PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Cilvēka evolūcija un senie arhetipi
 
©depositphotos.com

Lasot zodiaka zīmju aprakstus, daudzi neviļus secina, ka ikkatra zīme ir vien noteiktu īpašību, noslieču, tieksmju saraksts. Taču patiesībā viss ir daudz sarežģītāk un interesantāk. Zodiaka zīme ir vienots, dziļš arhetipiskais tēls, kas glabājas cilvēces kopīgās apziņas dzīlēs un izpaužas caur katru no mums.

Burtiski vārds «arhetips» nozīmē «pirmtēls, (pasaules) senais tēls». Mēģinot raksturot vispārcilvēciskās dvēseles sfēru, psihes bāzes jēdzienus, kolektīvās bezapziņas «senākos iemītniekus», šo terminu ieviesa slavenais psihoanalītiķis (un arī astrologs) Karls Gustavs Jungs.

Viņš rakstīja: «Dziļākie dvēseles slāņi zaudē savu individuālo neatkārtojamību, jo vairāk, jo tālāk tie atkāpjas tumsā. Laižoties arvien zemāk un tuvojoties autonomi funkcionējošām sistēmām, tās iegūst arvien kolektīvāku un universālāku raksturu, kamēr galīgi neizdziest materiālajās substancēs. Attiecīgi pašos «dvēseles» dziļumos ir vienkārši Visums.»

Tātad mūsu dvēsele ir kosmosa atspulgs. Arhetipi, no kā tā sastāv, savās pirmsākuma formās ir vienkārši dabas tēli; debess, zemes, ūdens, jūras tēli, kas kļuva par simboliem ar to pašu brīdi, kad cilvēks tos sāka atdalīt no vispārīgās ainavas un sāka noformēt savu pasaules redzējumu ar šo ārējo orientieru palīdzību. Cilvēka apziņa neradās vienā mirklī. Tās pamatu veido tie dabas un kultūrvēsturiskie tēli, mīti un simboli, kuri mūs arī šodien pārsteidz ar savu galēji abstrakto loģiku un vienlaikus arī vienkāršību, vispārīgu, daļēji sajūtās un daļēji prātā balstītu universālismu. Arhetipi ir mūsu psihes «dzīvā sēkla». Ar tiem asociējas tik globālas idejas, ka tās grūti izteikt arī ar mūsdienu valodas plašajām iespējām, vārdi sniedz vien virspusēju priekšstatu. Šīs neapzinātās idejas - dzīvības rašanās, kustība telpā, eksistences drošais pamats utt. - kļuva par arhetipu pamatu. Svarīgākā arhetipisko tēlu īpašība ir to universālums. Tie nav atkarīgi no laikposma, no uztveres īpatnībām, audzināšanas, nacionalitātes, ģeogrāfiskā novietojuma.

Dabas parādību un to lomas cilvēka dzīvē apjēgsmes vēlākos posmos tika radīti mīti par dieviem. Taču to pamatā ir ne tikai tābrīža cilvēka vajadzības, bet arī viņa saprāta iepriekšējā, daudzu tūkstošu gadu ilgā vēsture. Tieši tāpēc mitoloģiskie tēli ir arhetipiski un visā pilnībā apraksta vispārcilvēcisko, kosmiskos planētu jēdzienus, būtību. Turklāt arhetipi ir ne tikai kaut kāda mistiska, sena forma, bet arī aktīvs spēks, kas to arvien uztur un rada. Gluži tāpat planētas nav tikai fiziski ķermeņi kaut kur tālu debesjumā, bet arī garīgi principi, aktīvi un spēcīgi. Kā teica Jungs - planētas arī ir šie [senie] dievi, bezapziņas varas simboli. Savukārt dievi cēlušies no arhetipu pirmformām.

*

Šoreiz aplūkosim zīmju un planētu arhetipus atbilstoši cilvēces evolūcijai. Šajā gadījumā zodiaka aplis tiek «griezts» uz otru pusi - no bezapziņas okeāna (Zivīm) līdz individuālajam rīcības impulsam (Aunam). Arheoloģiskie arhetipi pārklājas, ar katru nākamo posmu kaut kas «aizpeld», bet kaut kas paliek cauri laikiem kā neizdzēšams zīmogs cilvēku zemapziņā, kas rod izpausmi visās sfērās un līmeņos.

