cilvēkus ar savām krāsām un valdzinošo mirdzumu. Rubīni, dimanti, ahāti, dzintars greznoja gan bagātos, gan ne tik bagātos. Turīgie un ar pētniecisko dziņu apveltītie bija tie, kas sāka veidot arī šo akmeņu kolekcijas, kurās iegūla ne tikai acis priecējošie, bet daudz plašāks materiāls – tas, ko ģeologi dēvē par minerāliem. Šobrīd pasaulē ir daudz muzeju, kas piedāvā ielūkoties šajā noslēpumainajā pasaulē, kurā kopumā ir aptuveni 6000 šādu dabas brīnumu.
Nelielu to daļu var apskatīt Latvijas Dabas muzeja jaunajā ekspozīcijā «Mineraloģija» un uzzināt daudz interesanta par tiem, kā arī aplūkot pašu acīm, kāds tad īsti izskatās, piemēram, tirkīzs, safīrs, jašma. Varbūt var pat paņemt arī līdzi savā īpašumā esošos akmeņus un noskaidrot, kas tie īsti ir. Jaunās ekspozīcijas priekškaru pirms tās atklāšanas pavēra Dabas muzeja Ģeoloģijas un paleontoloģijas nodaļas vecākā mineraloģe Sanita Lielbārde, uzsverot, ka izstādes pirmsākumi meklējami Nikolausa fon Himzela (Nikolaus von Himsel) 18. gadsimta kolekcijā, tāpēc īpaša vieta ekspozīcijā atvēlēta šim vācbaltiešu ārstam un kolekcionāram. Tā vienlaikus ir arī Rīgas Dabaspētnieku biedrības minerālu kolekcijas daļa un kopā ar Himzela devumu ir uzskatāma par Latvijas Dabas muzeja priekšteci.
Latvijā minerālu maz
Latvijā minerālu patiesībā ir ļoti maz, tos gandrīz var saskaitīt uz abu roku pirkstiem.
Vairāk par 15 nebūs. Piemēram, Doles salā pie Daugavas, kur ir dolomīta atsegumi, var atrast kalcīta kristālus, bet Alūksnes pusē - kvarca kristālus. Izstādē to saujiņu dārgumu, ko izdevies atrast Latvijā, arī varēs aplūkot, taču tie ne klāt nestāv tiem, kas saplūduši no dažādām pasaules malām. Ekspozīcijā var ne tikai apskatīt ap 400 dažādu minerālu, bet uzzināt arī to ķīmisko sastāvu, fizikālās īpašības - cietību, spīdumu, krāsu.
Kā nosaka cietību? Vienkārši - skrāpējot minerālus ar cietības skalas etaloniem. Ja minerāls atstāj pēdas uz stikla, tad tā cietība pēc Mosa skalas ir lielāka par 5,5. To izstādē katrs pats var izmēģināt uz īpaša paraudziņa, bet blakus tam ir tāds, uz kura var arī pazīmēt, lai pārliecinātos, ka minerāli atstāj arī krāsu pēdas. Vēl interesanta pazīme ir magnētisms. Starp citu, magnetīti ir atrodami arī Latvijas pludmalēs.
Savukārt citā ekspozīcijas daļā ir izvietoti tie minerāli, kuru ķīmiskais sastāvs ir tāds, ka ultravioletajā apgaismojumā tie spīd dažādās krāsās. Tā var arī noteikt, vai dārgakmens nav mākslīgi veidots. Jāatceras, ka daudzi dārgakmeņi mūsdienās tiek mākslīgi sintezēti. Viens no tādiem ir tirkīzs, kas dabā ir atrodams ļoti reti, taču veikalos ir gana bieži nopērkams un nebūt ne par augstu cenu. Tāpat mākslīgi tiek sintezēts smaragds, rubīns, safīrs, arī dimants, kas, protams, cenas ziņā ir lētāks nekā dabīgais, bet pēc izskata neatšķiras no īstā. Ultravioletajā gaismā īstais dzintars izstaros pelēcīgi zilu luminiscenci, kā nav mākslīgajam, bet rubīns degs violetsarkanā krāsā. Starp citu, visiem minerāliem šāda īpašība nepiemīt, no Latvijā atrodamajiem spīdēšana ir laukšpatam, kalcītam - bet arī ne no visām atradnēm.
