Slepkavam Gaigalam ir ko slēpt

© F64

Pēc Elīnas nāves viņas māsas Agneses ciešanas un bailes ir tik lielas, ka jaunā sieviete bija spiesta pārcelties dzīvot uz citu valsti, un tagad uz katru tiesas sēdi brauc no ārzemēm.

Strādā tur darbu, kas nepatīk, mācības pārtraukusi, dzīvo projām no tuviniekiem, un vienīgais ieguvums – iespēja atrasties pēc iespējas tālāk projām no Jāņa Gaigala, kurš viņas māsu Elīnu Pupiņu, visticamākais, vispirms izvaroja, tad sadistiski nogalināja un beigās arī veica ar līķi tādas darbības, ko var uzskatīt par apgānīšanu.

«Es vairs nespēju uzturēties Rīgā. Man liekas, ka slepkava atnāks pie manis un manas ģimenes,» tā otrdien tiesas sēdē savu psiholoģisko stāvokli raksturoja Agnese. Debašu runas laikā viņa stāvēja tikai metru pusotru no slepkavas, šķirta no Gaigala tikai ar zemu koka barjeru un konvoja policista acu skatienu.

Neatkarīgā turpina sekot lietas virzībai apelācijas procesā, un šobrīd tas tuvojas noslēgumam. Jau nākamajā sēdē savu runu teiks Jāņa Gaigala advokāte, bet viņam pašam tiks piedāvāts pēdējais vārds, ja vien šo iespēju viņš vēlēsies izmantot. Līdz šim – izmeklēšanas un tiesvedības gaitā slepkava neko daudz nav runājis, savukārt, ja to darījis, tad nemitīgi mainot liecības un sagrozot faktus.

Slepkava faktiski nav sadarbojies ar izmeklēšanu – ne tiesas procesa gaitā, ne pirms tam izmeklēšanā. Arī uz cietušo jautājumiem viņš ir atteicies atbildēt. Līdz ar to ir viens loģisks secinājums. «Viņam ir ko slēpt,» saka Agnese Pupiņa. Tie var būt gan vainu pastiprinoši apstākļi, gan līdzzinātāji, gan arī vēl kādi neizvērtēti fakti par šo briesmīgo noziegumu. Katrā ziņā vainu mīkstinoši apstākļi Gaigala rīcībā nav saskatāmi. Meitene ar aprēķinu tika ievilināta, aukstasinīgi noslepkavota. «Viņš ņirgājās par Elīnas līķi un viņas tuviniekiem. Viņš sūtīja man māsas vārdā īsziņas – viss kārtībā, rīt būšu mājās,» emocionāli smagajā runā tiesai stāstīja Agnese. Viņas pēdējās atmiņas par māsu ir briesmīgas, jo Gaigals vairākas dienas turēja līķi savā dzīvoklī, līdz sācies sadalīšanās process. Acīmredzot darīja to, lai zustu seksuālās vardarbības pēdas. Briesmīga smaka, zilganzaļa seja, līķa šķidrumu izdalīšanās... bērēs zārku pat nevarēja atvērt un atvadīties no māsas kā latviešiem pieņemts.

Tāpat kā vecāki, arī Agnese Pupiņa nav mierā ar pirmās instances spriedumu – desmit gadiem un vienu mēnesi. Nav mierā arī ar kompensāciju. Viņa prasa piedzīt no Gaigala 711 tūkstošus eiro, bet lietu nosūtīt atpakaļ uz pirmo instanci un skatīt no jauna. Vai arī piemērot maksimālo sodu, kas iespējams atbilstoši tā brīža Krimināllikuma redakcijai. 15 gadi par slepkavību un izvarošanu, un vēl divi par Elīnas apzagšanu jau pēc viņas nāves. Lietā konstatēts, ka Gaigals paņēmis naudu no sava upura maka, jo pēc slepkavības «viņam sagribējās ēst». Un vēl ir arī pazudusi zelta ķēdīte. Kopā tie būtu vien 17 gadi, kaut gan pēc aktuālās likuma redakcijas Gaigalam būtu jāpiespriež mūža ieslodzījums.

Par izvarošanu tiesa gan joprojām neko dzirdēt negrib, jo prokuratūra nav attiecīgi kvalificējusi lietu. Arī otrdienas sēdē tiesa atteicās pieņemt cietušo Aijas un Mihaila Pupiņu iesniegumus par to, ka «rupji tiek pārkāptas viņu procesuālās tiesības». Mātei debašu runā aizliedza runāt par nozieguma vietā atrastajiem saplēstajiem stringiem, bet tēvam par cepuri ar diviem izgrieztiem caurumiem.



Latvijā

Mums ir jāaptver realitāte, ka miers mūsu robežās nav pats par sevi saprotams, tā ir privilēģija zināt, ka šonakt tavas mājas nesagraus, pirmdien valsts svētkiem veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Doma baznīcā sacīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags.

Svarīgākais