Naudas vietā procenti
Vakardiena sākās ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Valda Dombrovska apgalvojumiem par Latvijas straujo ekonomisko augšupeju un bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera šaubām par valdības spējām virzīt valsti uz attīstību.
Abas sabiedrībā zināmās personas izpaudās apmēram vienlaikus – V. Dombrovskis divreiz Latvijas TV un Radio, V. Zatlers – LNT . Būtu jau labi atzīt, ka viņiem abiem taisnība, ja ekonomika spētu pieaugt pati no sevis un varbūt pat par spīti tam, ko dara vai nedara valsts valdība. Sliktākā variantā Latvijas valdība tik tiešām nevirza valsts attīstību tāpēc, ka nodarbojas tikai un vienīgi ar valsts ekonomikas sarukuma vai pat pašas valsts sabrukuma bremzēšanu un slēpšanu.
Valsts uzturētā statistikas pārvalde nupat kā nosauca +2,5% par šā gada iekšzemes kopprodukta pieauguma rādītāju šā gada 3. ceturksnī salīdzinājumā ar pagājušā gada 3. ceturksni. Šā gada pirmo triju ceturkšņu rādītāji ir attiecīgi +2%, +2,7% un +2,5%, kas padara visai ticamu V. Dombrovska paredzējumu, ka gada kopīgais rādītājs būšot +2,4%. Viņš to pavēstīja kā sasniegumu, jo +2,4% Latvijā ir vairāk par nieka +1,8%, kas prognozēti vidēji ES. Tikpat labi var uztraukties, ka nieka +2,4% neatbilst +2,8%, uz kuriem balstīts valsts 2015. gada budžets. Pašlaik veidojas visai cieša atbilstība starp iztrūkumiem IKP apjomā un valsts ieņēmumos, kas ietekmē valsts izdevumus, t.i., cilvēkus, kurus valsts uztur ar algām, valsts pasūtījumiem u.tml. Citu valstu IKP lēnākais pieaugums Latvijas iedzīvotājus interesē ļoti maz.
Skarbāk sakot, Latvijas IKP pieauguma tempa pārsvars pār citu valstu rādītājiem īstenībā nozīmē atpalikšanu no cilvēku labklājības viedokļa. Lietas būtību visvieglāk atklāt, izmantojot 22. oktobra Neatkarīgajā jau minēto piemēru par algu pieauguma tempu Latvijā un Vācijā. Lai gan vidējās algas pieaugumu Latvijā šogad izsaka pat +6,9%, eiro izteiksmē šis pieaugums tomēr ir mazāks nekā eiro izteiksmē Vācijā ar +3,2%. Šie trīsreiz pieticīgākie procenti no viņu vidējās algas nodrošina +70 eiro mēnesī Vācijā, kamēr Latvijā jāiztiek ar +45 eiro mēnesī. Apmēram šādā veidā izpaužas arī IKP salīdzinājuma efekts. Pieticīgāki procenti tur tomēr dod lielāku naudas masu gan patēriņa celšanai, gan kapitālieguldījumiem ēkās un ceļos, izglītībā un medicīnā.
Ja naudas nav, tad, tēlaini sakot, ēkas pamatkonstrukciju labošanas vietā nākas iztikt ar fasādes pārkrāsošanu. Ar šādu piemēru iespējams izskaidrot Latvijas Bankas prezidenta Ilmārs Rimšēviča apgalvojumu, ka ar katra gada valsts budžeta pieņemšanu Latvija tiek padarīta arvien nekonkurētspējīgāka. Cilvēki taču saprot, ka palikt ēkā kļūt aizvien bīstamāk, un cenšas pārcelties uz drošākām vietām. Šāda pārcelšanās samazina naudas daudzumu, ko atlikušie nama iedzīvotāji var samest nama uzturēšanai, bet naudas daudzuma samazināšanās paātrina ēkas pārvēršanos par graustu, kuru pamet pēdējie no tiem iemītniekiem, kuri būtu spējīgi maksāt par ēkas uzturēšanu. Latvijas valdība kā šāda nama pārvaldniece aizsedz nama sienā esošās plaisas ar plakātiem, kuros uzlabojumi nama apsaimniekošanā izteikti procentos.