Līgatnes Dabas taku zvērkopi Velgu Vītolu dēvē par lāču mammu, lai gan «bērnu» viņai krietni vairāk. Ir jādzird, kā viņa stāsta par dzīvniekiem, ir jāredz, kā viņa čubinās ar dzīvniekiem. Velga Vītola atmet ar roku un nosmej – pieradusi, ka viņu uzskatot par nenormālu. Ar patiesu vieglumu zvērkope saka: «Esmu samierinājusies, ka mana dzīve būs par pieciem vai desmit gadiem īsāka, bet dzīvoju, kā gribu. Es zinu, ka maksāju par iespēju būt kopā ar dzīvniekiem.» Šobrīd lāču mamma strādā uz pusslodzi, savu fizisko spēju robežās. Un labdabīgi noteic, ka pēdējās muguras trūces vārds esot Svensons.
Gribēja dzīvot meža vidū
Jau kopš piecu gadu vecuma meitene zinājusi, ka dzīvos meža vidū un pastaigāsies ar pieradinātiem dzīvniekiem. Neticu! «Kad man bija pieci gadi, es par to sapņoju,» atkārto zvērkope. «Par lāci man fantāziju nebija, bet par lūsi biju aizdomājusies. Vēl fantazēju, ka man būs zirgs un suns un ka visi dzīvnieki dzīvo brīvi. Esmu piepildījusi savu bērnības sapni par 110 procentiem. Esmu ar lūsi, vilku un vairākiem lāčiem pa mežu staigājusi.»
Velgas vecāki bija skolotāji, un viņa tēti un mammu dēvē par ideāliem vecākiem. Vecāki vienmēr atbalstīja itin visā, ko meitene darīja. Vispirms Velga tapa slavena kā šahiste savā vecuma grupā – kļuva par Latvijas čempioni. Mācījās Rīgas 3. vidusskolā. Aizrāvās ar zirgiem. Vecāki neiebilda. Kad jauniņā Velga pārcēlās uz dzīvi Līgatnē, meža vidū, mamma vien pajautājusi, vai nav bail, jo visapkārt mežs, aizkaru nav. Taču neatrunāja un neteica – nebrauc!
«Man ļoti paveicies ar vecākiem, dabas mīlestību ieaudzināja tēvs,» ar sirsnību noteic Vītola. Tētis bija mednieks un makšķernieks un iemācīja bērniem saprast Dabu. Velga to izrunā ar lielo burtu. Bērnībā neviens meitenei neļāva īpaši ņergāties – gribi makšķerēt, proti slieku uz āķa uzmaukt. Ar brāli kokos kāpa, indiāņus spēlēja un ābolus citos dārzos palasīja. «Esmu nākusi pasaulē ar mīlestību pret dzīvniekiem, bet to var ieaudzināt bērnos. Man un brālim tēvs to ieaudzināja, iemācīja pazīt un izprast dabu, jo nevar mīlēt to, ko nepazīsti. Tie būs tikai tukši vārdi,» uzskata zvērkope.
Slavenība jau desmitiem gadu
Viņa smejas, kad jautāju, kurā brīdī Velga Vītola kļuva par slavenību. Pēc tam nopietni atbild: «Kādu gadu pēc Ilzītes dzimšanas.» Tad arī radies apzīmējums «lāču mamma», jo viņa izaudzinājusi lāceni Ilzīti. Ilzītes mamma no sava bērniņa atteicās, un Vītola apmēram 150 gramu smago, tikko dzimušo lāča bērnu izauklēja, izaudzināja, un tagad ar 14 gadu veco Ilzīti ir labas attiecības.
Viņa atceras, ka pirmo rakstu par sevi lasījusi žurnālā «Sieviete», kad Līgatnē bija nostrādājusi desmit mēnešus. «Man bija tikko 24 gadi palikuši, kad atnācu uz šejieni dzīvot uz strādāt. Māju vēl cēla, ūdens un tualetes nebija. Nekas te vēl nebija. Atceros, ka bildē sēdēju uz margām, mans suns blakus, un virsraksts «Meža meita». Sešarpus gadus nodzīvoju viena meža vidū.»
Pēcāk Līgatnes zvērkope piepalīdzējusi vairākās filmās. Tā tiešām noticis. Gan pašmāju «Sprīdītī», «Aveņu vīnā», gan populārajā daudzsēriju filmā «Ilgais ceļš kāpās» un kinorežisores Natālijas Bondarčukas filmā par Bembija bērnību. Līgatnē kopā ar dzīvniekiem filmējās arī savulaik slavenā krustmāte Lienīte ar saviem dziedošajiem krustbērniem. Vītola smejas, ka tolaik filmēja pa īstam, nevis dzīvniekus atveidoja uz datora. Tāpēc zvērkopei bija jāatrodas filmēšanas laukumā.