ZIVJU ARHETIPS

(Neptūns)

Ūdeņu pirmtēls, māte Jūra

Cilvēces vēsturei ir apmēram četri miljoni gadu, taču valoda sāka attīstīties tikai apmēram pirms 700 000 gadiem, rakstība - vēl krietni tuvāk mūsdienām. Tātad lielākā daļa cilvēces eksistences pagājusi tādā kā miglā. Cilvēki domāja bez valodas. Tas ir palicis mūsos līdz šim laikam - ķermeniskā domāšana, «ķermeņa prāts». Tas nosaka dažādas emocionālas, nenoliedzami cilvēciskas izpausmes, piemēram, tas ir tas, kas liek zīdainim smaidīt. Neapzināta, bet aktīva pasaules uztvere astroloģijā tiek saistīta ar Zivīm un planētu Neptūns, kas atspoguļo zemapziņu un cilvēces neizgaismoto vēsturi, kas līdzīga augļa pavadītajam laikam mātes dzemdē. Neptūns ir vēsturiskā dvēsele un psihe, kuras pamatu veido kolektīvās bezapziņas dzīles. Tai atbilst mitoloģiskais tēls okeāns, kurā reiz radās dzīvība.

Zivju arhetips pievērš mūs pašiem cilvēces pirmsākumiem. Visa sākums cilvēka tiešajā domāšanā nav atdalāms no dabiskā dzimšanas procesa, tāpēc likumsakarīgi pats senākais mitoloģiskais tēls ir Mātes tēls, kas dzemdē cilvēkus un dabas spēkus, kas vēlāk pārtop par dieviem. Ar Zivju arhetipu līdz mums ir nokļuvis mitoloģiskais dižās Pirmmātes tēls.

Astroloģijā Zivis ir Ūdens stihijas zīme, un ūdenī ir radusies dzīvība. Jau senie cilvēki apjauta, ka dzīvība bez ūdens nav iedomājama. Arī visu tautu mīti par dzīvības šūpuli sauc pirmūdeņus, kas vēlāk tiek fiksēti kā Mātes Jūras tēls.

Jaunākos laikos cilvēki iepazina dzīvības devēja ūdens briesmīgo spēku, Pirmmātes šausmīgo pusi, iepazinās ar briesmoņiem, kas mīt jūras dzelmē. Mītos atdzīvojās Medūza, Himera, Leviatāns. Līdzīgus briesmīgus tēlus un neapzinātas bailes rada Neptūna zemapziņas dzīles, kad tās neapspīd saprāta gaisma.

Jau vēlāk jūra iegūst vīrišķās dievišķās hipostāzes, kas tomēr pakļautas sievišķajam pirmsākumam. Piemēram, Poseidons nozīmē «Zemes ūdeņu vīrs». Vēlākajos mītos jūras dievi nereti pretendē uz sākotnējo pasaules pārvaldniecību, tomēr vairs nevar sacensties ar seno pirmmāti. Viņi var tikai dumpoties, radot vētras, un viņus savalda jaunās, sakārtotās pasaules dievi. Zaudējot savu haosa tēlu un līdz ar to arī sākotnējo spēku, jūras dievi it kā «aiziet pensijā» un dievu panteonā nu jau mīt pēdējās rindās.

Zivīs tas izpaužas kā pasīvā dzīves pozīcija, kas vienmēr ir nedaudz ārpus šīs pasaules. Taču tas dod viņām iespēju būt kontaktā ar mūžīgo un pieskarties nezināmiem noslēpumiem, kuru simbols mums līdz šim ir jūra.

Salīdzināta ar miegu, jūra kļūst arī par nāves analogu; dzīvība atgriežas tur, no kurienes nākusi; ūdens stihija katru laiku beigās aprij pasauli, atgriežot to sākotnējā, miega stāvoklī, no kura atkal dzims jauns saprāts.

ŪDENSVĪRA ARHETIPS

(Urāns)

Radošās Debess pirmtēls

Zivju zīme apraksta dzīvības un saprāta izcelšanos, bet Ūdensvīra arhetips ir grūdiens to evolūcijai.

