2006. gada 22. septembrī pret Rīgas valsts tehnikuma direktoru Daini Marku tika ierosināts kriminālprocess par kukuļošanu. Izmeklētājs 2006. gada 25. septembrī reģistrēja īpašumtiesību ierobežojumu vienpadsmit nekustamajiem īpašumiem, kas piederēja Markum, tos faktiski atsavinot (uzlika arestu). Šo lēmumu apstiprināja izmeklēšanas tiesnesis, un to nevarēja pārsūdzēt.
Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa 2008. gada 22. februārī saskaņā ar Krimināllikuma 320. panta 2. punktu notiesāja iesniedzēju par kukuļa pieprasīšanu un mēģinājumu saņemt 80 000 Latvijas latu (aptuveni 114 000 eiro). Tika konstatēts, ka viņš kā izglītības iestādes vadītājs bija prasījis kukuli no privāta uzņēmuma valdes locekļa, lai noslēgtu izlīgumu civilprocesā. Konstatējusi, ka nepastāv atbildību mīkstinoši vai atbildību pastiprinoši apstākļi, tiesa iesniedzējam piesprieda brīvības atņemšanu uz četriem gadiem. Tiesa piesprieda arī obligātu papildsodu, konfiscējot mantu. Konkrētais īpašums, kas tiks konfiscēts, netika precizēts.
Markus kriminālvajāšanai bija arī nelāgs, politizēts fons, jo toreizējie KNAB darbinieki, no kuriem viens tagad Saeimā nodarbojas ar likumdošanu, par visu vari centās vēstīt sabiedrībai, ka birojs atklāj skaļas lietas. Taču patieso panākumu stipri pietrūka, vajadzēja vismaz kaut vai vienu uzvarētu paraugprāvu. Tad pa rokai pagadījās Markus, kurš gan nebija nekāda politiski populāra persona, tomēr KNAB šķita gana labs, lai uzvaru šajā lietā spraustu sev pie krūts pa visu plašsaziņu.
Lietas pierādījumi bija balstīti uz uzņēmēja apgalvojumu, ka Markus pieprasījis kukuli, lai tiktu noslēgts mierizlīgums. Uzņēmējam, lai atbrīvotos no izglītības iestādes direktora, bija visnotaļ saskatāms motīvs, proti, Markus varēja patraucēt privātuzņēmumam izmantot izglītības iestādes īpašumu un turpināt gūt prāvu peļņu. Tomēr tiesa visās instancēs nosprieda, ka Markus kukuli ir ņēmis, un piesprieda viņam bargu sodu. Kā tur bija, kā nebija, bet tagad runa vairs nav par noziegumu, bet par sodu.
Normālā, civilizētā Eiropas valstī sodam jābūt taisnīgam un samērīgam. Taču Markum ir atņemts viss - ne tikai darbs, reputācija un uz četriem gadiem brīvība, bet arī visa manta, kuru viņš bija ieguvis ar noziegumu nesaistītā veidā. Bez mantas palika arī viņa bērni, bijusī un esošā sieva, viņa vecāki tolaik bija veci un slimi, tāpat arī pašam bija nopietnas veselības problēmas.
Pēc soda izciešanas Markus ir meklējis juridiskas iespējas kādu daļu no konfiscētā atgūt, un lieta ir tikusi tik tālu, ka tā ir izskatīta Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT). 10. jūnijā ECT pieņēma spriedumu, kas tagad ir pieejams latviešu valodā un var iet tālāk savu ceļu pa mūsu tiesu varas kabinetiem.
ECT būtībā pauž, ka visas mantas konfiskācija konkrētajā lietā ir nesamērīga un nepamatota. Tur ir daudz atsauču uz citiem spriedumiem, ir analizēta Latvijas valsts sniegtā argumentācija par šo faktu, kas lielākajā daļā ir novērtēta kā nepamatota. Markus pieteikums ir atzīts par pamatotu.
Interesanti, vai un kādu mantu viņš atgūs? „Pašlaik apkopojam informāciju par šo mantu,” saka Markus aizstāvis ECT, jurists Aigars Laizāns. „Ejam cauri visiem dokumentiem, lai vērstos pie „Valsts nekustamajiem īpašumiem” par šīs mantas atgūšanu. Četri īpašumi ir pārdoti izsolē - par tiem jādomā tālāks risinājums. Jāskatās, ko valsts teiks. Valstij vēl ir tiesības apstrīdēt spriedumu ECT Lielajā palātā. Tomēr valstij pusgada laikā ECT jādod atbilde par to, kas paveikts sprieduma izpildē. Markus vērsīsies tiesā, lai tiktu atjaunots kriminālprocess un tiktu pārskatīts šis jautājums par mantas konfiskāciju. Likums nosaka tiesības, ka drīkst vērsties tiesā par jaunatklātiem apstākļiem. Ja ir ECT spriedums un tas ir saistošs Latvijai, un šajā gadījumā tas ir saistošs, tad jāizskata lieta.
