Pirms Jāņiem vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce pavēstīja, ka piedalīsies vairākās vides ministru videokonferencēs ‒ Klimata ambiciozo valstu sanāksmē, Zaļās izaugsmes grupas sanāksmē 22. jūnijā, kā arī 23. jūnijā ES vides ministru neformālajā videokonferencē, lai diskutētu par to, kā jaunais Aprites ekonomikas rīcības plāns, ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2030. gadam un klimata politika var sekmēt virzību uz ekonomikas atjaunošanos, izmantojot videi draudzīgus risinājumus.
Ja starplaikā nekas neparedzēts neatgadījās, Pūce konferencēs piedalījās un runāja tajās to pašu, ko iepriekš jau bija solījis teikt. Savu nostāju un idejas Pūce pavēstīja jau pirms šīm konferencēm.
Viņš pauda, ka zaļai ekonomikai jābūt tautsaimniecības izaugsmes stiprināšanas pamatā, jo tā rada jaunas konkurētspējīgas nozares un jaunas darba vietas.
"Mums jāturpina atbalstīt ES iniciatīvas un pasākumus, kuru mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un virzīties uz klimatnoturīgumu. Tostarp Eiropas Savienībā jāturpina veicināt digitalizācijas izmantošana, kas arī ir viens no risinājumu veidiem ceļā uz klimatneitralitāti," norādīja ministrs.
Viņš Latvijas vārdā atbalsta ES klimatneitralitātes mērķa nostiprināšanu ES Klimata likumā, kā arī pauž atbalstu 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķi salīdzinājumā ar 1990. gadu paaugstināt līdz -55%, vienlaikus uzsverot nepieciešamību ES līmenī paredzēt un nodrošināt papildu ES finanšu resursus jauno mērķu sasniegšanai. Tāpat ministrs atbalsta ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju 2030. gadam. Ministrs gatavojās runāt vēl par visādiem jaukiem un zaļiem normatīvajiem aktiem un atbalstīt visas Eiropas iniciatīvas par tīru gaisu, veselīgu vidi un resursu ieguldīšanu zaļās lietās.
Te vajadzētu celties kājās un skaļi aplaudēt apbrīnā un lepnumā par to, cik mūsu ministrs gudrs, un iztēloties, cik viņš viedi kā līdzīgs ar līdzīgiem spēj diskutēt neformālā videočatā ar eirolielvalstu ministriem. Taču, kā saka odesieši, ir divas lielas atšķirības - ir patiesa nepieciešamība saudzēt vidi, ražot veselīgu pārtiku, rūpēties par tīru gaisu un ir “zaļais parazītisms”, kas pēdējā desmitgadē devies uzvaras gājienā pa Eiropu un pasauli. Tā ir liekulīga lielbiznesa politika, kas zaļo ideju aizsegā gūst peļņu ar pseidozaļu normu ieviešanu un konkurences deformācijām, ieliekot sāncensi zaļu normatīvu Prokrusta gultā, ar finanšu resursu izpumpēšanu un izķēzīšanu it kā ekoloģiskiem projektiem. Briselē un Strasbūrā nav īpašas rūpes par to, lai Latvijā attīstītos kaut kāda ražošana, tranzīts, lauksaimniecība. Eirobirokrātiju ļoti labi apmierina Latvijas kā Eiropas tālākā Austrumu nostūra stāvoklis ar šejienes nabadzību, atpalicību un latvāņiem aizaugušām mežmalām. Lai nu kura valsts, bet Latvija nav dūmu un indes avots, kas piegāna eirodebesis. No Latvijas vides ministra gribētos sajūtu, lai viņš, pa augstajiem kabinetiem staigājot un internetā čatojot, vienmēr redzīgi aizstāvētu Latvijas intereses un neuzņemtos absurdas saistības, kas traucēs attīstīt kādu uzņēmējdarbību. Bažām par absurdumiem jau ir taustāms pamats - kaut vai, piemēram, ministrijas virziens uz malkas krāšņu izskaušanu, kas gan vismaz pagaidām, par laimi, nav ticis necik tālu. Bet zaļā eirotrenda visderdzīgāko piemēru - obligāto iepirkuma komponenti ‒ ikviens latvis joprojām sāpīgi jūt savā maciņā. Eirozaļuma trendā iekļautais parazītbizness ne tikai liek pārmaksāt par elektrību fiziskajām personām, bet būtībā veica pēdējo dūrienu Latvijas metalurģijas nozares mugurā.
Kādus jaunus oiku jokus mums gatavo klimata pārmaiņu biedētāji? Parasti ir tā, ka skaudrais rezultāts top redzams, kad lēmumi jau ir pieņemti un kad sekas jau sajūtamas uz ādas.
Vai Pūce, kas gatavs jebko atbalstīt un visam piekrist, balsojot ar abām, un viņa partija “Attīstībai/Par!”, kas kreiso eiroliberālismu atbalsta ar visām četrām, iebildīs, ja topošajos plānos un normatīvajos aktos būs kaut kas Latvijas ekonomiku traucējošs?
Eirozaļuma virsuzdevumos visnotaļ iederīgi iekļautos tāds Latvijas konkurētspējas nākotnei patiešām labs pasākums kā dzelzceļa elektrifikācija. Tai pat bija paredzēta prāva eironauda. Taču satiksmes ministrs Tālis Linkaits šo projektu ir apturējis. Lūk, kur vides ministram vajadzēja spiest, diskutēt un panākt, lai vecās dīzeļlokomotīves tiek nomainītas uz elektriskajām. Tas būtu īsteni eiropiski, ekoloģiski, un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram tas piestāvētu. Taču Pūce Linkaitam acīs nelec. Laikam baidās?
