ASTROLOĢIJA: Lat­vi­jai sa­vi la­bie lai­ki vēl jā­pa­gai­da

Dzied­nieks, gaiš­re­ģis un Lat­vi­jas eks­tra­sen­su šo­va fi­nā­lists Il­mārs Brie­dis Lat­vi­jas nā­kot­nē ie­lū­ko­jas ne vie­nu ga­du vien. Viņš brī­di­na, ka par po­li­ti­ku ne­grib ru­nāt, un tik­pat strik­ti pie­bilst, ka sa­ka to, ko redz kār­tīs, pat ja kā­dam ir ne­pa­tī­ka­mi uz­klau­sīt.

Pirms sā­kam sa­ru­nu, Il­mārs Brie­dis man un fo­to­grā­fam pār­jau­tā vār­du, dzim­ša­nas da­tus un pre­cī­zu ve­cu­mu. Aiz­do­mas klie­dē­jot, pa­skaid­ro, ka to pra­sot kat­ram, kurš pie vi­ņa at­nāk. Pēc tam rak­stu­ro die­nas fo­nu – die­na lab­vē­lī­ga ak­tī­vai rī­cī­bai, vir­zī­bai uz mēr­ķi un la­biem pār­kār­to­ju­miem. Ja bū­tu ne­lab­vē­lī­ga, vai at­teik­tu in­ter­vi­ju? Gaiš­re­ģis at­smej, ka nē; arī dzir­dot bal­si tele­fo­nā, spē­jot sa­just, kas cil­vē­kam uz sirds, kāds viņš ir. Viņš bū­tu gri­bē­jis ar «Prak­tis­ko As­tro­lo­ģi­ju» ap­ru­nā­ties vē­lāk, no­gai­dī­jis, līdz pie­pil­dās prog­no­ze. Il­mārs Brie­dis vēl ne­sa­ka, kā­da. No­teic:

– Sva­rī­gi ir, kā mēs mai­nī­si­mies un dzī­vo­sim uz priekš­u.

– Mēs, tas ir, Lat­vi­jā dzī­vo­jo­šie?

– Jā, un kas mūs val­dīs un ne­val­dīs. Tas nav vien­kāršs jau­tā­jums, ne­gri­bē­tu ie­dzi­ļi­nā­ties po­li­ti­kā.

– Ru­nā­jat ti­kai par nā­ka­mo ga­du vai par turp­mā­ka­jiem arī?

– Par turp­mā­ka­jiem. Il­gi šis «bar­daks» ne­tur­pi­nā­sies. Ti­kai pār­is ga­dus. Mai­nī­sies eiro. Ja kāds sa­ka, ka eiro ir mū­su nau­da, var ie­spļaut acīs tam cil­vē­kam. Eiro ir pie­ņem­tā nau­da.

At­bil­dē­šu vī­zi­jās. Ie­do­mā­jie­ties aku ar vin­du, kur, lai ie­smel­tu ūde­ni, spai­ni laiž akā. Šo­brīd mēs tā dzī­vo­jam, ka tuk­šo spai­ni jo­pro­jām lai­žam le­jā un ūde­ni vēl ne­esam ie­smē­lu­ši. Kad spai­nis no­nāks līdz ūdens virs­mai un pie­smel­sies, ti­kai tad to va­rēs vilkt ār­ā. Pa­gai­dām vēl viss iet uz le­ju, lai ne­stās­ta, ka viss ir kār­tī­bā, un bēg­ļi arī nav vai­nī­gi. Vi­ņi būs vai­nī­gi pie kri­mi­nā­lās si­tu­āci­jas.

– Kā tad nā­kam­gad dzī­vo­sim, sa­nāk, ka slik­tāk? 

– Eko­no­mi­ka kri­tīs zem­āk, cil­vē­ki iz­brauks, to ra­da ne­pār­do­mā­tie lē­mu­mi un biz­ne­sa brem­zē­ša­na. Lat­vi­jā ru­nā par dzim­stī­bu, bet ta­jā pa­šā lai­kā at­rauj ģi­me­nei. Ne­ie­teik­tu uz Vā­ci­ju braukt strā­dāt, bet ir jau ci­tas val­stis. To­mēr ne­uz­ska­tu, ka ci­tā val­stī ir la­bāk ne­kā mā­jās. Ja pa­ru­nā­jam ar «ār­zem­nie­kiem», vi­si sa­ka – jā, la­bi un jau­ki, bet mā­jās ir vis­la­bāk. Arī tie, kas des­mit, piec­pa­dsmit ga­dus no­dzī­vo­ju­ši. Jo mū­su sak­nes ir šeit, Lat­vi­jā. Es tā uz­ska­tu.