Struktūru dažādība
Minerālu izkārtojumā izstādes ierīkotāji izmantojuši tā saucamo Štrunca klasifikāciju. To izstrādāja vācu mineralogs Kārlis Hugo Štruncs (1910-2006), un tā balstās uz klasifikāciju pēc to anjoniem un kristāliskās struktūras. Minerālu kristālu formas veidojas dabā, ja ir ļoti labi apstākļi - gan temperatūra, gan spiediens, gan telpa. Veidoli, kādu tie iegūst, ir dažādi - nierveida, romba, dodekaedra, oktaedra (tādi ir dimantiem), kubiski, kūlīšu. Kristāli var veidot sakopojumus, ko ģeologi sauc par agregātiem. Viens no tiem ir drūza, kad kristāliņi aug uz pamatnes - tas ir tipiski kalcītiem, otrs - žeodas: kad tie aug uz tukšas telpas sieniņām pakāpeniski virzienā uz centru. Tā darīt patīk ametistam. Divas tādas žeodas ir aplūkojamas izstādē, un nezinātājam varētu šķist, ka tās veidotas mākslīgi, kāda veikla tēlnieka rokām. Izrādās, dabiskais, iespējams, vulkāniskas izcelsmes veidojums atceļojis uz Latviju no Brazīlijas, kur ir milzīgas atradnes. Pārzāģēts uz pusēm, tas iekšpusē atklājis brīnumainu ametistu mežģīnes. Tas nebūt nenozīmē, ka jebkura tādas formas lavas «bumba» var slēpt sevī dārgumus, tā var izrādīties arī garlaicīgi tukša. Ametists šobrīd ir ļoti populārs un iegādājams par ļoti draudzīgām cenām, jo atradnes ir bagātīgas. Daudzi iecienījuši šā dārgakmens rotas, un ir ticējums, ka tas pasargā no noreibšanas, alkoholiskos dzērienus baudot. Ģeologi gan no šāda skatu punkta uz minerāliem neraugās, taču, protams, zina, ka daudzi tic to spēkam un dažādajai iedarbībai uz cilvēkiem un izvēlas savai zodiaka zīmei atbilstošos «aizsargātājus». Var arī saprast, jo tie ir ļoti skaisti, savdabīgi un arī, nenoliegsim, dzīvi. Kad vēl bija aplūkojama vecā mineraloģijas ekspozīcija, daudzi nākuši to skatīties, bet bijuši tādi, kas vēlējušies redzēt kādu konkrētu dārgakmeni un pie kases jau vaicājuši, vai tāds muzejā vispār ir, lai tad varētu veikalā to iegādāties vai salīdzināt ar sev piederošo.
Jaunākais guvums - zelta tīrradnis
Viens no jaunākajiem muzeja ieguvumiem ir zelta tīrradnis un dimants, jo daudzi iepriekš vēlējušies redzēt tieši šo. Taču vecākie paraugi ir jau no iepriekšminētā Himzela laikiem, kopumā to ir aptuveni 700. Arī Rīgas Dabaspētnieku biedrība devusi lielu ieguldījumu kolekcijas veidošanā, tāpēc Dabas muzejs tagad var lepoties ar bagātīgu krājumu. Par laimi, tas kara laikā netika izvests vai izvazāts, tikai diemžēl pazaudētas kartītes ar norādēm, no kurienes šie minerāli iegūti. Tikai trešdaļai eksponātu tas zināms, tāpēc izlēmuši nerakstīt nevienam nekādu izcelsmes norādi. Te izstādītie minerāli esot interesantākie un populārākie. Lūk, rūdas paraugi (piemēram, dzīvsudraba), pirīti, halkopirīti, ko daudzi nes uz muzeju un vaicā, vai tas nav zelts. (Jāatceras, ka zelts ir mīksts, bet pirīts ne.) Ja te aplūkojams liels pirīta klucis, tad Latvijā tie atrodami kā nelielas drusciņas. Tāpat kā zelts - pāris kripsīši. Šo dzelzs kolčedānu izmanto sērskābes ražošanā. Kara laikā, kad sēra krājumi izsīka, atklāja, ka to var aizstāt ar pirītu. Nē, ar pirotehniku tas nav saistāms. Ar to gan ir saikne sēram, kas atgādina skaisti dzeltenu sviesta vai ananasa gabalu.
