Ejot pa Rīgas ielām, ļaudis būs pamanījuši, ka sabiedriskā transporta pieturās reklāmstendos viņus sagaida jaunas, pievilcīgas sievietes attēls, kas ir Linda Ozola, Jaunās konservatīvās partijas (JKP) Rīgas mēra amata kandidāte.
Pirmais jautājums, kas te varētu rasties: „Kas ir Linda Ozola?” Plašai publikai par viņu pagaidām maz kas zināms. Nu bija viņa Rīgas domes deputāte, pēc tam arī uz 13. Saeimu pārcēlās, taču nav izcēlusies ar hiperaktīvu darbošanos un biežu kāpšanu tribīnē.
Tas, ka sieviete; tas, ka jauna; ka nav nobružājusies pa politikas ķēķa kastroļiem, ir labi. Vēlētājs nevar prognozēt, kas viņai aiz ādas, pa kādām takām turpmāk virzīsies viņas politiskā karjera, ko viņa darīs un ko nedarīs. Pēc sociālo tīklu bildēm, kas uzņemtas stadionā, redzams, ka sportiska ‒ nu gluži kā teicamniece, komjauniete, sportiste no krievu kino komēdijžanra šedevra „Kaukāza gūstekne”.
Spriežot pēc informācijas par izglītību, viņai vajadzētu labi runāt angliski un norvēģiski. Tātad ar troļļiem pratīs runāt vienā valodā.
Pakustinot viņas skapi, nav dzirdams, ka tur grabētu kādi skeleti. Nav viņas pagātnē kādu tumšu darījumu un arī naudas nav. Ir parādsaistības 70 558 eiro un 70 eirocentu apmērā, bet tas jau nav nekas traģisks. Daudziem ir parādsaistības. Tas nenozīmē, ka viņa būtu naudu no kaut kā aizņēmusies un neglīti negribētu atdot - ir taču līzingi, hipotekārie kredīti un tamlīdzīgas jaukas lietas, ka virza attīstību un pilsoņu dzīves apstākļu uzlabošanos. Gadījumā, ja Linda Ozola kļūs par Rīgas mēri, viņas dzīves apstākļi uzlabosies jo strauji.
Nekādus uzņēmumus vai lielus kolektīvus viņa nav vadījusi. Kašķīgāki ļaudis atminas, ka 2019. gada oktobrī viņa pacilāti tvītojusi par atrašanos Turcijā brīdī, kad Turcija veikusi militāru uzbrukumu Sīrijai. Bet nu maz kurš ar ko mēdz mazliet pakarot? Tūrisms ir tūrisms, bet ģeopolitika ir ģeopolitika. Nevajag šīs lietas jaukt kopā! Turcija ir skaista zeme, Stambula un Antālija ir burvīgas vietas, bet bumbošana un ļaužu slepkavošana notika pavisam citā vietā, un pat ne Turcijā.
Tātad JKP rīdziniekiem piedāvā balsot par kaķi maisā - persona ir kā balta lapa, uz kuras tikpat kā nekas nav uzrakstīts, bet visiem tagad jācer, ka tur parādīsies tikai cēli un daiļi vārdi - partijai būs jauns līderis, jauns sākums.
Jāatzīst, ka JKP rīkojas viedi un priekšvēlēšanu kampaņas režija ir pareiza. Jo līdzšinējie, pazīstamie līderi vēlētājos varētu izraisīt, ja tā var izteikties, neviennozīmīgu reakciju. Viena daļa uz Jāni Bordānu, Juri Jurašu vai Krišjāni Feldmanu raugās ar jūsmu, taču citai daļai, ieraugot šīs sejas autobusa pieturā, varētu rasties spēcīga alerģiska reakcija. Šī cita daļa jautātu šiem kungiem, vai viņi arī Rīgas domē tāpat nepildīs priekšvēlēšanu solījumus kā tagad Saeimā un valdībā?