Tā kadrā iekļuva gan lapsa Fēnikss, ko varēja vadāt pie saitītes, gan mazs briedēns. Briežu bērnu Krievijas filmēšanas grupa filmēja vairākas reizes gadā. Filmas varoni, vārdā Bembijs, vajadzējis krāsot ar aerosoliem, jo kinolentē viņš bija baltais briedēns. Vajadzējis uzfilmēt kadru, kā briedis izsit medniekam ieroci no rokām. Tad Vītolas uzdevums bija uzlikt ieroci briedim uz ragiem. Savukārt «Sprīdītī» bijis daudz dzīvnieku, bet brīdī, kad puika sēž blakus briedim, viņai nācies uzmanīt dzīvnieku, pašai neiekļūstot kadrā. Uz Līgatni filmēt dzīvniekus braukuši no Lietuvas, no toreizējās Ļeņingradas, jo šeit dzīvnieki atradās dabiskos apstākļos. «Mans uzdevums bija panākt, lai dzīvnieks tur ir, kur viņam jābūt. Man patīk sadarboties ar filmētājiem, patīk izdomāt, kā dzīvnieku dabūt īstajā vietā,» atceroties priecājas Vītola.
Vēlāk līdz viņas ausīm nonākusi ziņa, ka Krievijā tapusi filma par filmu. Proti, uzfilmēts materiāls, kā zvērkope rīkojusies, lai meža dzīvnieki filmās darītu to, kas nepieciešams. Viņa gan skrējusi, gan lēkusi, gan kritusi un vēlusies briežiem pa vidu. «Tagad par mani smejas visa kādreizējā Padomju Savienība, bet esmu pieradusi, ka par mani smejas,» to sakot, smejas arī zvērkope.
Kad krauklis samīlas stirnā
Vītola Līgatnē strādā 35. gadu un ir pieredzējusi daudz ko. Taujāta par dzīvnieku simpātijām un dīvainākajiem pāriem, viņa atceras, ka filmzvaigzne lapsa Fēnikss bijusi draugos ar Vītolas suni un rudajai bestijai paticis medību suni trenkāt ap māju. Dunējis vien, kad abi drasējuši apkārt. Zvērkopei gribējies, lai lapsa nāktu ciemos pie viņas, taču rudastei suns paticis labāk. Arī vilks ar suni kopā dzīvojuši, jo rējējs uzaudzinājis vilcēnu. Ir gadījies pieredzēt, kā jenotsuns samīlas trusī. Līdz ausīm! Gulbis ar zosi esot satusējis un krauklis samīlējies stirnā. «Tā kā dumjš, klanās līdz zemei, griežas uz riņķi. Stirna guļ un skatās,» Vītola sulīgi ataino Amora bultu ķerto dzīvnieku uzvedību. Ak, jā, un reiz alnim iepaticies kāds Velgas dēla draugs, kam bijis dzeltens velosipēds un rudi mati. Meža dzīvnieks kā noburts sekojis puikam. Vai varbūt – velosipēdam.
Bērni auga ar lāci
Kā viņas bērnus ietekmēja dzīve līdzās meža dzīvniekiem? Daudzi no viņiem auga Vītolu mājiņā, istabā, kamēr sasparojās patstāvīgai dzīvei mežā. «Bērni negribēja, lai es lāčus turu, jo zināja, ko tas nozīmē. Bet citādi – nekas. Šobrīd viņi apzinās, ka tas ir ieguvums. Man ir mazmeita, trīsarpus gadi. Pirmais dzīvnieks, ar kuru viņu iepazīstināju, bija ezis. Iedomājieties, zemniekam ir truši, teliņi, bet maniem bērniem kazas vietā bija stirniņa, truša vietā – zaķis vai bebrs. Viņi spēlējās ar lāci, ka dimd vien. Lācis bērnus uztvēra kā māsu un brāli. Ja no malas klausītos, kad teicu – nerauj brāli aiz auss, tad nesaprastu, ap ko lieta grozās. Lācis visādi māžojās bērniem pakaļ. Bērns iet pa margām, lācim arī jāiet. Kad bērni pieauga, viņi saprata, ka tāda dzīve bija bagātība. Bet bērnībā viņi gribēja bumbu spēlēt, taču es pagalmā liku aprakt lāča kaku. Nē, maniem bērniem tas neko neatņēma, bet bagātināja viņus. Padomājiet, viena sieviete mežā ar diviem maziem bērniem un lāci. Necieta neviens – ne bērni, ne lācis. Uzskatu, ka tā ir bijusi pareiza audzināšana,» tā Vītola.