– To­mēr cil­vē­ki vi­sos lai­kos ir brau­ku­ši un – tie­šā un pār­nes­tā no­zī­mē – ie­ka­ro­ju­ši ci­tas ze­mes.

– Ir brau­ku­ši, bet kaut vai «Či­kā­gas piec­īši» – dzies­mas no­rā­da vi­ņu emo­ci­onā­lo si­tu­āci­ju, vi­ņi dzied it kā tau­tai, bet tās ir pa­šu dzie­dā­tā­ju il­gas pēc dzim­te­nes. Dzī­vo kur gri­bi, tik un tā il­go­jies pēc dzim­te­nes.

– Pa­šam nav gri­bē­jies pa­mē­ģi­nāt, kā­da ir dzī­vo­ša­na ci­tur?

– Bi­ju 2012. ga­da jan­vā­rī aiz­brau­cis uz Spā­ni­ju, Mal­jor­ku. Div­ar­pus ne­dē­ļas cie­mo­jos, viss bi­ja pa­tī­ka­mi, silts, spor­ta krek­li­ņā gā­ju ār­ā, bet vil­ka mā­jās.

– Kad ap­zi­nā­jā­ties sa­vas īpa­šās spē­jas?

– Jau jau­nī­bā, bet tad tās re­ti iz­pau­dās. Sā­kums bi­ja, kad 1999. ga­dā pa­rā­dī­jās Ce­rauk­stes pik­to­gram­ma ar krus­tu (6.–7. jū­li­ja nak­tī la­bī­bas lau­kā at­klā­ja Ve­ne­ras sim­bo­lam līdz­īgu pik­to­gram­mu. To vei­do­ja se­ši ele­men­ti, pla­tā­ka­jā vie­tā pik­to­gram­ma sa­snie­dza 40, bet ga­rā­ka­jā – 72 met­rus – aut.). To­reiz strā­dā­ju par pār­ti­kas ce­ha priekš­nie­ku, un vi­si bi­ja bries­mī­gi ie­in­te­re­sē­ti, es rei­zes četr­as uz tu­rie­ni sa­brau­kā­ju. Aiz­brau­cu pats, aiz­ve­du kun­dzi un dar­ba­bied­rus. Stās­tī­ja, ka tur kat­ram kaut kas no­ti­cis, viens sā­cis smie­ties, kā­dam la­bāk, ci­tam slik­tāk pa­li­cis. Man ne­kas ne­no­ti­ka. Ta­jā pa­šā ga­dā sā­ku mā­cī­ties pie Pē­te­ra An­to­na, sla­ve­na dzied­nie­ka. Tā es piec­as die­nas ne­dē­ļā kā priekš­nieks strā­dā­ju un sest­die­nās brau­cu mā­cī­ties.

– Jā­būt in­te­re­sei un mo­ti­vā­ci­jai, lai vie­nā no brīv­die­nām brauk­tu un mā­cī­tos.