Četri īpašumi ir „aizgājuši”, vienu īpašumu laikā, kad Markus izcieta sodu, banka pārdeva izsolē. No atlikušajiem īpašumiem pieci ir pārreģistrēti uz valsts vārda. Pēdējie no tiem tika pārreģistrēti šā gada sākumā, kas izraisa vislielāko izbrīnu, ka valsts šādā veidā ir rīkojusies - pat nebaidos teikt, ka valsts īpašumus ir pārrakstījusi uz sava vārda prettiesiski.
Sodu izpildes likums nosaka kārtību, kādā īpašumi pārrakstāmi. Jābūt tā, ka tiesu izpildītājam jānodod izpildraksts, un tiesu izpildītājs sastāda pieņemšanas ‒ nodošanas aktu, uz kā pamata valsts var iet un ierakstīt zemesgrāmatā īpašumu. Pirmkārt, saskaņā ar spēkā esošo likuma redakciju mantas konfiskācijai jau bija triju gadu noilgums. Otrkārt, šīs izpildlietas bija vai nu apturētas, vai izbeigtas. Treškārt, zemesgrāmatā pat nebija iesniegti pilnvarojumi no valsts puses. Dokumentus parakstīja VID ģenerāldirektores padotie, un faktiski nostiprinājuma lūgumiem nebija klāt pievienotas pilnvaras. Neraugoties uz visiem šiem trūkumiem, zemesgrāmata pārrakstīja mantu uz valsts vārda. Markum tagad jācīnās, lai dabūtu šos īpašumus atpakaļ.
Ir arī viens izņēmums - tā ir Jelgavas zemesgrāmata, kas ir atteikusi pārreģistrēt Markus īpašumu uz valsts vārda, norādot uz trūkumiem. Jelgavas gadījumā bija tā, ka izpildlieta bija izbeigta uz noilguma pamata un ar tiesas nolēmumu.
Markum būs jāvēršas prokuratūrā, vispirms sagaidot, vai valsts ECT spriedumu apstrīdēs vai neapstrīdēs. Rakstām arī „Valsts nekustamajiem īpašumiem”, lai viņi neko nedara ar īpašumiem, jo ir šāds tiesas nolēmums.”
Taču Markus lieta nav tikai Markus problēma. Te rodas jautājums, vai Latvijas valstij, kas ar skumju regularitāti zaudē lietas pret pilsoņiem ECT, nevajadzētu reaģēt? Vai likumdevējam nevajadzētu beidzot pievērsties normatīvo aktu jautājumiem, lai padarītu tos atbilstīgus Eiropā pieņemtajiem sodu samērīguma principiem?
„Protams, tas būtu jādara, ņemot vērā to argumentāciju, kas izklāstīta ECT spriedumā,” uzskata Laizāns. „Tur ir atsauces ne tikai uz šo, bet arī citām lietām, un, saliekot šo argumentāciju kopā, ir skaidrs, kas jāgroza Krimināllikumā par mantas konfiskāciju.
ECT spriedums ir arī akmens mūsu tiesu lauciņā. Markus ir vērsies arī Satversmes tiesā, kas lietu ierosināja un izbeidza, pasakot pēc būtības to, ka ir aizskartas Markus bijušās un esošās sievas mantiskās intereses. Valsts pārstāvji centās Satversmes tiesas dokumentus interpretēt un izmantot savas nostājas pamatojumam, bet ECT ļoti īsi un strikti norādīja, ka šāds arguments neiztur kritiku.
Protams, valstij ir jāreaģē uz to. Parastā prakse ir tāda, ka konfiskācija tiek piemērota automātiski, neiedziļinoties apstākļos. Piemēram, laulības laikā iegūtā manta tiek dalīta uz pusēm. Turklāt Markum visi šie īpašumi, kas konfiscēti, nav saistīti ar noziedzīgu nodarījumu. Un mantas konfiskācija šajā gadījumā ir indivīda ekonomiska iznīcināšana. Un ne tikai viņa, bet arī viņa ģimenes locekļu un radinieku iznīcināšana. Valstij noteikti būtu uz to jāreaģē. Vai tas notiks?”