Ļoti bagātīga te ir oksīdu un hidroksīdu grupa - to pārstāv arī kvarcs, kuram ir dažādas varietātes un kas veido interesantas drūzas: caurspīdīgais - kalnu kristāls, dzeltenais - citrīns, zaļganais - heliotrops jeb asinsakmens. Un kur tad vēl jašma - sarkanā un zaļā! Tā šobrīd ir ļoti populāra. Vai tās tiešām ir to dabīgās krāsas? Jā, gan, un tās īpaši krāšņi uzzied ahātos. Veseli mākslas darbi! Ne velti no tiem gatavo dažādas rotas un priekšmetus. Kad paņem tādu neapstrādātu gabalu rokās, nekad nezini, ko tas slēpj iekšpusē. Latvijā diemžēl tādu neatrast, varbūt pavisam nelielus gabaliņus. Arī granātus šeit var uziet niecīgu gabaliņu veidā. Bet zaļā granāta paveids gan tikai Somijā atrodams. Toties vizla nelielos slānīšos Latvijā ir!
Projektu atbalsts
Protams, jāpiemin arī dzintars - te ir gan zaļais, gan zilais, kas šeit nonācis no Dominikānas Republikas. Pārējie atceļojuši no Kaļiņingradas, kur ir lielākās dzintara raktuves pasaulē. No Latvijas krājumā esot tikai divi paraudziņi. Latvijā iespējams atrast daudzveidīgus kalcīta kristālus, kuru izmērs var sasniegt vairākus centimetrus. Nereti kalcīts veido drūzas iežu - dolomīta un kaļķakmens - tukšumos. Tas diezgan bieži atrodams arī Latvijā dabiskajos dolomītu klinšu atsegumos, taču šādu atradņu vietas netiek popularizētas, lai tajās neiekļūtu vandaļi un tās neizpostītu.
Vērtīgs minerāls ir korunds. Tas ir otrs cietākais - tūlīt aiz dimanta. To izmanto visos pulēšanas un slīpēšanas darbos. Tam ir ļoti skaisti divi dārgakmeņu paveidi - rubīns un safīrs. Tieši šis zilais dārgakmens iegādāts par 2000 eiro, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstam. Par fonda līdzekļiem - 4000 eiro - šogad nopirkti vēl citi kolekcijas priekšmeti. Bez šāda atbalsta muzejam būtu grūti papildināt ekspozīciju, jo pašu budžets jāizmanto ne tikai Mineraloģijas, bet arī citām nodaļām. Vēl arī jāmin Eiropas Savienības projektu atbalsts, kas arī ir būtisks pienesums kolekcijas papildināšanai.
Turīgāki muzeji piedalās arī izsolēs un tur iegādājas vērtīgākos minerālus, bet Dabas muzejam nav tādas rocības, lai ko tādu atļautos.
Ne tikai skaistumam
Pie vairākiem eksponātiem pievienots paraugs, kas rāda, kur tas tiek izmantots. Sudrabs un karotīte, dzīvsudrabs un spuldze (kādreiz populāri bija tos lietot termometros), galenīts (svins) un makšķeru atsvariņi. Kvarcs un briļļu lēcas. Bet to izmanto arī stikla šķiedras tapetēs, un, protams, stikls top no kvarca smiltīm, kas arī Latvijā ir pieejamas. Bet kas tas? Islandes špats - liels, pa skaldnības plaknēm sadalīts, dzidrs kalcīta kristāls, ko izmanto optikā - mikroskopiem, jo tiem piemīt gaismas dubultlaušanas efekts.
Pie karbonātu grupas piederošais ļoti skaistais malahīts atsauc atmiņā bērnībā lasīto Pāvela Bažova grāmatu «Malahīta šķirstiņš». Krievijā, kur šo minerālu uzskatīja par tādu, kas piepilda vēlmes, ir viena no lielākajām atradnēm, tāpēc nav brīnums, ka Sanktpēterburgā tas izmantots Ziemas pils celtniecībā. Tur ir arī malahīta istaba, kas nosaukumu ieguvusi no šī akmens izveidotās grīdas un kolonnām, kā arī lielas, masīvas vāzes dēļ. Arī senajā Ēģiptē tas bija iecienīts, jo pulverveida malahītu un lazurītu lietoja kā acu ēnas. Lazurīts lietots kā pigments gleznošanā, no tā top flīzes, galda virsmas. Okeru izmanto kā dabīgo dzelteno pigmentu. Labradorīts bija ļoti populārs šā gadsimta sākumā, jo to izmantoja dažādās celtnēs - plāksnes tika ievestas no Skandināvijas.