– Es sa­vu in­te­re­si pa­pil­di­nā­ju, sa­pro­ti? No piec­pa­dsmit līdz četr­des­mit ga­diem stin­gri dzē­ru. Vien­reiz lau­kos, kai­mi­ņos, bē­res no­ti­kās. Ma­nai ra­di­nie­cei no­mi­ra vīrs, ne­bi­ja ga­dos vecs. Lau­kos to­laik iz­va­dī­ja no mā­jām, un, kad iz­va­da, maz­liet ie­dzer. Bi­ja sa­ga­dī­jies tā, ka bi­ju uz krūts uz­ņē­mis jau sa­vā mā­jā un aiz­gā­jis, kā man tei­ca, stin­gri šū­po­jo­ties. Re­dzu, An­nī­te ga­rā­žā pie zār­ka tik glau­da Ed­vī­nam ma­ti­ņus un sa­ka: Ed­vī­niņ, kā es vie­na dzī­vo­šu, es iz­pu­tē­šu, es bū­šu beig­ta. Es esot šū­po­jies, šū­po­jies, tad pie­gā­jis klāt un, vi­siem dzir­dot, tei­cis: «Beidz tu, An­na, tei­tan šņuk­stēt, pēc ga­da gu­lē­si ci­tā gul­tā.» Tu sa­pro­ti, ko es pa­tei­cu? Es to ne­ap­zi­nā­jos. Di­vi ve­či pa­ņē­mu­ši ma­ni aiz ro­kām un pa­lai­du­ši prom, uz mā­jām. Nā­ka­ma­jā rī­tā at­mos­tos un do­mā­ju – ot­rā die­nā pa­ras­ti ir at­bē­res, gal­va sāp, aizie­šu. Aize­ju, pa­gal­mā ve­či pī­pē. Vi­ņi sa­ka: «Il­mār, at­ce­ries, ko tu va­kar da­rī­ji?» Ne­ko es ne­at­ce­ros. «Tu va­kar tik ne­smu­ki iz­ru­nā­jies, tā­pēc pie gal­da ne­ej, aizej pie saim­nie­ces An­nas un at­vai­no­jies.» Aize­ju, at­vai­no­jos, vi­ņa sa­ka: «Il­mār, mēs zi­nām, tu esi kār­tīgs cil­vēks, bet, kad ie­dzē­ris, tad muļ­ķis un vi­sā­das lie­tas sa­ru­nā. Bet tur al­ko­hols vai­nīgs, ne­vis Il­mārs.» Un kas no­tiek? Es jū­tos vai­nīgs, bet pēc ga­da ir ka­pu­svēt­ki, aize­ju, nāk An­na pre­tī un sa­ka: «Zi­ni, Il­mār, tev to­reiz iz­rā­dī­jās tais­nī­ba. Man ir cits vī­rie­tis tei­tan.»

– Gri­bat teikt, ka sa­vas gaiš­re­ģa spē­jas va­rē­jāt iz­rā­dīt ti­kai rei­bu­mā?

– Nē, dzē­ru­mā tās iz­pau­dās vai­rāk. Vairs ne­dze­ru, bet jo­pro­jām daž­reiz ir tā – ja ma­ni kaut kas kai­ti­na, sāp vai ļo­ti aiz­skar un es asi at­bil­du uz jau­tā­ju­mu vai ko pa­sa­ku, tad tas no­strā­dā tie­ši tā. Un tas nav no­lā­dē­jums.

– Vai tāds past­āv?

– Diem­žēl past­āv. Sa­lo­nā no­burs, at­burs, tur ir savs cen­rā­dis. Man ir mā­jā tā sau­ca­mā Sā­ta­na bī­be­le, kur smal­ki ap­rak­stīts, kā lāsts ro­das, kā cil­vē­ki uz­tver. Zi­nu to, ka lie­lā­kā da­ļa sen­ču ma­ģi­jas sais­tī­ta ar tau­tas­dzies­mām, kas strā­dā kā bu­ram­vār­di. Dai­nu ska­pī ir ap­ko­po­ta spē­cī­ga iz­la­se, ne­kur ci­tur nav tā­du ie­spē­ju kā tur.

– Vai tie­šām Kriš­jā­nis Ba­rons, vā­cot dai­nas, ap­zi­nā­ti vei­do­ja ma­ģis­ku bum­bu ar lai­ka deg­li?

– Ne­zi­nu, vēl jau ne­kas slikts nav no­ti­cis, bet no Dai­nu skap­ja viens otrs cil­vēks ie­gu­vis pa­pil­du spē­jas un ie­spē­jas.

– At­klā­ti ru­nā­jat par dzer­ša­nu, ne­bīs­ta­ties ru­nāt par sa­vu nā­vi. Dau­dziem gan ir bail, it kā nā­ve tā­pēc ne­pie­nāk­tu.

