Jānis Gaigals

Kādēļ nepadzenam no mūsu tirgus nezināmas kvalitātes olu ražotājus no trešajām valstīm; vai arī Polija satraucas par ne pārāk gaidītajām olām no Ukrainas, kā palīdzēt Ukrainai ar tās eksportēto produkciju; cik vienoti esam nacionālā tirgus sargāšanā no aizrobežu intervencēm – sarunas turpinājums ar Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ģenerāldirektoru Māri Balodi un Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas valdes priekšsēdētāju Jāni Gaigalu.

Turpinām šķetināt sarežģītos jautājumus saistībā ar no trešajām valstīm ievesto un mūsu lielveikalos nopērkamo visu olu kvalitāti. Skaidrojam, ko nozīmē uz olu iepakojumiem lasāmie marķējumi un ko vērts likt pircējiem aiz auss, izvēloties tās vai citas olu ražotājvalsts produkciju. Uz sarunu aicinājām Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ģenerāldirektoru Māri Balodi un Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas valdes priekšsēdētāju Jāni Gaigalu.

Tuvojas Lieldienas, un ir sācies olu iegādes drudzis. Kas notiek olu tirgū Latvijā un citviet Eiropas Savienībā; kā tas tiek kropļots ar Ukrainas olām; cik brīvi veikalos ir pieejamas tieši Latvijā ražotās olas; vai marķējumiem var ticēt; kur paliek apjomīgā Ukrainas olu ražotāju virspeļņa un kādas olas izvēlēties Lieldienu galdam, baltās vai brūnās – “Neatkarīgās” saruna ar Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas (LAPNA) valdes priekšsēdētāju Jāni Gaigalu.

Šodien savu 60. dzimšanas dienu svinēs bijušais izglītības ministrs trīs dažādās valdībās, motoentuziasts Jānis Gaigals. Pagaidām gan pārvietoties uz darbu nākas ar auto, bet gan kaut kad iestāsies arī mocim atbilstošāks laiks.

Virsrakstā minētā atziņa izriet no Krimināllikuma panta 125. panta 3. daļas, pēc kura aizstāvība lūdz tiesu taisīt jaunu spriedumu Elīnas Pupiņas slepkavības lietā – Par tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei. Apsūdzētais Jānis Gaigals vienā no savām liecībām vēstīja: «Pieļauju, ka viņa atsitās ar seju pret manu ceļgalu.» Tātad celis vainīgs un seja, ne Gaigals. Aizstāvība brutālo slepkavību traktē kā traģisku negadījumu. Meitenei bija jātop smagi piekautai, taču jāpaliek dzīvai, un tā būtu noticis, ja vien ne Gaigala neuzmanība, kas tad arī attiecīgi sodāma ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz piecpadsmit gadiem.

Pēc Elīnas nāves viņas māsas Agneses ciešanas un bailes ir tik lielas, ka jaunā sieviete bija spiesta pārcelties dzīvot uz citu valsti, un tagad uz katru tiesas sēdi brauc no ārzemēm.

To nepateica nedz pirmstiesas izmeklēšana, nedz pirmā un tagad arī otrā instance – ko Elīna Pupiņa saskatīja savā slepkavā, un nav šaubu, ka arī izvarotājā Jānī Gaigalā. Kāpēc viņa tā tiecās pie šā labā maizē izlaistā draņķa? Kādēļ neredzēja daudzos brīdinājuma signālus? Elīnas māsai Agnesei ir tikai viens izskaidrojums. Mīlestība viņai bija aizmiglojusi acis: «Elīna savos 23 gados jau bija nobriedusi ģimenes veidošanai. Viņa gribēja mīlēt un tapt mīlēta. Tik uzticīga un naiva.»

«Kriminālprocesa likums tā ir uzbūvēts. Mēs lūdzam, tiesa nevar, prokuratūra negrib. Tas ir apburtais loks,» saka Pupiņu ģimenes advokāts Andris Baumanis. Vakar kļuva skaidrs, ka arī otrās instances tiesa nevērtēs visai ticamo versiju, ka Elīna Pupiņa pirms nogalināšanas tika sadistiski izvarota, iespējams, grupā un, iespējams, arī filmēta. Lieta nav attiecīgi kvalificēta.