Elīna mira, jo mīlestība ir akla
To nepateica nedz pirmstiesas izmeklēšana, nedz pirmā un tagad arī otrā instance – ko Elīna Pupiņa saskatīja savā slepkavā, un nav šaubu, ka arī izvarotājā Jānī Gaigalā. Kāpēc viņa tā tiecās pie šā labā maizē izlaistā draņķa? Kādēļ neredzēja daudzos brīdinājuma signālus? Elīnas māsai Agnesei ir tikai viens izskaidrojums. Mīlestība viņai bija aizmiglojusi acis: «Elīna savos 23 gados jau bija nobriedusi ģimenes veidošanai. Viņa gribēja mīlēt un tapt mīlēta. Tik uzticīga un naiva.»
Šo naivumu tad arī Gaigals izmantoja, interneta sarunās stāstot par savu līdzšinējo bezjēdzīgo dzīvi. Tagad šie teksti no portāla draugiem.lv noderēs, kad tiesa vērtēs apsūdzētā personību galīgā soda noteikšanai. Izdrukas tika pievienotas lietai, un tās Gaigalu raksturo daudz godīgāk nekā raksturojumi, kas tika sagrābstīti no paziņu paziņām aizstāvības vajadzībām. Vienos Gaigals ir rūpīgs, līdzsvarots, strādīgs un izpalīdzīgs – zelts, ne cilvēks. Savukārt Elīnai rakstītajos tekstos viņš atklājas pilnīgi cits – divus gadus melojis vecākiem, ka studē augstskolā, bet patiesībā tikai dzēris un apkārt slaistījies. Arī strādājis tikai fiktīvi. Sievietes tinis ap pirkstu. Tādā nu viņa iemīlējās.
Tiesa deva laiku iepazīties ar izdrukām visiem procesa dalībniekiem. Kopā ar advokāti tās palasījās arī Gaigals. Par kaut ko nosmējās un atmeta ar roku. Tiesai paziņoja:
– Šādu saraksti es nespēju atcerēties, tas bija tik sen atpakaļ.
Tiesa pārjautāja: – Vai sarakste ir notikusi?
– Ne apstiprināšu, ne noliegšu. Es neatceros.
Tādā garā Gaigals uzvedas visa tiesas procesa gaitā. Aizstāvība gan apgalvo, ka viņš nožēlo notikušo, par ko liecina labprātīgā sadarbošanās izmeklēšanas gaitā. Taču, kā uzsver apsūdzības uzturētāja prokurore Inta Pumpure, viņš arī labprātīgi varētu atbildēt uz neatbildētiem jautājumiem – piemēram, no kurienes uz mirušās meitenes saplēstajiem stringiem radušās asinis un kādēļ tās bija arī uz viņa paša apakšveļas.
Te jāatgādina, ka šis acīmredzamais pierādījums un fakts, ka Elīna tika atrasta guļam nosista kaila, lietā faktiski netiek vērtēts. Turklāt uz viņas ķermeņa un drēbēm atrasta balta viela, kas, visticamāk, ir spermas paliekas. Līķis arī ticis mazgāts. Nogalinātās meitenes ģimene izskaitļojusi un savākusi vēl citus pierādījumus, un, tos lasot, nav jābūt kaut kādam izmeklēšanas zinātņu doktoram, lai saprastu, ka pirms nāves meitene izvarota. Un tikai tad sista, sista, sista, kamēr nosista. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ lieta kvalificēta tikai kā slepkavība un sīka zādzība.
Ko grib cietušie? Tas ir 117. pants. Slepkavība pastiprinošos apstākļos un mūža ieslodzījums, kā arī no jauna izmeklēt lietu sadaļā, kas skar seksuāla rakstura noziegumu. Vecāki un māsa ir pārliecināti, ka patiesībā Elīnas izvarošana notikusi grupā, un slepkavība izdarīta šī nozieguma slēpšanai.
Ko vēlas panākt aizstāvība un Gaigals? Tā ir Krimināllikuma 125. panta trešā daļa – Par tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei. Cietums no trim līdz piecpadsmit gadiem.
10 latu zādzību, kas pirmajā instancē novērtēta ar mēnesi ieslodzījuma, prasa attaisnot, jo ar «bojā gājušo» viņam bijis kopīgs maks.
Visbeidzot, ko grib valsts apsūdzības uzturētāja. Prokurore vakar pirmās instances iedoto desmit gadu vietā Gaigalam pieprasīja 14 gadus ieslodzījumā, un to pašu mēnesi par zādzību.
Nākamajā sēdē augustā debatēs uzstāsies cietušie – Elīnas ģimene, un viņu uzdevums ir visai sarežģīts. Runāt par aspektiem, ko tiesa nemaz nevēlas uzklausīt, jo nozieguma kvalifikācija tiem neatbilst. Taču nekas vēl nav beidzies. Par to liecina arī dīvainais zvans, ko Elīnas tēvs Mihails saņēma vakarā pirms tiesas sēdes. Cilvēks uzdevās par policistu, vārdu nenosauca, bet rupjas krievu lamas noslēdzās ar tekstu, ka «tūliņ piebrauksim». Fonā viņam bija dzirdama kompānija. Piebraukt neviens nepiebrauca. Varbūt tas bija zvans no cietuma.