15.jūl 2015
Līgatnes Dabas taku zvērkopi Velgu Vītolu dēvē par lāču mammu, lai gan «bērnu» viņai krietni vairāk. Ir jādzird, kā viņa stāsta par dzīvniekiem, ir jāredz, kā viņa čubinās ar dzīvniekiem. Velga Vītola atmet ar roku un nosmej – pieradusi, ka viņu uzskatot par nenormālu. Ar patiesu vieglumu zvērkope saka: «Esmu samierinājusies, ka mana dzīve būs par pieciem vai desmit gadiem īsāka, bet dzīvoju, kā gribu. Es zinu, ka maksāju par iespēju būt kopā ar dzīvniekiem.» Šobrīd lāču mamma strādā uz pusslodzi, savu fizisko spēju robežās. Un labdabīgi noteic, ka pēdējās muguras trūces vārds esot Svensons.