Izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (Jaunā konservatīvā partija) vadītā ministrija (IZM) gatavojot izmaiņas Izglītības likumā, kas noteiks, ka attālināta mācīšanās ar viedierīču palīdzību turpmāk būtu viena no klātienes mācību formām, kā arī paredzēs, ka ierīce ar interneta pieslēgumu ir viens no individuālajiem mācību piederumiem, ko skolēnam nodrošina ģimene.
Uzreiz rodas jautājums: “Ja ierīce ar interneta pieslēgumu būs obligāta, kas draudēs tiem, kas šo likumu tīšām vai kādu apstākļu dēļ nepildīs?”
Civillikuma 177. pants paredz, ka bērna aprūpe nozīmē uzturēšanu (nodrošināšanu ar ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi), kopšanu, izglītošanu un audzināšanu. Līdz ar to tiem vecākiem, kas aprūpi nenodrošina, aprūpes tiesības var ņemt nost. Tātad, ja kāds vecāks iepriekšējā un nākamā Covid-19 viļņa raisīto ekonomikas satricinājumu iespaidā būs izputējis, palicis bez naudas un nevarēs samaksāt par internetu, viņš var rēķināties, ka sieviņas un vīriņi pelēkos svārkos atnāks pakaļ viņa bērnam un viņš to varbūt nekad vairs neredzēs, jo bērnus mēdz arī adoptēt un aizvest tālu projām.
Valsts pašlaik konsekventi dara visu iespējamo, lai trūcīgo slānis paplašinātos vēl vairāk - tādas nozares, kas valstij piesaista ārēju naudu, tiek mērķtiecīgi grautas, piemēram, vedinot amerikāņus uzlikt sankcijas ostām, apturot dzelzceļa elektrifikāciju. Bet dabiski, ka ērtāk ir piepalīdzēt citzemju biznesiem, kuriem kovida krīze ir kā medusmaize ‒ tiešus cilvēku kontaktus spiestā kārtā jāaizstāj ar attālinātu saziņu, kas ir brīnišķīgs grūdiens jauno tehnoloģiju attīstībai un peļņas palielinājumam.
Tomēr ideja ar likuma spēku nodrošināt garantētu peļņu politiskajai elitei pietuvinātajiem IT speciālistiem un elektronikas dīleriem ir viena sīka aizķerīte.
Vismaz pagaidām Satversmē vēl ir 12. pants, kas paredz bezmaksas izglītību. Sekojot šā panta burtam un garam, noteikt vecākiem par pienākumu nodrošināt bērnam ierīci ar interneta pieslēgumu izklausās antikonstitucionāli, jo tas būtu jādara pašvaldībai vai valstij. Bet nu 12. pantam var mierīgi arī uzspļaut, jo tas jau tāpat nestrādā - ikviens vecāks zina, cik dārga ir bezmaksas izglītība.
Uzlikt par pienākumu obligāti pirkt kaut kādas preces vai pakalpojumus arī nav diezin kas. Ka tikai tas nesaiet kolīzijā pat ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, kas paredz aizsardzību pret iejaukšanos privātajā un ģimenes dzīvē? Civilizētā, demokrātiskā valstī nav pieņemts pavēlēt obligāti pirkt kaut ko - vai tā būtu sarkana grāmatiņa ar vadoņa citātiem vai viedtālrunis ar internetu.
Rūpes par nabaga bērniņiem apvienojumā ar progresīvas jauno tehnoloģiju gaismas nešanu pat vistālākajiem un drūmākajiem mūsu zemes kaktiem ir mīļi. Taču IZM sviedrainas normatīvo aktu radīšanas darbs pēc būtības ir cīņa pret neesošu bubuli un pret problēmu, kuru jau sen praksē arī bez kādiem likumu grozījumiem risina skolas, skolotāji, bāriņtiesas un pašvaldības. Ja izglītības iestādei vai pašvaldībai ir kādi naudas līdzekļi, lai palīdzētu ģimenēm ar datoriem, tad tas tiek darīts. Tas tiek darīts arī uz entuziasma un labdarības pamata, kad palīgā nāk kādi vietējie uzņēmēji. Kovids lika sarosīties un gudrot, kā nodrošināt bērnu attālināto mācīšanos. Saprotams, ka mēdz būt problēmas un visādi gadījumi, bet visu ko var paveikt, ja ir abpusēja bērnu un iestāžu sadarbība un sapratne.
Tikmēr no Šuplinskas un viņas vadītās ministrijas uzvēdī tāds drēgnums kā no spraugas līķu pagraba logā: “Mēs jūs piespiedīsim! Mēs jums atņemsim bērnus, ja neklausīsiet!” Tāds ir vēstījums.
Nabadzīgajā Eiropas ziemeļaustrumu nomalē Latvijā un jo īpaši tās austrumdaļā cilvēki nosalušiem nagiem kaut ko strādā un mokās, lai nopelnītu datoram, kas bērnam vajadzīgs mācībām. Bet pat ar visu pārraušanos dažkārt ir diezgan smaga izvēle - internets vai kartupeļi. Ir arī tādi, kas nav labi cilvēki vai kas pagrimuši šņabja dūkstī, bet tad tur nav tikai interneta trūkums, jo bērniem nav ne ēdiena, ne pieskatīšanas, ne grāmatu, ne zīmuļu, par internetu pat nerunājot. Ja IZM panāks likuma papildinājumus par obligātu internetu, tas šajos gadījumos neko nemainīs un nepalīdzēs.
Šuplinskas IZM jaunā iniciatīva iekļaujas valdošās elites kopējā politikā nemitīgi sagudrot aizvien jaunus ierobežojumus, pienākumus, aizliegumus, sodus un varas presinga radītu stresu iedzīvotājiem. Turklāt no cilvēkiem tiek prasīta likuma ievērošana, bet pati valdošā koalīcija nepilda pašas pieņemtus likumus (par mediķu atalgojumu) un pieņem likumus un lēmumus, kas, iespējams, ir pretrunā ar Satversmi un starptautiskām tiesību normām (grozījumi Kriminālprocesa likumā, ATR). IZM top kārtējais voluntārais likumdošanas brāķis.
Bet var jau izglītības un zinātnes ministri saprast - viņai daudz bija jāstrādā, lai pati pirmā pasaulē izdomātu, ka pa televizoru iespējams rādīt skolotāju pasniegtas mācību stundas. Viņai jārūpējas par kodolfiziku un kosmosu. Šuplinska kopā ar ekonomikas ministru vada Latvijas kosmosa politikas izstrādes darba grupu. Domājot par izplatījuma tālēm un citu galaktiku civilizācijām, neatliek daudz laika interesēties, kā savās kleķa būdiņās jūtas kovidbankrotējušu ģimeņu bērni un vecāki.