– Uz­ska­tu, ka ne­viens no lik­te­ņa ne­aiz­bēgs. Pie­dzim­stot par mums ir uz­ņem­ta vi­deo­ka­se­te, mo­der­nāk sa­kot, disks. Ir sā­kums un bei­gas, un ja dis­kā tre­ša­jā cē­lie­nā tas Il­mārs aiziet pie kā­da gaiš­re­ģa un do­mā, ka gaiš­re­ģis kaut ko ie­teiks un tā­dā vei­dā mai­nīs lik­te­ni… Nē, tā­pat kā «Skro­der­die­nās Sil­ma­čos» – kas ir pa­re­dzēts tre­ša­jā cē­lie­nā, tas no­tiks. Arī tas Il­mārs da­ra vi­su, kā dis­kā ie­rak­stīts, kā sce­nā­ri­jā pa­re­dzēts. Do­mā, ka tu da­rī­si ko ci­tā­dāk vai ne­da­rī­si vis­pār? Da­ri vai ne­da­ri, tā­pat aizie­si, ti­ci tu man. Man ne­kad ne­būs, An­tra, jū­su lik­te­nis (vēr­šas pie fo­to­grā­fa – aut.), ne Mār­ti­ņa lik­te­nis, man būs savs. Es pēc Ēģip­tes ho­ro­sko­pa es­mu Anu­biss – dievs, kas sais­tīts ar mi­ru­šo pa­sau­li, pār­ce­ļo­ša­nu uz ci­tu pa­sau­li.

Kā­pēc bai­dās? Ne­viens jau it kā nav no tu­rie­nes at­grie­zies, ne­viens ne­var pa­teikt, kā bi­ja. Par re­in­kar­nā­ci­ju stās­ta, bet ja jau tā bū­tu, ja vi­si to zi­nā­tu, tad bai­les bū­tu daudz ma­zā­kas. Bai­les iz­rai­sa ne­zi­ņa par to, kas no­tiek pēc tam. La­bi ir, ja zi­nu, ka šo­dien no­mir­stu, rī­tu aug­šām­ce­ļos un eju pār­vēr­tī­bu ce­ļu, jo kat­rai dvē­se­lei par sa­viem grē­kiem jā­at­bild. Uz vie­na sva­ru kau­sa ir put­na spal­va, un Dievs Tas Kungs vai kas cits pār­bau­da, cik cil­vē­kam to grē­ku. Ja grē­ku vai­rāk ne­kā spal­vai sva­ra, tad jā­iet cits ceļš. Tā­pēc kāds vieg­lāk aiziet uz to pa­sau­lī­ti, cits grū­tāk.

– Ja jums jau­tā – kad mir­šu? – vai sa­kāt?

– Da­ži cil­vē­ki man tie­ši jau­tā, cik il­gi dzī­vos, se­viš­ķi ve­cā­ka ga­da­gā­ju­ma. Cen­šos at­bil­dēt ar skait­ļiem – div­des­mit, des­mit ga­du.

Vai zi­nā­ji, ka se­viš­ķi lie­la līdz­jū­tī­ba ne­maz nav vē­la­ma? Ne vel­ti ir tei­ciens – tu cil­vē­kam pa­rā­di sir­di, bet ko viņš tev pa­griež? Zi­nu daudz tei­cie­nu, iz­man­to­ju sa­vos se­an­sos, jo tei­cie­ni vai afo­ris­mi la­bi strā­dā. Tā vie­nu ot­ru cil­vē­ku var ie­dro­ši­nāt uz pār­mai­ņām.

– Kas īs­ti esat – tau­tas dzied­nieks, eks­tra­senss?

– Man ir pie­šķirts tau­tas dzied­nie­ka ser­ti­fi­kāts. Ek­sā­me­nā ie­de­va smu­kas sie­vie­tes bil­di va­sa­ras klei­tā, pa­tei­cu, ka vi­ņa ir mi­ru­si. Tā ir lie­la kļū­da, ja nā­ka­mais dzied­nieks vai eks­tra­senss to ne­var no­teikt. Se­vi uz­ska­tu par gaiš­re­ģi un pat ne­lau­žos ci­tur. Eks­tra­senss es­mu kopš 2012. ga­da, kad pie­da­lī­jos šo­vā.

Gri­bu uz­svērt, ka mēs, da­ļa dzied­nie­ku un eks­tra­sen­su, esam uz­ņē­mu­šies du­bul­tu dar­bu un at­bil­dī­bu. Uz­ska­tu, ka gaiš­re­ģim nav jā­būt dzied­nie­kam, un viņš tāds arī nav. Kat­ram ir sa­vas spē­jas. Es da­bū­ju ot­ro vie­tu eks­tra­sen­su šo­va bal­so­ju­mā. To­laik bi­ja maz to eks­tra­sen­su, un pro­du­cen­te lū­dza, lai sa­ai­ci­nu vai­rāk bied­ru. Kas no tā iz­nā­ca? No ma­nis uz­ru­nā­ta­jiem ne­viens ne­at­nā­ca.