Bioloģiskā evolūcija norit lēni, un nav iespējams pateikt, tieši kurā brīdī notika pāreja no vēlīnajiem primātiem uz pirmo cilvēku. Pirms apmēram trīs miljoniem gadu Āfrikā parādījās būtnes, kas atšķīrās no iepriekšējiem cilvēkveidīgajiem - pirmām kārtām jau ar to, ka vairs nedzīvoja kokos. Vai viņus izspieda citi pērtiķveidīgie, vai tā bija labprātīga aiziešana, dodot priekšroku prāta veiklībai, nevis rupjam spēkam, vai arī notika evolucionārs lēciens, pateicoties brīžiem paaugstinātajam radioaktīvajam fonam, nav zināms. Skaidrs, ka dabas kataklizmas (tobrīd aktīvi veidojās kalni, notika zemestrīces utt.) un jaunu, neierastu teritoriju apgūšana kalpoja kā grūdiens arī jauna domāšanas tipa attīstībai. Cilvēks ieguva intuīcijas skaidrību, kas ļāva nojaust tuvojošās dabas parādības, kā arī savu darbību rezultātu. Tas kļuva par atmiņas aizmetni.

Šim domāšanas tipam - intuīciju un nojautu - astroloģijā atbilst Urāns un globālo pārmaiņu un jauno atklājumu zīme Ūdensvīrs. Urāns apzīmē kustību visplašākajā tās nozīmē: gan domas kustību, gan tīri fizisku tāļu apgūšanu.

Ūdensvīrs ir miermīlīga zīme, un tolaik ļaudis vēl necīnījās par vietu zem saules. Ūdensvīrs simbolizē arī aiziešanu no zemes labumiem un lidojumu uz nesasniedzamo. Cilvēks, sākot staigāt uz divām kājām, sāka iet vertikāles ceļu uz «Radošajām debesīm». Urāna simbolizēto transformāciju, kas īsumā attēlo evolūcijas ceļu, varam skaidri novērot mazos bērnos - kā viņi rāpo, pēc tam sper pirmos nedrošos soļus jau uz divām kājām un aktīvi apgūst jaunas lietas.

Miljoniem gadu debesis bija tās, kas ziņoja, kas notiks tālāk - lietus, vētra, saule; aust rīts, tumst vakars. Daudzus gadus vēlāk tieši debesīs cilvēks «ielika» dievu. Debesu jums ietver zemeslodi kā sargājoša sagša, gaiss ir dzīvības priekšnoteikums (Ūdensvīrs pārstāv Gaisa stihiju).

Debesis kļuva par pirmo orientieri cilvēkam, kurš pārvietojās pa zemi. Ar debesīm mūsu apziņā saistīts Radītāja kults, kura radītā pasaule ir ļoti vienkārša: skaidrās debesis, kuras runā ar cilvēka saprātu, un cietā, stabilā zeme, pa kuru viņš staigā. Mitoloģijā pasaules radīšana tiek attēlota kā Debesu atdalīšana no Zemes. Ūdensvīrs simbolizē sākotnējā, vienotā, universālā saprāta sfēru, kas eksistē ārpus laika.

Ūdensvīra laikā cilvēki pasauli uztvēra tieši un nepastarpināti. Vēl neeksistēja tradīcijas, vēsturiskā atmiņa, tikai intuitīvā domāšana. Radītāja kults pamazām izspieda sākotnējo pirmmātes - dzemdinātājas tēlu, tomēr Debesu tēls šo to ir mantojis no savas priekšgājējas. Radītāja funkcijas pāriet Tēvam, kas arī ir loģiski, jo vīrišķais pirmsākums dod impulsu sievšķajam sākumam. Zodiakā, arī «vēsturiskajā zodiakā», sievišķās un vīrišķās zīmes seko pārmaiņus viena otrai - kā vēsturiskie posmi, kad jaunas idejas parādās, tiek izmēģinātas un tikai tad nofiksētas dzīves matērijā.

MEŽĀŽA ARHETIPS

(Saturns)

Pirmsenča tēls

Bioloģiskās evolūcijas jēga ir tajā, ka tā tiek nostiprināta ķermeniski. Sievišķais Mežāža arhetips apraksta pasaules materiālo organizāciju.

Pirms 2,5 miljoniem gadu dzīvoja australopiteki, hominīdu ģints, kas stabili staigāja uz divām kājām; viņiem bija gan cilvēku, gan pērtiķu iezīmes, un vēlāk no vienas no australopiteku sugām radās cilvēks (homo). Pirms kļūt par «saprātīgo cilvēku» (homo sapiens), cilvēkveidīgie pērtiķi bija «prasmīgie cilvēki» (homo habilis). Paņemot rokās rīkus, cilvēks sevi parādīja kā matērijas saimnieku, un šādu tēlu astroloģijā simbolizē materiālā un pragmatiskā Mežāža zīme. Mežāzim atbilstošais Saturns organismā atbild par skeletu.

