Māris Krautmanis / Autori

Rīt noslēgsies partiju sarakstu iesniegšana 13. Saeimas vēlēšanām, līdz ar to politiķu bēguļošana no partijas uz partiju būs apstājusies līdz pēcvēlēšanām. Lai kā sauktos partija un lai kāda tai būtu programma, vēlētājs tomēr pirmām kārtām skatīsies, kas tie par deguniem, kas viņu aicina par sevi balsot.

Lielā dziesmu svētku pacilātība vēl ilgi sildīs mūsu sirdis – vismaz dziedāšanas un dejošanas laikā latviešu tauta spēj būt priecīga. Ar politiku gan tik labi nevedas – tur valda un skalda sašķeltība. Lai cik reižu partijas nenosauktu sevi par Saskaņu, Jauno vienotību vai Attīstībai/Par, atkal un atkal beigās iznāk Pret, Par spīti, Par naidu un atpalicību. Bet tas jau arī nav nekas neparasts un viennozīmīgi slikts – Latvija ir demokrātiska valsts bez Nācijas tēva ar stingru dūri, tāpēc ikvienam ir iespēja izvēlēties un politiķiem ir tiesības biedroties, kā vien tīk.

2007. gadā partija Saskaņas centrs izvirzīja par kandidātu Valsts prezidenta amatam Aivaru Endziņu – godājamu juristu, bijušo Satversmes tiesas priekšsēdētāju. Diskusijas par, pret un ap Endziņu bija par visu ko citu, tikai ne par to, kura partija viņu virzījusi. Tolaik tas bija pats nesvarīgākais jautājums no visiem, kas Endziņam varētu kaitēt.

«Ja klusēsim, kad izrēķinās ar mūsu kaimiņu, tad citi klusēs, kad izrēķināsies ar kādu no mums,» interneta vietnē Facebook raksta Juta Strīķe (JKP). Autore pauž pārliecību, ka demonstratīvā Artusa Kaimiņa aizturēšana Saeimas telpās nav nekas cits, kā mēģinājums iebiedēt, pazemot un atriebties. Viņa neredz nekāda pamata, lai par gadu un vairāk seniem notikumiem Saeimas deputātu aizturētu un paturētu izolatorā. «Nedrīkst būt tā, ka pirms gada persona nosauc Kaimiņu kā nozieguma izdarītāju, tad KNAB gadu (kāpēc ne piecus gadus?) kasa galvu un tad pēkšņi izdomā, ka jāskrien viņš aizturēt un nekavējoties jāiemet izolatorā. Tāda likumdošanas interpretēšanas prakse ir klaja patvaļa,» norāda Strīķe.

Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa (KPV.LV) bezkaunīgā epatāža publikai jau bija apnikusi, KPV.LV reitings bija pazems, šķita, ka no Kaimiņa jau vairs nekā nebūs, ka viņa kādreizējo nišu politiskajā spektrā pilnībā aizņems niknie destruktori Juta Strīķe un Juris Jurašs ar Jauno konservatīvo partiju.

Politiķiem pašlaik ir tas grūtais laiks, kad vēlēšanas nāk virsū, taču līdz oktobrim vēl pa vidu ir skaisti vasaras mēneši, kad mērķauditorija laiski zviln saulītē, makšķerē un ceļo, cītīgi rušinās pa dārziņiem un laista zālīti. Tuvojas Jāņi ar šašlikiem, un vēl taču ir arī futbols. Ir daudz kā cita, tāpēc cilvēka interese par politikas procesiem ir atslābusi, kaismīgās diskusijas televīzijā nemaz tik daudz ļaužu neskatās. Iznāk spēlēšana pie pustukšām tribīnēm.

Pēc ilgas un mokošas trīs mēnešu prātošanas vēlā otrdienas pievakarē Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) beidzot nāca klajā ar paziņojumu, ka ABLV bankai tomēr ļaus sākt pašlikvidācijas procesu. Kas tad tagad nu būs, un kas ir palicis pāri no ASV banku uzraudzības organizācijas FinCEN ziņojuma raķešu trieciena cietušās bankas?

«Es domāju, ka mēs esam uz šīs civilizācijas robežas, par kuru runā ļoti daudzi moderni programmu analītiķi un filozofi, ka veidojas taustiņdrāzēju civilizācija. Mēs kļūstam par vergiem. Nevis tā elektronika attīstīs personību, palīdzēs talantam un kreativitātei un vienmēr būs vergs, bet tagad tā grib uzkundzēties civilizācijai. Tās ir ļoti lielas briesmas,» bērnu ārsts, reanimatologs Pēteris Kļava sacīja RīgaTV 24 raidījumā Preses klubs.

Pirms diviem gadiem vasarā Valsts vides dienesta vadītāja Inga Koļegova gandrīz kļuva par VID ģenerāldirektori. Taču gandrīz neskaitās. Lai gan finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola stūma, vilka, slavēja un aizstāvēja Koļegovu, beidzās šis pasākums diezgan bēdīgi – vienā brīdī Koļegova neizturēja, ka viņai tiek uzdots pārāk daudz nepatīkamu jautājumu par viņas amatpersonas deklarāciju, paziņoja, ka process esot pārāk politizēts, un savu kandidatūru noņēma. Tā vietā, lai pakāptos augšup pa karjeras kāpnēm, viņa tagad spiesta bieži kāpt pa kāpnēm augšā vienā advokātu birojā, lai veidotu aizstāvības taktiku krimināllietā, kas pret viņu ierosināta.

