Dārgakmens ir kā sīks piliens, kurā koncentrējusies Visuma bezgalība, dzīvās dabas mutuļojošais spēks, žilbinošā Saule un biedējošās okeāna dzīles. Viss vienā lāsē!
Kopš senseniem laikiem Rietumu, Indijas, Ēģiptes un Mezopotāmijas civilizācijas ticēja, ka ar dārgakmeņu palīdzību iespējams ietekmēt likteni. Senatnē dārgakmeņu īpašības pētīja izglītoti astrologi un alķīmiķi. Vēsture rāda - dārgakmeņiem piemīt maģisks spēks, kas dažreiz sargā savus īpašniekus, nesot tiem veiksmi un panākumus, bet citkārt padara sava nēsātāja dzīvi nepanesamu un reizēm pat atņem to. Liktenīgās dārglietas aiz sevis atstājušas arī ne mazums asiņainu pēdu.
Gredzens ar indi
15. gs. Itālijā spāņu aristokrātu dzimta Bordžiji bija slavena ar savu politisko ietekmi, kaislībām, dzimtas grēkiem un asinskāri. Šīs dzimtas piederīgajam, Romas pāvestam Aleksandram VI bija vesels štats ķīmiķu, kas gatavoja dažādas indes. Viena no tām - Bordžiju vīns. Ja cilvēks to iedzēra, pēc kāda laika viņam izkrita zobi, sāka izkrist mati un lobīties āda, līdz beigās apstājās elpošana. Interesantākais ir tas, ka, mainot indes devu, varēja izvēlēties laiku, cik ilgi upuris dzīvos. Indīgā komponente iedarbojās tik pakāpeniski, ka nelaimīgais varēja nodzīvot pat gadu pēc Bordžiju vīna baudīšanas. Slavenākie dzimtas slepkavas ir Aleksandra VI dēls Cezāre Bordžija un meita Lukrēcija Bordžija. Ar nevēlamām personām Cezāre izrēķinājās ar iemīļotā gredzena «Bordžiju liesma» palīdzību. Zem rubīna, kas rotāja gredzenu, atradās rezervuārs ar indi, ko upurim nemanot ielēja vīnā. Cezārem piederēja vēl viens zelta gredzens - «Lauvas nags». Nogalināšanas mehānisms iedarbojās sarokošanās laikā. Caur nemanāmu adatu nevēlamās personas ķermenī tika iešļircināta inde. Savukārt viņa māsai Lukrēcijai bija īpašas guļamistabas atslēgas, kurās bija iestrādāti saindēti dzelkšņi. Atslēgas viņa iedeva kaislību lamatās ievilinātam ienaidniekam vai apnikušam mīļākajam, kas, slēdzot durvis, sadūrās un turpat arī nomira.
Auskari, kas nogalināja Puškinu
Kņazi Meščerski no paaudzes paaudzē mantoja ne vien auskarus ar lieliem dimantiem, bet arī ticējumu, kas vēstīja: «Ja šos auskarus uzvilks neuzticīga sieva, ar viņu noteikti kaut kas notiks.» Parasti šo ticējumu svešiniekiem nestāstīja, bet viens no kņaziem to izstāstīja draugam Aleksandram Puškinam. Dzejnieks ticēja mistikai un liktenīgām sakritībām, tāpēc palūdza, lai draugs aizdod viņam auskarus. Viņš bija tik greizsirdīgs, ka nolēma pārbaudīt savu sievu. Tomēr auskari izrīkojās pēc sava prāta, vēsta mistiskais nostāsts. Tie neatklāja Natālijas Gončarovas-Puškinas noslēpumus, bet pavērsa savu maģisko spēku pret viņas vīru. Dažas dienas pēc tam, kad viņa uzvilka liktenīgos auskarus, Puškins tika ievainots duelī un gāja bojā no nāvējošā ievainojuma. Auskari atgriezās pie sava īpašnieka. Tomēr dižais dzejnieks nebija vienīgais to upuris. Pagājušā gadsimta sākumā auskari nonākuši pie Aleksandra Meščerska sievas Jekaterinas. Ģimene neatzina šo laulību, bet tante jaunajai kņazienei pareģoja nelaimes, ko motivēja ar to, ka seno rotaslietu drīkst nēsāt tikai viņu dzimtas pēcteči, bet svešiniekus tie soda. Tā arī notika - negaidīti nomira kņazs Aleksandrs, bet Jekaterinas mīļākais atteicās precēt sievieti, un viņa zaudēja savu stāvokli sabiedrībā. Pēc tam jaunajai sievietei nācās pārciest Oktobra revolūcijas šausmas, arestus, pazemojošu pratināšanu un izsūtījumu. Viņa zaudēja visus savus īpašumus, bet auskarus kaut kādā mistiskā veidā saglabāja un pārdeva tikai pirms nāves. Runā, ka auskari turpina ceļot no viena īpašnieka pie cita, sāpinot un nogalinot viņus.
Kaklarota iznīcina monarhiju
Francijas karalienei Marijai Antuanetei piederēja vairākas liktenīgas rotas. Dimants «Cerība» nebija vienīgais, kas nospēlēja savu lomu viņas dzīvē. Leģenda vēsta, ka pilnībā viņas dzīvi sagrāvusi kaklarota ar milzum daudz briljantiem, skaidriem kā ūdens lāses. Rotu darināja citai sievietei - Ludviķa XV favorītei, bet pasūtītājs nepaspēja rotu izpirkt, jo nomira. Tad juvelieri piedāvāja kaklarotu karalienei. Marija Antuanete sajuta kaut ko nelāgu, tāpēc no pirkuma atteicās. Tomēr tas viņu nepaglāba. Kāda dāma - Žanna Lamota Valua, uzdodoties par karalienes uzticības personu, piespieda kardinālu izpirkt kaklarotu. Daļu naudas viņš samaksāja, bet daļu uzrakstīja kā aizņēmumu. Kad pagāja laiks, bet vekseļus neviens nesedza, juvelieri sašutumā vērsās pie karalienes. Izrādījās, ka viņa par rotu neko nezina un patiesībā galma dāma bija pievākusi briljantus, lai tos pārdotu pa daļām. Kardinālu par sodu izsūtīja, bet krāpnieci publiski nopēra un nosūtīja uz ielasmeitu cietumu. Taču ar to viss nebeidzās. Tiesas process izprovocēja nemierus, bet Mariju Antuaneti apvainoja izšķērdībā laikā, kad pilsoņi cieta badu. Eļļu ugunij pielēja Lamotas Valua memuāri. Nemiera pilnajai sievietei izdevās aizbēgt no cietuma. Viņa aizbrauca uz Londonu, kur izdeva «piezīmes par karalieni», kas sastāvēja no melīgiem apvainojumiem. Francijas karaļa dzīvesbiedres reputācija bija iznīcināta un kopā ar to - arī monarhija. 1793. gadā, deviņus mēnešus pēc vīra giljotinēšanas, arī Marija Antuanete tika sodīta ar nāvi.