– No­bi­jās?

– Tur jau tā lie­ta, bet ta­gad la­su – tas eks­tra­senss, ši­tas… Kur vi­ņi ra­dās? Kas vi­ņiem pie­šķī­ra to no­sau­ku­mu? Man, pie­mē­ram, no eks­tra­sen­su šo­va ir pa­pīrs, un nav jau vie­nī­gais. (La­sa.) «Ie­kļūs­tot «Tau­tas balss. Eks­tra­sen­si» ot­ra­jā kār­tā un pa­lī­dzot ri­si­nāt la­sī­tā­ju ie­sū­tī­tās pro­blē­mas, jūs kļūs­tat par go­da eks­per­tu.»

– Ro­das ie­spaids, ka par dzied­nie­ku var kļūt ik­viens. Ska­tos, ka sim­tiem dzied­nie­ku Lat­vi­jā ap­vie­no­ju­šies lī­gās, aso­ci­āci­jās, cen­tros.

– Kad kur­sos mā­cu par ta­ro kār­tīm, ie­kļau­ju ezo­tē­ri­kas pa­ma­tus, un bei­gās ir ek­sā­mens ar čet­riem jau­tā­ju­miem. Tad jā­strā­dā arī ar fo­to. Ne­bi­ja ne­vie­na ga­dī­ju­ma, ka kāds da­bū­tu ma­zāk par piec­ām bal­lēm, iz­ņe­mot vie­nu mei­te­ni, kas sā­ka mā­cī­ties vē­lāk ne­kā pā­rē­jie. Bet sā­ku­mā vi­si do­mā: mēs jau ne­va­rē­sim, mēs ne­sa­pro­tam. Arī es ek­sā­me­nā pra­su, vai cil­vēks ir dzīvs vai mi­ris. Pa­ras­ti to no­sa­ka, ro­ku uz­liek un no­sa­ka.

– Eks­tra­sen­su šo­vā rak­stu­ro­jāt An­dri Ki­vi­ču. Iz­ska­tī­jās, ka to­brīd, vi­su klau­so­ties, arī to, kas vēl ti­kai būs vi­ņa dzī­vē, mū­zi­ķis bi­ja pie­sar­dzīgs.

– Vi­ņu to­laik ne­pa­zi­nu, es arī ne­tei­cu, ka tas ir Ki­vičs An­dris. Man pa­rā­dī­ja vi­ņa bil­di de­vi­ņu ga­du ve­cu­mā – pui­ka, kurš met bas­ket­bo­la gro­zā bum­bu. Past­ās­tī­ju vi­ņa nā­kot­ni, va­ri ti­cēt, va­ri ne­ti­cēt, bet lē­nā ga­rā viss pie­pil­dī­jās. Ja kāds do­mā, ka eks­tra­sen­su šo­vā viss bi­ja ie­stu­dēts – nē, tā ne­bi­ja. Vi­ņiem var­būt bi­ja ie­stu­dē­ti jau­tā­ju­mi, bet mums at­bil­des ne­bi­ja ie­stu­dē­tas.

– Jū­su un ci­tu gaiš­re­ģu opo­nents psiho­te­ra­peits Ar­tūrs Uti­nāns sa­vā blo­gā no­rā­dī­jis, ka, pie­mē­ram, teik­tais par 10. Saei­mas vē­lē­ša­nu re­zul­tā­tiem ne­pie­pil­dī­jās.

– Tas gan, bet ci­tas prog­no­zes pie­pil­dī­jās, ti­kai to ne­ņē­ma vē­rā.

– To­ties in­ter­ne­ta žur­nā­lā «Mix.lv» ti­kāt no­dē­vēts par nau­das­kā­ru dzied­nie­ku, kurš pra­sa nau­du par in­for­mā­ci­ju ad­vo­kā­ta Plat­ača pa­zu­ša­nas lie­tā.