Viņa neesot dzirdējusi pārmetumus, ka bijusi slikta mamma, šādi audzinot dēlu un meitu. Toties viņos ieaudzināta mīlestība pret dzīvniekiem. Bērni nekad nav spēruši dzīvniekiem, viņos nav ļaunuma, kādu zvērkope novērojusi daudzos pilsētas bērnos. Vītola ir pārliecināta, ka esam zaudējuši saikni ar dabu un būtu ieguvēji, ja spētu to atjaunot. Tāpēc ir prieks par tiem bērņukiem, kuri pēc lāču mammas stāstiem apdomājas un saka: es arī būšu zvērkopis, kad izaugšu liels! Kas to lai zina, cik reižu ķipars vēl mainīs savas domas par nākamo profesiju, bet dabas mīlestība viņā ir aizķērusies.
Izglīto sabiedrību
«Es daudz braukāju pa bibliotēkām un skolām un rādu dzīvnieku bildes. Fotografēšana ir mans lielais hobijs. Stāstu par dzīvniekiem un jūtu, cik ļoti vajadzīgi šie stāsti ir cilvēkiem. Ja es kaut vienam varu izmainīt skatu uz dzīvo pasauli, tas ir to vērts. Mums ir patērētāja domāšana – daba ir tāpēc, lai es varu izklaidēties. Cilvēks sevi uzskata par dabas kroni. Bet tā nav. Kad mani uzaicina uzstāties, es mēģinu parādīt, pastāstīt, ko darīt. Piemēram, ja stārķis izkritis no ligzdas. Man bija bērnības trauma, kad uz ābeces redzēju bildi, kurā ezim uz adatām uzdurts ābols. Es domāju: kā viņš uzdūra? Kā ezis zināja, ka ābols nokritīs tieši uz viņa adatām? Vai viņš stāvēja zem koka? Kad par to runāju ar jau pieaugušiem cilvēkiem, arī viņi stāstīja, kā bērnībā domājuši par to, kā ezis ticis pie ābola. Ko mēs mācām bērniem? Ezim tas ābols ir kā zaķim stopsignāls, ne viņš to ēd, ne dur, ezis ziemā guļ. Uz kādu pagrabu viņš lai nes to ābolu? Es izglītoju arī tādā veidā. Un stāstu tikai savu pieredzi,» paskaidro Vītola.
Viņa uzsver, ka nevajag glābt visus dzīvniekus, jo cilvēks mīl pēc savas saprašanas. «Paņemam dzīvnieku opītē un dīvānā zem segas guļam kopā. Es saku – mīlestība var nogalināt. Ja gribam uzaudzināt zaķīti, tad mums jāuzvedas kā zaķu mammai un jānodrošina tādi apstākļi kā dabā, nevis jāpabāž dzīvnieks dīvānā zem segas.» Zvērkope nemaz nestāsta par visiem cilvēku «mīlētiem» meža dzīvniekiem, kurus viņai pēc tam nācies glābt no nāves. Bet tādu gadījumu bijis – oi, oi, cik daudz.
Sapnis par dzīvnieku atveseļošanas centru
Vītolas sapnis ir Līgatnē izveidot dzīvnieku rehabilitācijas centru. Līgatnes Dabas parks neoficiāli visu laiku bijis tāda atveseļošanās vieta, bet zvērkopei gribas, lai viss ir, kā nākas. Nevis kā iepriekš – atbrauc, pārmet dzīvnieku pār žogu vai atstāj kastē pie kasēm, un sveiki. Tev vajag, tad tu kop, ārstē, glāb. «Mans sapnis daudzus gadus bijis, lai Līgatnē izveidotu īstu savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centru, jo tāda nav. Man daudz cilvēku zvana un lūdz padomus, ko iesākt ar dzīvniekiem. Šodien no Rīgas zvanīja par ezi, nesen – par zaķi un stirnēnu. Cilvēki nesaprot, ko darīt, kad var, kad nevajag glābt, bet labi, ka informāciju var dabūt. Es domāju, ka Līgatnē ir visas iespējas nodarboties ar šo lietu, Līgatnē ir laba aura,» pārliecināta ir zvērkope.
Sapni par savu zoodārzu viņa gan nelolo. Ja būtu ļoti, ļoti daudz finanšu, tad kādā dzīves brīdī būtu par to padomājusi nopietnāk, bet tagad esot apmierināta, ka var strādāt ar dzīvniekiem.