Īpaši gudri ir tas, ka maliņā tiek nolikts par valsts noslēpuma izpaušanu tiesājamais Jurašs. Tas, ka viņš ir tiesājamā statusā vēl nav mirstamā vaina, jo šo problēmu no defekta var pārtaisīt par efektu un uzpropagandēt, ka politiķis bijis trauksmes cēlējs, ne noziedznieks. Taču ir vēl dažas nepatīkamas lietas, kas varētu spēcīgi pakaitēt Juraša sirdsšķīstā cīnītāja tēlam. Ir gadījusies tāda nelaime, ka Jurašam un JKP tuvais bijušais SAB darbinieks Aigars Sparāns ir nokļuvis smagā aizdomu ēnā. Tur laikam būs tiesas prāva, bet tiesas prāvā viss kas var nākt gaismā, pat ja tā notiks aiz ļoti slēgtām durvīm. Var noplūst arī kas tāds, kas Jurašu diezin vai cels tautas acīs.
Vai Lindas Ozolas parādīšanās kampaņas priekšplānā nozīmē, ka tagad partija nolēmusi mainīties un atmest savu agresīvo, antidemokrātisko, neomarksistisko darbošanās stilu? Diezin vai.
Pat antilopei, dzīvojot vienā krastā ar aligatoriem, nāksies vai nu gulties dubļos kopā ar pārējo baru, vai tapt apēstai.
Autobusa pieturā var izlasīt arī, kādas ir jaunās Rīgas zelta atslēgu turētājas prioritātes. Tās ir caurskatāmas publisko iepirkumu tāmes, azartspēļu zāļu aizliegums pilsētā un Rīgas budžeta nauda apkaimju projektiem katru gadu.
Ticēt partijai, ka tā rūpēsies par atklātību un caurspīdību, ja tā Saeimā ar konsekventu neatlaidību gādā, lai caurspīdības un atklātības būtu mazāk? JKP ir autore, piemēram, tādai orveliskai likumdošanas dīvainībai kā augstskolu padomju locekļu amatpersonu deklarāciju daļēja noslepenošana.
Par azartspēlēm ir acīmredzams, ka laimētavu jeb ļaužu aplaupītavu bizness galvaspilsētā ir mežonīgā paskatā. To vajadzētu organizēt tā, kā tas pieņemts civilizētās zemēs - nevis aizliegt pavisam, bet atvēlēt tam kādu vienu areālu, kur cilvēki, kam maku spiež par daudz naudas, varētu no tās atbrīvoties, vērojot, kā aparātā griežas krāsainas bumbiņas un ķirsīši. Ozola piedāvā aizliegt pavisam. Lai nu tā būtu.
Taču nekādas azartspēļu zāles arī pēc domes vēlēšanām netiks aizvērtas. Pat ja JKP gūs grandiozus panākumus, tā neiegūs visas 60 vietas rātsnamā. Viena no partijām, kas, iespējams, būs pie varas dalīšanas, būs „Attīstībai/Par”. Bet šī partija, visticamāk, nebūs par spēļu eļļu aizliegumu, jo velni no spēļu ellēm to dažkārt mēdz piebarot. Līdz ar to Linda Ozola riskē nonākt skarbā naidā ar iespējamo koalīcijas partneri. Un kas tur var iznākt par valdīšanu, ja valdītāji cits citam kodīs rīkles pušu jau tagad, kad pat līdz iekļūšanai domē vēl labs ceļa gabaliņš veicams?
Par to projektu atbalstīšanu katru gadu gan jau viņa pastāstīs kampaņas laikā, bet kopumā jāsecina, ka JKP mēģina veikt kaut ko līdzīgu kā savulaik padomju ēras noslēguma periodā, kad progresīvie komunisti gudroja taisīt „sociālismu ar cilvēcisku seju”. Tur nekas nesanāca, jo reptilis palika reptilis. Maz ticams, ka jaunā sieviete, pat ja viņa to vēlas, var kaut ko mainīt partijā, kuru konstruējuši rūdīti politbiznesmeņi.