– Klau­sie­ties, vai jūs do­mā­jat, ka man ne­va­ja­dzē­tu nau­du par to ņemt? Es uz­ska­tu, ka ma­nā gal­vā ir mil­jo­ni, ti­kai ne­vie­nam ne­es­mu tos pa­pra­sī­jis. Un man to arī ne­va­ja­dzē­tu, jo es pret nau­du pē­dē­jā lai­kā at­tie­cos ne­vē­rī­gāk. Cik man ir, tik ir la­bi. Jo ma­zāk bļau­si – man nau­das nav –, jo la­bāk būs. Nau­da kā sub­stan­ce ma­te­ri­ali­zē­jas. Ja bļauj, ka nau­das nav, vi­ņa to dzird un do­mā – ak ma­ni no šīs mā­jas dzen lau­kā? Tad man te nav ko da­rīt. Un aiziet prom.

– Vi­su, ko zi­nāt, tik un tā ne­stās­tī­siet arī par lie­lu nau­du, vai ne?

– Pirms da­žiem Lat­vi­jā no­ti­ka slep­ka­vī­ba, kas ti­ka pla­ši at­spo­gu­ļo­ta. Iz­me­tu kār­tis vē­lā va­ka­ra stun­dā, ap­ska­tī­jos, kas par lie­tu. Pa­ras­ti pie­rak­stu se­ci­nā­ju­mus. Kad tos pār­la­sī­ju, no­do­mā­ju – tas var ne­beig­ties la­bi – un pa­pī­ru kur­tu­vē sa­de­dzi­nā­ju. Die­va go­da vārds, va­rē­ju ne­de­dzi­nāt, bet uz­ska­tī­ju, ka tā pa­tie­sī­ba, kas tur lien ār­ā, nav tā, kas tiek teik­ta. Ta­gad se­viš­ķas pa­sū­tī­ju­ma vai biz­ne­sa slep­ka­vī­bas lie­lā da­ļā pa­liek ne­at­klā­tas. Sa­dzī­ves slep­ka­vī­bas re­dzam kat­ru die­nu «Deg­pun­ktā» – vīrs sie­vu no­dur vai sie­va vī­ru, vai dēls tē­vu ar āmu­ru no­sit. Ļo­ti rets ir tāds va­kars, kad ne­kas tāds ne­no­tiek.

– Par ko tas lie­ci­na?

– Pirm­ām kār­tām par cil­vē­ka de­gra­dā­ci­ju. Pēc 2000. ga­da cil­vē­ki vai­rāk de­gra­dē­jas, lie­to nar­ko­ti­kas, vi­sā­dus fū­ze­ļus, kan­džu, tab­le­tes.

– Ja jau no sa­va lik­te­ņa ne­iz­bēg­sim, tad Lat­vi­jā sa­pul­ci­nā­ti cil­vē­ki, ku­riem tāds lik­te­nis pa­re­dzēts. De­gra­dē­ties. Ne jau vi­siem, pro­tams.

– Dro­ši vien ir jau daudz grē­ku arī mums, lat­vie­šiem. Nav iz­pē­tīts, kā­pēc uz «Ti­tā­ni­ka» katrs aiz­gā­ja bo­jā. Mums rā­da fil­mas par ro­man­tis­ku pir­mo mī­les­tī­bu, bet ne­zi­nām, ko tas cil­vēks dzī­vē vai ie­priek­šē­jā dzī­vē iz­da­rī­jis.

Kad sa­ka, ka jā­ats­trā­dā kar­mas pa­rā­di, vis­bries­mī­gā­kais ir tas, An­tra, ka es ne­zi­nu, par ko man jā­cieš, kas man jā­ats­trā­dā. Ja es zi­nā­tu, tad vai nu la­bo­jos, vai ne­la­bo­jos, bet ta­gad… Sa­ka jau tā, ja cil­vēks kā­du no­slep­ka­vo­jis, tad nā­ka­ma­jā dzī­vē viņš pie­dzimst kā krop­lis. Tas ir pie­ņē­mums, ka viņš fi­zis­ki iz­cieš to, ko no­da­rī­ja tam, kurš va­rē­ja zelt un plaukt.

– Esat ie­ce­rē­jis uz­bū­vēt lie­lu pi­ra­mī­du, ku­rā va­rēs me­di­tēt un at­jau­not spē­kus. Kā vei­cas ar šo pro­jek­tu?