Pārsteigumi turpinās joprojām
Nav iespējams aprakstīt intonācijas, kā lāču mamma stāsta par dzīvniekiem, kā sarunājas ar viņiem. Piestājam pie lāčiem Puikas un Mika. «Ko Mikītis darīja? Peldējies? Biji pļunčāties? Nu, mīļš, reku, atnāk aprunāties. Kāds mīļumiņš! Ai, kā tu esi izlaidies saulītē,» dzirdot mammas balsi, brūns kamols veļas uz jaunā pastaigu voljera nožogojuma pusi. Lāčiem patīkot zaļas brokastis, viņi sukājot iekšā pienenes, kļavu lapiņas un blīgznu zarus, bet Jāņos uz kārā zoba saņēmuši ozolzarus.
Nonākam pie mežacūkām, un Vītola pavelk uz zoba rīdziniekus, kuriem mežacūķi laikam jau simpātijas neraisīšot. Nav tik traki, mierinām. Lilija rukšu saimē ir visvecākā un hierarhijā – uz visaugstākā pakāpiena. Kundzei jau 14. mūža gads. Literatūrā teikts, ka mežacūķis dzīvojot 12 gadu, tātad Lilija ir cūka gados. Aplokā mierīgi šņākuļo Grietiņa un turpat arī grozās Mūsa – Pūpola un Purenes mamma. Tētis Ansis atrodas pagaidu trimdā, kamēr Pūpolsvētdienā dzimušie sīkaļas paaugsies.
Mežacūku mazuļu piedzimšana ir liels pārsteigums, jo Līgatnes Dabas taku pastāvēšanas laikā šie ir pirmie šeit dzimušie mazuļi. Labi, ka Vītola todien bija piesēdusi atpūtināt muguru. Iebērusi cūķiem barību un ieraudzījusi, ka zem baļķa kaut kas kustas. Nodomājusi – laikam sermulītis vai cauna, bet pēkšņi izlec sprīdi garš un strīpains sivēntelis. Ja nebūtu sēdējusi, no pārsteiguma ieveltos rukšu aplokā. Zvērkope izvilkusi fotoaparātu – savu trešo aci – un iemūžinājusi vēsturisko notikumu. Pēc tam gan sākusies jezga, jo kuili Ansi vajadzējis noķert, iemidzināt un pārvietot uz citu voljeru. Ansis par piespiedu šķirtību no sava harēma dāmām neskumstot, jo vasara mežacūkām neesot riesta laiks.
«Nu, mīlīt, ne salīdzināt, kādi viņi ir tagad, bet tad bija sprīdi gari. Auksts, līst lietus, es biju pārkreņķējusies, vai māte mācēs tikt galā. Metām siena ķīpas, un visi tur ierušinājās,» atceras Vītola. Toties sivēntiņu puika ticis pie vārda Pūpols un pēc laika dosies uz dzīvi ārpus Līgatnes, jo pēc jauniem un žiperīgiem kuilēniem esot liels pieprasījums, bet sivēnu meitenīte nodēvēta par Pureni. Viņa palikšot dzīvot Līgatnē.
Vēl zvērkope izstāsta, kādu pārsteigumu sagādājusi ausainā pūce Aušuks, pagriežot galvu tādā leņķī, ka knābis atrodas augstāk par acīm. Mīlīgi vārdi tiek veltīti ezim Ezim. Jā, tāds esot eža vārds, jo šim pukšķētājam piemītot izteikti liela pašapziņa, saimnieka un priekšnieka komplekss. Viņš zvērkopi vajājot un kožot kājā, lai parādītu, kurš ir noteicējs. Kā krokodils klakšķinot zobus un kampjot, kur pagadās. Bet viņa tikai uzjautrinās: «Viņš ir vienkārši Ezis.»
Lācis un alnis sargā mammu Velgu
Arī ežuļa asie zobi spēj nodarīt sāpes, bet dzīvnieku uzvedības nezinātājs vairāk bīstas no lāča, no lūša. Vai zvērkope nemaz nebaidās no dzīvniekiem? «Ja es nebaidītos, mēs tagad kopā nestaigātu. Es zinu, ko daru, un lieki neriskēju. Mīlestība uz dabu un dzīvniekiem notiek caur izprašanu. Dzīvnieks no jums nolasa informāciju. Viņš skatās, vai esi draugs vai drauds, vai neitrāla persona. Vai man no tevis jāmūk?» stāsta Vītola. «Ja Aušuks sēdētu zemē un garām ietu lapsa, viņš piepūstos piecreiz lielāks, izplestu spārnus, šņāktu un klakšķinātu, ar to parādot – esmu liels un varens, tu no manis norausies. Jūnijā dzima stirnēni. Stirnu bērns, jūtot briesmas, sastings. Cilvēks var paņemt, izkustināt viņam kājas, bet stirnēns gulēs ļengans. Tas ir instinkts, ar kuru piedzimst. Dzīvnieki vadās no instinktiem un dzīves pieredzes.»
