24.mai 2017
«Annuška eļļu jau ir izlējusi,» lietišķi secināja biedrs Volāns, redzēdams, cik naski sociālajos tīklos spieto viņa partijas atbalstītāji. Atlika vien sagaidīt vēlēšanu dienu un, protams, nākamo rītu, lai triumfāli ienāktu galvaspilsētas domē un izmēztu no turienes visādus siles tukšotājus. Sile bija vajadzīga viņa partijai, kas saucās it kā necili, toties ietilpīgi: «Jaunais grābeklītis». Annuškas eļļa bija tik laba smērviela, ka ļautiņi pavilkās, precīzāk sakot – ieslidinājās. Ja kāds arī nepareizi paslīdēs, nokritīs uz sliedēm un taps tramvaja sabraukts, tā nu būs viņa paša vaina. Ne jau velti tautā to dēvēja par miroņtramvaju. Volāns zināja, ka Anniņas eļļa nekad nepievils: tā ir godīgi spiesta, brīva no korupcijas un citām kancerogēnām vielām. Anniņa no tīras sirds tādu spieda ikkatru dienu.