– Jā, ir man do­ma Baus­kas pus­ē uz­tai­sīt pi­ra­mī­du, bet va­jag daudz lī­dzek­ļu, spon­so­ri jā­pie­sais­ta. Uz­ska­tu, ka pi­ra­mī­da strā­dā kā psiho­tro­nais ie­ro­cis, tā har­mo­ni­zē da­bu, cil­vē­kus un ma­zi­na ne­ga­tī­vo ener­ģi­ju.

– Lat­vi­jā pie­tik­tu ar vie­nu pi­ra­mī­du?

– Va­ja­dzē­tu vai­rā­kas. Mēs la­mā­jam val­dī­bu, bi­ju­šo un eso­šo. La­mā­sim arī nā­ka­mo. Bet no­tiek vē­lē­ša­nas, un tie pa­ši vē­ži vien ir. Dzīvs pie­mērs ar Zat­le­ru, kurš uz­sau­ku­mu uz­tai­sī­ja, val­dī­bu no­mai­nī­ja, bet cik tad tur mai­nī­jās? Ta­gad no­tiek tā: ne­klau­sies ma­nos vār­dos un ne­ska­ties ma­nos dar­bos. Bet pi­ra­mī­dās past­āv īpašs lauks, kas ne­ļauj ie­dar­bo­ties uz cil­vē­ku. Mēs ne­zi­nām, kas uz mums ku­rā brī­dī ie­dar­bo­jas.

– Bet se­vi ta­ču jūs va­rat pa­sar­gāt.

– Es es­mu viens, vai es es­mu vi­sa tau­ta? Tau­ta ir pie di­viem mil­jo­niem. Nu la­bi, ma­zāk. Bet, ja pa­teik­šu ci­tu skait­li, tu no­bā­lē­si.

– Ne­bai­dā­ties, ka zi­nāt pā­rāk daudz? Zi­nā­ša­nas ir vēl lie­lā­ka ba­gā­tī­ba ne­kā zelts un ie­ro­či.

– Tas, ko šeit pa­tei­cu, nav ma­nas aizie­ša­nas vērts. Ir lie­tas, ku­rās va­rē­tu val­dī­bai pa­lī­dzēt, bet tur acīm­re­dzot ir sa­vi pa­dom­de­vē­ji, kam vi­ņi ak­li tic – ma­ģi­jas vai ezo­tē­ri­kas pēc, to es ne­zi­nu. Lai ne­sa­ka, ka nav. Vi­siem ir. Bet ro­das jau­tā­jums, vai vien­mēr tie ir īs­tie kon­sul­tan­ti. Ta­gad maz­liet vai­rāk uz­ti­cas eks­tra­sen­siem, val­dī­ba va­rē­tu daudz vieg­lāk dzī­vot, ja šā­dus cil­vē­kus uz­klau­sī­tu. Tu va­ri ne­ti­cēt, bet pār­bau­di to cil­vē­ku, ko viņš sa­ka par kon­krē­tu jau­tā­ju­mu.

– Lie­lā­ko­ties kat­ram rūp viņš pats, ģi­me­ne, nau­da, darbs, sirds­lie­tas. Vai tad ne?

– Šo­dien pat. At­nāk jauns pui­sis, Jē­zus ve­cu­mā, nav at­tie­cī­bu. Pra­su, kur pro­blē­ma? Sa­ti­ku­šies pus­ot­ra ga­da, mei­te­ne bei­gās ie­ro­si­nā­ju­si – šķi­ra­mies. Tad man jau­tā­jums kā iz­mek­lē­tā­jam: gul­tas at­tie­cī­bas bi­ja? Klau­sies, An­tra, at­bil­di! Gul­tas at­tie­cī­bu ne­bi­ja. Bet, drau­dziņ, ko tu gri­bē­ji, pus­ot­ra ga­da tie­cies, mēs, cil­vē­ki, ta­ču ne­esam no ko­ka. Arī tā sie­vie­te gri­bē­ja iz­mē­ģi­nāt, vai ar vī­rie­ti var ko­pā dzī­vot un mī­lēt. Pra­su pui­sim – ko tu gai­dī­ji? Es tāds kaut­rīgs, viņš at­bild.