Paceļoties uz divām kājām, rokas tapa brīvas, un tas ļāva veidot aktīvākas attiecības ar pasauli, kā rezultātā arī domāšana kļuva aktīvāka. Apziņas attīstības vēsturē Mežāža posms lika pamatus cilvēces atmiņas attīstībai. Arī dzīvniekiem ir atmiņa - viņi atceras ārējo pasauli, un tā bija arī kādreiz cilvēkam, taču tikai tad, kad viņš aktīvi sāka mijiedarboties ar ārējo pasauli (ar instrumentu un ieroču palīdzību), attīstījās pašapzināšanās - radās atmiņas par sevi.

Praktiskā saturniskā atmiņa salīdzinājumā ar urānisko intuitīvi giašredzīgo uztveri sašaurināja horizontus; cilvēce it kā aizvēra acis uz ne tik aktuālām parādībām un aizmirsa par tām, taču tas ļāva cilvēkiem domāt par sevi, atcerēties sevi. Nākamajā Saturna arhetipa attīstības spirāles lokā cilvēce godināja atmiņas un praktiskās pieredzes glabātājus - radās senču kulti. Mirušie senči kļuva par cilšu dieviem, aizgādņiem, un atšķirībā no abstraktajām Debesīm tiem piemita jau visai konkrētas īpašības, kuras sākumā tiek ņemtas nepastarpināti no apkārt esošās dabas, visvairāk - no dzīvniekiem. Totēms vispirms ir cilts apdzīvotās vides simbols, un plašākā nozīmē to rašanās liecināja, ka globālā migrācija beigusies, ciltis nostiprināja savas teritorijas, un tas atmiņas attīstībā spēlēja kardinālu lomu. Caur totēma dzīvniekiem, savu dzīves telpu ļaudis apzinājās sevi, mācījās saprast, ar ko atšķiras no citām ciltīm.

Vēlāk tā veidojās tautas, un areāls, kuru tās apdzīvoja, lielā mērā noteica arī nācijas raksturu, mentalitāti, ko astroloģijā skata tieši caur Saturnu.

Atmiņas un pašapzināšanās attīstība laikā un telpā vēlāk noveda arī līdz mirstības fenomena sapratnei, un tas savukārt lika cīnīties par izdzīvošanu. Parādījās vērtība - atmiņām, lietām. Cilvēki rūpīgi sāka glabāt visu, kas viņiem bija, piemēram, dzīvnieku ādas un kaulus, zobus (starp citu, glabāšana ir raksturīga arī mūsdienu Mežāžiem). Praktiskās darbības, ko astroloģijā saista ar Saturnu, soli pa solim cilvēci izveda no «sapņu laika», padarot pasauli pieejamu. Ne jau tālās, bezdvēseliskās Debesis palīdzēja cilvēkiem izdzīvot, nē, tam bija vajadzīgas praktiskas un taustāmas lietas - silta ala, zvērādas, ieroči, praktiskās zināšanas, ko mantoja no paaudzes paaudzē. Tā veidojās senču kults un trešā arhetipa tēls, kas daļēji atbīdīja zemapziņā pirmos divus un kļuva par jaunu atbalsta punktu cilvēku dzīvē - un joprojām ļoti bieži tāds ir.

Vēsturiskā Mežāža arhetipa kulminācija ir zemkopības aizsākumi apm. 12 000-10 000 g. p.m.ē. Saprotot laika likumus, ciklus, cilvēks pats sāka uzturēt noteikto lietu kārtību, viņš pat uzskatīja par savu pienākumu palīdzēt zemei būt auglīgai - ar rituāliem, upuriem, kas atkal jau norāda uz saturniskā arhetipa saistību ar nāvi un sākotnējo principu - sevis ierobežošanu laikā un telpā. Galvenais šī arhetipa likums - lai saņemtu, ir jādod.

STRĒLNIEKA ARHETIPS

(Jupiters)

Dieva - valdnieka pirmtēls

Apmēram pirms viena miljona gadu cilvēku bars pārvērtās par kopienu.

Strēlnieks - tas ir mednieka tēls. Tieši medības un kolektīvā mijiedarbība, kas ar tām saistīta, ļāva veidoties sapratīgu cilvēku kopienai. Medībās ir aizņemtas gan rokas, gan acis, tāpēc par sazināšanās pamatu, nevis tikai papildinājumu žestikulācijai un skatieniem, kļuva skaņas signāli. Radās simboli, kodi un apmēram pirms 700 000 gadiem - arī pirmie vārdi.