Maksātnespējas administrators Mārtiņš Bunkus tika nošauts gaišā diennakts laikā, dažu minūšu brauciena attālumā no Valsts policijas un Iekšlietu ministrijas ēkas. Tātad brutāli un nekaunīgi – laikam kā izaicinot un ņirgājoties par tiesībsargājošajām iestādēm. Vai to būtu jāuzskata par tādu kā vēstījumu? Slepkava būs bijis profesionālis, ar, iespējams, militāru pieredzi, bet nu arī pārdrošs.

Kad apvienības Attīstībai/Par politiķi Juris Pūce un Daniels Pavļuts savulaik strādāja Ekonomikas ministrijā, Pūce bija ministrijas valsts sekretārs, bet Pavļuts bija ministrs. Viņu laikā bija vērojams straujš OIK atļauju izsniegšanas pieaugums. Bet nu izrādās, ka Pūce un Pavļuts tomēr ir labie. Viņi bijuši ķīlnieki. Jo normatīvie akti, kas bijuši spēkā, ir bijuši spēkā, un ierēdnim tie jāpilda. Nākuši biznesmeņi, kas pieprasījuši atļaujas atbilstoši Kalvīša un Godmaņa laikā pieņemtiem aktiem, bet ierēdnim tās administratīvā kārtā bijis jāizsniedz.

Investīcijas Latvijai ir nepieciešamas, taču ne jau tādas, kur investors par mazu naudu ienāk tirgū un nodara tur lielus posta darbus.

Pagājušajā nedēļā plašsaziņas līdzekļos izskanēja ziņa, ka zemkopības ministrs Jānis Dūklavs nobremzējis ukraiņu investora vēlmi atvērt olu rūpnīcu Valkā, kas radītu 160 darba vietu un ieguldījumus vismaz 50 miljonu apmērā. Ministru par to nikni sunī visi, kam nav slinkums, un jo īpaši Valkas mērs Vents Armands Krauklis, piesaucot pat iespējamu politisko korupciju, kuru viņš gan nevarot pierādīt.

Latvijas hokeja izlases iekļūšana Pasaules čempionāta ceturtdaļfinālā ir labā ziņa, kas ir kā svaiga ūdens malks šajā laikā, kad mediji var piedāvāt gandrīz tikai nebaudāmu, nepatīkamu jaunumu virumu par politiku, ekonomiku un sabiedrību. Iekļūšana ceturtdaļfinālā ir brīnums, jo nekādi nerakstās iekšā parastajā loģikā.

Maksa par nepamatotu neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšanu pastāv jau 12 gadus un laiku pa laikam ir aizvien pieaugusi. Pašlaik tā ir 40,14 eiro, bet no 1. jūnija būs jau 56 eiro.

13. Saeimas vēlēšanu kampaņā visādi aizkulišu vīriņi pašlaik iesildās un palaiž medijos un tautā dažādas manipulācijas ar sabiedrības apziņu, lai paskatītos, kā vēstījums aiziet, kā publika reaģē. Tas saprotami. Nepatīkami, ka šīs feiki manipulatīvās ziņas ar lielu entuziasmu ziņo un izplata par visu nodokļu maksātāju naudu apmaksātie sabiedriskie mediji. Bet nu lai nu tā būtu – ja ziņas nav meli, bet tikai melība, tad neko daudz jau nevar iebilst.

Interneta tīklos jau ļoti intensīvi pašreklamējas priekšvēlēšanu politiskais izstrādājums, kas nosaucies par Attīstībai/Par!.

Nav tā, ka Latvija būtu neizdevusies valsts, ka viss slikti un viena vienīga bēdu leja un asaru jūra būtu visapkārt. Latvija tomēr pieder pie relatīvi labklājīgo pasaules valstu pulka un nav arī pēdējā Eiropā. Taču ir problēmas, un tās ir jārisina.

Kad amerikāņu aktiera Aleksa Boldvina atveidotais Donalds Tramps humora šovā «Saturday Night Live» nosauca Raimondu Vējoni par Boratu, latvji pa daļai smēja šim jokam līdzi, pa daļai uzmeta lūpu. Nu kāds Vējonis Borats?

Ir jau nu gan diezgan dīvaini, ka ar tādu paraugdemokrātijas valsti kā Norvēģija Latvijai ir viena diezgan jau ilga nesaprašanās.

Ungārijā pirms nedēļas notika parlamenta vēlēšanas, kurās visvairāk balsu ieguva premjerministra Viktora Orbana vadītā konservatīvā partija Fidesz, izcīnot divas trešdaļas deputātu vietu. Līdz ar to Orbanam ir nodrošināts trešais termiņš pēc kārtas valdības vadītāja amatā.

ASV Demokrātu partija nespēj samierināties, ka pie valsts stūres stāv republikānis Donalds Tramps. Tāpēc milzu darbs veltīts tam, lai izmakšķerētu kādu iemeslu, lai iedarbinātu Trampa gāšanas procedūru. Viens no šā darba perspektīvākajiem virzieniem ir stāsts par to, kā Trampa palīgi saistīti ar Krieviju un kā Krievija ietekmējusi vēlēšanu rezultātus.