Savu mammu dzīvnieki ir aizstāvējuši. Vītola reiz pārbraukusi no pasākuma, lācene Ilzīte ietraususies klēpī, stāstījusi, sūdzējusies, līdz sākusi kaut ko tvarstīt ar zobiem. Velga nobijusies, jo lāča zobi klabinājušies viņai pie kakla. Izrādījies, ka Ilzīte savu mammu sargā no bites vai kamenes, kas lodājusi pa apģērbu. Lācis ķēris, viņaprāt, bīstamu kukaini, kas var kaitēt mammai. Līdzīgu izbīli sagādājusi alnene. Zvērkope bijusi aļņu nožogojumā un ieraudzījusi aļņu mammu ar pieglaustām ausīm skrienam viņai virsū. Kas nu būs?! «Es nesapratu, kas notici. Izrādās, man priekšā zem eglītes kaķis sēdēja. Alnene skrēja mani aizsargāt no kaķa. Es esmu viņu bars. Ja mani pieņem par savējo, man tas ir svarīgi. Tātad es visu daru pareizi. Nekas nav izmanījies attiecībās arī ar Ilzīti, tas nozīmē, ka neesmu viņu nodevusi, esmu attiecības izveidojusi pareizi. Lūši man bijuši apkārt, asinājuši nagus metra attālumā, bet zinu, kad dot ceļu lūsim un kad viņš palaidīs mani. Es māku nolasīt viņu. Mēs esam līdzīgi, kas respektē un ciena viens otru. Es neesmu pārāka, neesmu dievs tas kungs, kurš komandēs. Es gribētu, lai cilvēki iemācītos cieņpilnu attieksmi pret dabu,» viņa izsaka vēlējumu.
Apgūst savas dzīves mācības
Par savas dzīves lielo mācību Vītola uzskata pieķeršanos dzīvniekiem. Kad viņi nomirst, sirds sāp. Tādos brīžos ir gribējies pat aiziet no darba. «Man tik mežonīgi ir sāpējis, ka domāju – iešu strādāt kantorī pie papīriem. Bet nevar tā pielaist sev klāt, tik ļoti pieķerties dzīvniekiem. To mācos visu mūžu. Es arī šobrīd to neesmu apguvusi, bet apzinos, ka dzīve ir skola. Mēs nākam te, lai kaut ko iemācītos. Pats galvenais ir iemācīties pieņemt. Pieņemt, ka man kož dunduri, ka kāds uzkāpj uz kājas un izlamā. Tā notiek, bet nevajag to ielaist sevī dziļāk. Es aizeju prom un aizmirstu. Tas nenozīmē, ka nevajag neko darīt. Ja iekrīti peļķē, tad nesēdi, bet celies augšā,» saka Vītola.
Viņa atzīst, ka savu mērķi ir sasniegusi – dzīvot harmonijā. Katram esot savs mērķis, un viena piegrieztne visiem nederēs. Viņa dzīvo tā, kā ir gribējusi, un arī maksā par to. «Es zināju, ka būs jāmaksā,» noteic augumā trauslā sieviete. Tāpēc viņa joko, ka muguras trūces vārds ir Svensons. Alnis Nikodemuss Svensons. Uz Līgatni atceļojis no Stokholmas un bija nolēmis aiz skumjām pēc dzimtenes nomirt. Zvērkope stiepusi smagus barības maisus uz muguras, jo ziemā nekā citādi Svensonam piekļūt nevarēja. Šis tikai gulējis sniegā, un viss. Svensons tomēr izdzīvoja, bet Velga pusgadu ārstējās. Veselība sabeigta.
Vai viņa tagad jūtas kaut ko zaudējusi? Noteikti nē. «Es nevienam nebāžos ar savu viedokli, pieņemu jebkura cilvēka viedokli un dzīvesveidu, bet ļaujiet man arī dzīvot tā, kā gribu. Mēs esam dažādi gan dabā, gan cilvēku pasaulē. Man ir tiesības uz savu uzskatu, un necenšos nevienam neko pierādīt. Es ar savu dzīvi varu tikai parādīt, ka varbūt var arī citādāk. Es tāda esmu, tā es dzīvoju, varbūt varu mainīt uz labo pusi, bet uzspiest nevaru,» noteic Vītola.