Ja tu trīs mē­ne­šus vai pus­ga­du ar to lie­tu ne­no­dar­bo­jies, ro­das at­sa­lums arī ģi­me­nē. Past­āv ne­rak­stīts li­kums, ka at­tie­cī­bās jā­būt piec­des­mit pro­cen­tiem gul­tas lie­tu. Ja sa­ka – mums in­tī­mās at­tie­cī­bas ir rei­zi di­vās vai tri­jās ne­dē­ļās, tad tas ir bīs­tams sig­nāls. Tad ro­das bla­kus sa­ka­ri, mī­las trīs­stū­ri, un tas ir uz iz­pu­tē­ša­nu. Ja cil­vēks dzī­vo viens, tā ir ci­ta lie­ta, bet ja ar par­tne­ri, vī­ru, sie­vu vai mī­ļā­ko un nav at­tie­cī­bu gul­tā vai­rāk par ne­dē­ļu, tas var beig­ties ļo­ti slik­ti.

– Pie­ra­dums, ap­ni­kums, no­gu­rums – ie­mes­lu ne­trūkst. Vai arī ie­gan­stu.

– Ie­do­mā­jies An­nu un Jā­ni. An­na at­nāk, Jā­nis pie ma­nis ne­at­nāk. Es An­nai pra­su, par cik pro­cen­tiem vi­ņa mīl Jā­ni? Par de­viņ­des­mit vai simt pro­cen­tiem, at­bild. Par tiem de­viņ­des­mit pro­cen­tiem drus­ku no­ti­cē­šu, ti­kai ne­sa­ki, ka par vi­siem simt. Tā ne­kad nav. Tad An­na pa­sa­ka, ka Jā­ni mīl par sep­tiņ­des­mit piec­iem pro­cen­tiem, un es lie­ku ie­do­mā­ties, cik stip­ri Jā­nis mīl vi­ņu. Jā­at­bild go­dī­gi. Ja vi­ņa at­bild, ka par seš­des­mit, tad star­pī­ba ir piec­pa­dsmit pro­cen­tu, un mēs mek­lē­jam vei­du, kā at­tie­cī­bas var la­bot vai mai­nīt, kas An­nai ir jā­da­ra, lai Jā­nis vi­ņu vai­rāk mī­lē­tu.

– Kā­pēc ne­var būt simt­pro­cen­tī­ga mī­les­tī­ba?

– Tā ne­kad nav.

– Un lie­lā, lik­te­nī­gā mī­les­tī­ba?

– Arī lie­lā, lik­te­nī­gā mī­les­tī­ba nav simt pro­cen­tu. Ja viens sa­ka, ka mīl par piec­des­mit pro­cen­tiem, un otrs arī, tad mī­les­tī­ba ir ap­drau­dē­ta. Kur tad tu to ot­ru pus­i liec? Bēr­nos vai ci­tā sie­vie­tē vai vī­rie­tī?

– Se­vī.

– Āā, nu tad, lū­dzu, dzī­vo ar se­vi, man to ne­va­jag, man va­jag vai­rāk no te­vis. Kā­pēc tu ma­ni mī­li ti­kai par piec­des­mit pro­cen­tiem, ja es te­vi mī­lu vai­rāk un cen­šos? 

Il­mā­ra Brie­ža dos­jē

• Dzi­mis 1950. ga­da 4. jū­li­jā.
• Pēc Sau­les zī­mes Vē­zis. Par se­vi sa­ka: «Vē­zim in­tu­īci­ja ir la­bi at­tīs­tī­ta, bet ne­ga­tī­vā pus­e ir emo­ci­jas. Daudz pār­dzī­vo, jūt līdz­i. At­bil­sto­šā­kās pro­fe­si­jas ir ad­vo­kāts, sko­lo­tājs, iz­mek­lē­tājs, arī ķi­rurgs – tas, kas sais­tās ar pa­lī­dzī­bu cil­vē­kiem.»
• Strā­dā ar ta­ro kār­tīm, iz­man­to hip­no­zi.
• Mā­cī­jies dzied­nie­ka Pē­te­ra An­to­na va­dī­ta­jā ezo­tē­ri­kas sko­lā.
• Ap­gu­vis hip­no­zi Jaun­o psiho­lo­ģi­ju cen­trā.
• Va­da in­ter­ešu iz­glī­tī­bas kur­sus.
• Ir sa­rak­stī­jis grā­ma­tas «Ar kār­tīm uz Tu» un «Kā rī­ko­ties ār­kār­tas si­tu­āci­jā».
• Rai­dī­ju­ma «Tau­tas balss. Eks­tra­sen­si» fi­nā­lists.