Strēlnieka arhetipu astroloģija saista ar abstrakto domāšanu: uzvilkts saprāta loks, kas izšauj domu bultu uz zvaigznēm.

Domāšana ar simboliem radīja atsevišķu cilvēka saprāta sfēru, atšķirīgu no visa cita, viņa paša Visumu, sociālu un «ārpusdabas» - lai gan daba tika kopēta. Tomēr, radot «vārdisko saprātu», cilvēks pārvarēja dabas matērijas varu pār sevi; viņš veidoja savu personīgo dzīves matēriju, ko reizēm dēvē par sociālo matēriju. Viņš pārstāj dzīvot tikai dabas pasaulē, bet sāk dzīvot arī sociālajā pasaulē. Sabiedrība rūpējas par viņu, viņš - par sabiedrību. Sociālais instinkts uz visiem laikiem sāk prevalēt pār bioloģisko. Sociumā labāk dzīvo tas, kurš spēj apspiest savas antisociālās noslieces. Ciltis ar slikti organizētām, neattīstītām kolektīva iemaņām izjuka. Pirms 700 000 gadu cilvēks jau valdīja pār uguni - tā saturēja, saliedēja kolektīvu, un savukārt, lai to uzturētu, bija vajadzīga organizēta kopiena. Strēlnieks ir Uguns stihijas zīme. Turklāt vēlākajos mītos uguns iegūšana kļūst par progresa simbolu. Ūdensvīrs simbolizē evolūciju, bet Strēlnieka atslēgas vārdi ir - sabiedriskais progress. Dabā evolūcija ir lēcienveidīga, to ietekmē arī dažādi negaidīti ārēji faktori, ko «organizē» Urāns, savukārt sabiedrības progress rit patstāvīgi, pateicoties tā iekšējai dinamikai. Daļu savstarpējo dinamisko mijiedarbību veseluma iekšpusē pārvalda Jupiters, kura arhetipiskais tēls ir Dievs - valdnieks.

Valdnieka pirmtēls sākotnēji nepastarpināti tika saistīts ar medībām, jo tas bija pirmais cilvēku mijiedarbības process, kurā bija nepieciešams līderis. Turklāt tika cienīts ne tikai spēks un veiklība, bet arī spēja ātri reaģēt uz izmaiņām, redzot situāciju kopumā, organizēšanas spējas. Tās visas ir jupiteriskas īpašības.

Vēl viens vadītāja uzdevums - sadalīt materiālos labumus: medījuma gabalus, vēlāk - zemi utt.

Abstraktā domāšana ved pie pirmkopienas līdera trešās funkcijas - priestera lomas. Sākotnēji tā bija rituāla veiksmīgu medību imitēšana. Priekšstats par veiksmi asociējās ar medību organizatoru, vadītāju, un tā sāka veidoties priestera kults - tas bija cilvēks, kas, kā ticēja citi, saistīts ar augstākiem spēkiem, kas visiem nav sasniedzami. Vēlāk šīs funkcijas - kara vadības, saimnieciskās sadales un reliģiskā - projicējās uz dažādiem cilvēkiem un dieviem, taču sākotnēji saplūda vienā cilvēkā, valdnieka - priestera pirmtēlā.

Jupiteriskā attīstība izveda cilvēci no dzimtas - cilšu attiecībām (Saturna «teritorija»); sāka attīstīties patriarhālas valstiskas apvienības, kas vairs nebāzējās uz radniecību, bet ideoloģiju. Kļuva iespējama jauna, strēlnieciska vienotība, kas bāzējas uz saprātu. Reliģija un rituāli vairs nav tikai maģiskas manipulācijas, bet ataino vispārējos priekšstatus par dabas likumiem. Panteoni kopē hierarhiskās attiecības cilvēku sabiedrībā, kuras augšgalā ir valdnieks, līderis. Jupiteriskā tradīcija, fiksēta ar reliģiju, kļuva par kultūras pamatu. Dievu valdnieks pārņēma gan pasaules radītāja, gan zemes dieva funkcijas. Par vienu no Jupitera arhetipiskajiem tēliem kļūst kalns - kaut kas pāri visam.

Protams, arī Jupitera arhetips, radot pārāk stabilu saprātīguma modeli, kaut ko ir «nogriezis» no cilvēku uztveres bagātības, kā iepriekš to izdarīja Saturna arhetips. Un to redzam atspoguļotu arī vēlākajos mītos - Krons (Satunrs) gāž no troņa Urānu, bet Zevs - Kronu.

 
Turpinājumu lasi nākošajā lapā