Valsts kanceleja publicējusi vadlīnijas darba samaksai valsts pārvaldes institūcijās Covid-19 pandēmijas laikā.
Šobrīd nav tiesiska pamata nodarbināto atbrīvošanai, pārtraucot darba tiesiskās vai dienesta attiecības pēc darba devēja iniciatīvas. Arī atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas piešķiršana pēc darba devēja iniciatīvas neatbilst tiesiskajam regulējumam: darba tiesisko vai dienesta attiecību pārtraukšana vai arī atvaļinājums bez darba samaksas saglabāšanas ir pieļaujams tikai gadījumā, ja tā notiek pēc nodarbinātā iniciatīvas. Vienlaikus praksē var būt situācijas, kad, ievērojot solidaritātes principu, abpusēji vienojoties un izprotot situāciju, nodarbinātais dodas apmaksātā vai neapmaksātā atvaļinājumā, jo nevar vai nevēlas ierasties darba vietā, bet attālināta pieeja darba sistēmām nav iespējama. Iestādei savukārt nepieciešams izvērtēt, vai nav nepieciešamas izmaiņas pieņemtajā kārtībā un vai tā nebūtu maināma, lai operatīvi risinātu darba organizācijas jautājumus.
Ja nodarbinātajam nav novērojama veselības stāvokļa pasliktināšanās pēc atgriešanās no ārvalstīm un viņam ir iespēja veikt darba pienākumus attālināti, šajā laikā tiek maksāta noteiktā mēnešalga un saglabājas piemaksas, ja tādas bijušas noteiktas iepriekš.
Ja kādu iemeslu dēļ nodarbinātajam nav iespējams veikt darbu attālināti un viņš atrodas pašizolācijā, viņam par šo laika periodu tiek saglabāta noteiktā mēnešalga, bet netiek saglabātas piemaksas, ja tādas bijušas iepriekš noteiktas. Būtu svarīgi izvairīties no šādiem dīkstāves gadījumiem, meklējot iespēju nodarbinātajam saņemt samaksu par faktiski paveiktu darbu, pat, ja tas neietilpst nodarbinātā amata aprakstā. Ja darba devējam nav iespējams nodrošināt darba veikšanu attālināti, tad var uzdot nodarbinātajam veikt arī citus pienākumus un uzdevumus, kas īpaši nepieciešami iestādei krīzes situācijas risināšanā. Tāpat pilnīgi pamatots risinājums būtu nodarbinātā došanās apmaksātā atvaļinājumā, īpaši, ja ir izveidojies liels atvaļinājuma dienu uzkrājums.
Darba likums, 74. pants nosaka: Darbinieka saistība uzskatāma par izpildītu un darba devējam ir pienākums izmaksāt šā panta trešajā daļā noteikto atlīdzību arī tad, ja darba devējs darbinieku nenodarbina vai arī neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības (dīkstāve). Par dīkstāvi, kas radusies nodarbinātā vainas dēļ, viņš šo atlīdzību nesaņem. Minētais Darba likuma regulējums paredz, ka nodarbinātajam nepienākas samaksa par darbu, kuru viņš ir atteicies veikt bez objektīva pamata.
Piespiedu dīkstāves gadījumā darbiniekam un ierēdnim, kuram noteikta laika alga (mēnešalga), izmaksā noteikto darba samaksu. Ja darbiniekam ir noteikta akorda alga, viņam izmaksā vidējo izpeļņu (Darba likuma 74. panta otrā un trešā daļa). Būtu svarīgi izvairīties no šādiem dīkstāves gadījumiem, meklējot iespēju nodarbinātajam saņemt samaksu par faktiski paveiktu darbu, pat, ja tas neietilpst nodarbinātā amata aprakstā.
Aprēķinot vidējo izpeļņu darbiniekam vai ierēdnim par laiku, kurš aptver arī dīkstāves periodu, tā tiek ietverta vidējās izpeļņas aprēķinā, pieņemot, ka darbinieks ir strādājis attiecīgi pilnu laika periodu, kad bija noteikta dīkstāve. Darbinieks, esot dīkstāvē, ir izpildījis savas saistībās pret darba devēju, līdz ar ko viņam arī tiek aprēķināta pilna alga (mēnešalga).
