Visi Latvijas pārtikas milži ārvalstnieku rokās
Divdesmit gadu pēc privatizācijas sākuma gandrīz visi lielākie Latvijas pārtikas uzņēmumi ir nonākuši Zviedrijas, Somijas, Igaunijas, Krievijas un citu ārvalstu kompāniju un privāto investoru rokās.
Piens krīt pēdējais
Graudu, maizes, stiprā alkohola, alus un gaļas nozaru flagmaņi aizvadīto 20 gadu laikā pakāpeniski nonākuši daļējā vai pilnīgā ārvalstu uzņēmumu kontrolē. Līdz šim piena pārstrādes milzis – Rīgas piena kombināts (RPK) – ir bijis viens no retajiem pārtikas uzņēmumiem, kas bija spējis iztikt bez citu valstu kapitāla piesaistes, neskaitot, protams, ES fondu atbalstu. Šīs vasaras sākumā arī RPK piesaistīja ārvalstu kapitālu Krievijas miljardiera Andreja Bezhmeļņicka personā, kurš paziņoja, ka ieguldīs aptuveni 15 miljonus eiro, par šādu summu palielinot RPK pamatkapitālu. RPK sabiedrisko attiecību vadītāja Irēna Bērziņa Neatkarīgo informēja, ka pēc investora piesaistes uzņēmuma pamatkapitāls palielinājies par 8,6 miljoniem latu un šobrīd sasniedz 13,3 miljonus latu. Tas ļāvis uzsākt uzņēmuma rekonstrukciju un pavēris arī iespējas radīt jaunas darba vietas. Šobrīd jau uzņēmumā papildus pieņemti 27 jauni speciālisti. To, kā šīs investīcijas ir mainījušas akciju sadalījumu Rīgas piena kombinātā, viņa neatklāja.
Tajā pašā laikā I. Bērziņa un Valmieras piena lielākā akcionāra īpašnieka Privātās aktīvu pārvaldes (PAP) mediju attiecību speciālists Juris Pētersons noraidīja baumas, ka A. Bezhmeļņickis iegādājies Valmieras pienu. Taču to, ka sarunas ar iespējamiem investoriem notiek, J. Pētersons nenoliedza. Interese par Valmieras pienu joprojām esot.
Lielie zaudē
2010. gadā Valmieras piena apgrozījums bija 29,6 miljoni latu, kas ir par 9% vairāk nekā gadu iepriekš. Tomēr pretstatā 2009. gadam, kad uzņēmums strādāja ar peļņu, pērno gadu Valmieras piens beidza ar 885 000 latu zaudējumiem. Šobrīd 90% Valmieras piena akciju pieder SIA INPO 7 – PAP meitasuzņēmumam. PAP īpašniece savukārt ir SIA Sabiedrība privātajiem ieguldījumiem, kas pieder Kristiānai Lībanei-Šķēlei (30%), Madarai Šķēlei (25%), Anetei Šķēlei-Pētersonei (25%), Edgaram Šķenderim ( 10%) un Ivetai Smilgai-Krongornei (10%).
Ar zaudējumiem pērn strādāja arī RPK. Uzņēmums 2010. gadu beidza ar 1,45 miljonu latu lieliem zaudējumiem, pat neskatoties uz to, ka apgrozījums bija pieaudzis par 28,6%, sasniedzot 53,53 miljonus latu.
Pretstatā lielajiem piena nozares milžiem, mazākie uzņēmumi, piemēram, Trikātas siers pērno gadu beidzis ar peļņu – 22 000 latu.
«Kooperatīvs Trikāta KS uzņēmumu Trikātas siers pārņēma ļoti sarežģītā situācijā, un, nomaksājot visus uzņēmuma iepriekšējos parādus, šobrīd uzņēmums ir kļuvis eksportspējīgs,» skaidroja LPKS Trikāta KS valdes priekšsēdētājs Uldis Krievārs.
Krīzes pieredze arī ir galvenais iemesls, kādēļ tapis Latvijas piena projekts, kurā apvienojušies vairāk nekā 600 zemnieku un izvirzījuši ambiciozu mērķi – uzbuvēt piena pārstrādes rūpnīcu, kas spētu konkurēt ar lielajiem nozares milžiem. Jaunās rūpnīcas pamatakmens simboliskā iemūrēšana paredzēta jau nākamnedēļ.
Cukurs un saldumi
Saldumu ražotājs Staburadze un Laima, kas savulaik pabijis gan itālieša Ernesto Preatoni, gan Islandes uzņēmēja Gisli Reinisona īpašumā, šobrīd atkal pieder Latvijas kapitālam. Laima, Staburadze un Gutta lielākais īpašnieks ir Latvijas uzņēmējiem piederošā a/s Nordic Partners, kura lielākais akcionārs ir Daumants Vītols.
Savukārt cukura ražošana Latvijā jau vairākus gadus nenotiek un saldviela pilnībā tiek importēta. Tiesa, ik pa laikam gan izskan ideja, ka Latvijai vajadzētu būvēt jaunu, pašai savu, cukura rūpnīcu, taču pagaidām reālus apveidus iecere nav ieguvusi.