Turmalīni arī ir ļoti daudzveidīgi. Manometros lieto melno turmalīnu tieši adatiņām. Nefrīts ir ne tikai dārgakmens, bet senatnē tas noderēja muzicēšanai. Ķīnā izgatavoja bjanciņu - sitamo instrumentu, kas sastāvēja no 14 līdz 24 nefrīta plāksnēm.
Gan labi, gan ne tik labi
Ir arī ekspozīcijā mazāk koši paraugi, kā boksīts, no kura iegūst alumīniju, kas savukārt ir ļoti noderīgs dažādās dzīves jomās. Tāpat ilmenīts, no kura iegūst titānu, ko liek urbjiem uzgalīšos, no hromīta - hromu, ko lieto dzelzs pārklājumos, bet no rutila - balto pigmentu, ko izmanto kā pārtikas krāsvielu (E171), piemēram, šokolādē.
Sāls jeb halīts arī ir minerāls, ko visi pazīst un plaši lieto gan pārtikā, gan citās jomās. Tas atrodams balts vai caurspīdīgs, bet piejaukumu dēļ var būt arī dzeltenā, brūnā vai pat melnā krāsā. Rozā vai persiku toni tas iegūst izžūstošos ezeros - baktēriju piemaisījumu dēļ. Te ir aplūkojams zils sāls gabals, kas muzejam esot atvests no Polijas. Halītu var izaudzēt arī mājas apstākļos. Daudzi noteikti atceras skolas gados sālsūdens trauciņā uz vilnas dzijas posmiņa uzaudzētos kristālus, kas uz tā veidojās, izžūstot sāls šķīdumam. Savukārt brīvā veidā kālijs dabā nav atrodams. Tas sastopams hlorīdu un sulfātu veidā, piemēram, minerālā silvīnā. Tas arī ir sāls, ko izmanto minerālmēslos. Daudzas valstis to atzinušas par labu esam ceļu kaisīšanai. Lai gan arī tas ir sāls, tomēr ilgāk turas uz ceļa seguma un nav tik kaitīgs kā halīts, ko ziemās bagātīgi bārsta uz Latvijas brauktuvēm.
Boraks tiek lietots kā sastāvdaļa kosmētikā, lielākoties Amerikā radītajā produkcijā, jo Eiropā tas ir aizliegts. Latvijā boraku legāli izmanto medicīnā kā antiseptisku līdzekli - vājā koncentrācijā brūču skalošanai un apmazgāšanai. Talks arī ir balts pulveris, ko labi pazīst kosmētikas ražotāji - acu ēnās, pūderos, svarcēlājiem - roku sausināšanai. Lūk, turpat blakus azbests, no kā savulaik tapa nedegošs materiāls! Varbūt tāpēc vienubrīd gana populārs teiciens bija par mūsdienu stiprajiem - azbesta - sieviešiem. Šis materiāls ar šķiedrainu struktūru tika izmantots šīfera ražošanai un siltumizolējošajos līdzekļos, taču tika atzīts par kaitīgu veselībai, jo slānīši no azbesta atdalās un, ja nokļūst plaušās, var izraisīt smagas slimības. Tāpēc nu jau vairāk nekā desmit gadus Eiropas Savienībā to būvniecībā un arī citur nelieto vai lieto strikti ierobežoti.
Barīts arī ir savdabīgs minerāls, kas augstā blīvuma (jau nosaukumā tas ietverts, jo grieķu valodā nozīmē - smagais) dēļ ir iecienīts rūpniecībā. To izmanto arī rentgenā - kuņģī ievada kopā ar ūdeni kā kontrastvielu un tādā veidā konstatē sasirgušo vietu.
Daudz zināmāks ir ģipsis, īpaši tēlniekiem, ārstiem un celtniekiem: pirmajiem - mākslas priekšmetu izveidei, otrajiem - ģipša pārsējiem, trešajiem - būvniecībai. Īpaši interesanti izstādē ir šķiedru ģipša un rozešu ģipša gabali, kas tā vien atgādina salipinātas šokolādes plāksnītes. Kādreiz bieži tādi atvesti kā suvenīri no tuksnešiem. Arī muzejā tas nonācis kā dāvinājums. Tas arī ir vēl viens no veidiem, kā tiek papildināta kolekcija. Nereti cilvēki ierodas muzejā, lai noskaidrotu, kas tad nonācis viņu īpašumā, un dažkārt ir gatavi savu guvumu pārdot vai arī atdāvināt.